– Valsts amatpersonas aicina iedzīvotājus pirkt vietējos, ne lētākos produktus, bet valsts un pašvaldību iepirkumos uzvedas tieši tāpat kā pircēji veikalos – pērk lētāko. 0
– Precīzi, bet mums jāgādā, lai tagad, sankciju laikā, Latvijas produktu proporcija veikalos nevis tiek palielināta, bet tiek saglabāta. Lielāko veikalu ķēžu īpašnieki ir mūsu konkurenti. Latvijas produktu īpatsvars nedrīkst mākslīgi kristies ar mums nesaprotamām iepirkumu darbībām. To var gan uzraudzīt, gan panākt, lai šī proporcija nemainās.
Ja mēra naudā, tad daudzkārt lielāku skādi Latvijas ekonomikai mēs esam izdarījuši ar neuzbūvētu siltumizolācijas materiālu rūpnīcu… Tagad mēs, siltinot namus, par vairākiem simtiem miljonu eiro esam spiesti iegādāties stikla vati no Somijas un citām valstīm.
– Jūs domājat to Ogres novadā, ko iedzīvotāji noraidīja?
– Jā, franču “Saint-Gobain” vēlējās par 70 miljoniem dolāru uzbūvēt “Isover” materiālu rūpnīcu, bet toreizējais Ogres mērs noraidīja šo ideju, sakot, ka iedzīvotāji var braukt strādāt arī uz Rīgu. Mēs toreiz iebildām, ka tā iedzīvotāji var aizbraukt arī uz Īriju. Diemžēl dzīvē pierādījās, ka daudzas ģimenes tik tiešām arī aizbrauca meklēt darbu ārzemēs. Ciniskā pretruna, ka vārdos aicinām iedzīvotājus pirkt Latvijas tomātu, gurķi, maizi un pienu, bet radām tādus ekonomiskos apstākļus, kas padara mūs atkarīgus no importa preču grupās, kuras Latvija spēj saražot. Stikla vati ražo no smiltīm…
– Tātad ar siltumizolāciju neizdarījām to, ko savā preču grupā paveica “Sakret”.
– Precīzi. Siltumizolācijas materiālu ražošana un mājokļu siltināšana padarītu mūs no Krievijas enerģētikas vēl neatkarīgākus.
– Poļi pie sevis iemanījās uzbūvēt “Rockwool” rūpnīcu un nu ražo par “Isover” un “Paroc” lētāku akmensvati, ko importējam siltināšanai.
– Interesanti, ka sākumā, pirms frančiem, šo zemes gabalu Ikšķilē bija iegādājusies “Rockwool”…
– Labi, bet kāds tam sakars ar eksportu?
– Atbilde ir acīmredzama: ja šeit tiek būvēta jauna rūpnīca, kas vērsta uz ārējo tirgu, 90% tās preču tiek eksportētas. Pazaudēt kādu uz iekšējo tirgu vērstu investīciju ir mazāk sāpīgi. Piemērs ir Ropažos neuzbūvētā “Coca-Cola” rūpnīca, jo krīzes laikā iedzīvotāji vairāk dzēra ūdeni un tēju. Šāda investīcija atnāks, līdzko ekonomika atkopsies.
LIAA kā eksporta katalizators, protams, nevar precīzi izmērīt savu devumu. Taču ir skaidri redzams, ka LIAA Investīciju piesaistes departaments ar nelielu štatu sagādājis eksportu par būtiski lielākām summām nekā Latvijas dalība starptautiskās izstādēs, nacionālie stendi vai tirdzniecības misijas.
