“Kad šeit dzied, tad atbalss aiziet pāri kokiem!” Ar dzīvu Neikena garu 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Balsis un dziesmas Dievs pats devis, un viņam patīk ir kraukļu brēkšana, cik mīļāk tad ne mūsu un mūsu bērnu dziedāšana,” reiz teicis Juris Neikens. Pirmo (Dikļu) Dziesmu svētku sasaucējs 1864. gadā, latviešu noveles nodibinātājs, laikabiedru iemīļots Dikļu evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs.
Tikko jūnijā apritēja 156. gadskārta, kopš Juris Neikens pirmajos Dziedāšanas svētkos Kocēnu novada Dikļos kāra Dziesmu svētku šūpuli, sapulcinot kopā sešus vīru korus no Limbažiem, Rūjienas, Mazsalacas, Lielsalacas, Straupes un Dikļiem, un rīta pusē tajos piedalījās arī visu četru apkārtējo pagastu bērni.
Kā vēlāk rakstīja Kaudzītes Matīss, “šie mazie dziesmu svētki uzskatāmi par Vispārējo dziesmu svētku priekštečiem. Tie iekustināja uz dziedāšanu vispār un liecināja par latviešu tautas cenšanos pēc apgaismības un izglītības rotām.”
Pa Neikena vietām
“Neikena gars ir jūtams Dikļos visur,” teic Dikļu kultūras nama “Straumes” vadītāja Inna Krēsliņa. Šovasar apceļojot Latviju, vērts viesoties ar viņa vārdu saistītajās vietās šajā pagastā – vienā no gleznainākajiem mūsu valstī.
Tur, Neikenkalnā – Neikena organizēto Dziedāšanas svētku vietā, Mazbriedes upes krastā – joprojām vizuļo mākslinieka Ivara Mailīša veidotā sidraba birzs, ko atklāja simtgades Dziesmu svētku laikā Rīgā. Un turpat netālu acis un prātu priecē arhitekta Uģa Šēnberga projektētā dabas koncertzāle, kas ar cieņu pret vietu un sajūtām veidota teju maģiskā mijiedarbībā ar dabu un skatītājiem.
Pusceļā starp Dikļu evaņģēliski luterisko baznīcu un seno mācītājmāju, kur reiz mitis Juris Neikens, uzmanību piesaista Neikena akmens, bet pašas baznīcas sakristejā atrodas mācītāja krēsls, saukts par Neikena krēslu.
Un, protams, sevišķa vieta šajā ekskursijā ir viņam veltītajai ekspozīcijai Dikļu kultūras namā “Straumes”, kura galvenā, nesen atjaunotā zāle, kas apveltīta ar lielisku akustiku, nosaukta Dziesmu svētku vārdā.
“Dikļu sieviešu kora “Lira” dziedātājas ir zināmā mērā palutinātas ar skaņu – tādas nav pat Valmieras kultūras centrā.
Iepriekšējos gados pie mums ar saviem koriem viesojušies virsdiriģenti Ints Teterovskis, Aira Birziņa, Ivars Cinkuss un vienmēr priecājušies par šīs zāles akustiku,” teic Inna Krēsliņa.
2019. gada martā pēc “Liras” diriģentes Larisas Stivriņas ierosmes Dikļos notika Vidzemes sieviešu koru festivāls, kurā piedalījās četri no sešiem Vidzemes koriem. Bet 2004. gada 29. maijā ar dziesmu “Dievs, sargi mūsu Tēvuzemi, ka viņa ziedoša un stipra top!” – skaņdarbu, kas 1864. gadā te skanēja pirmajos Dziedāšanas svētkos – pie Dikļu baznīcas tika atklāti pirmie vīru koru svētki.
Lai gan šī vasara klusāka (21. jūnijā Dikļos bija paredzēts rīkot Latvijas senioru koru svētkus, diemžēl tie nu atcelti), šeit risinājušies arī neskaitāmi vērienīgi mūzikas un dejas notikumi – koru salidojumi, arī deju lieluzvedums “No zobena saule lēca”, starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” novadu dienas utt. Kocēnu novadā ik gadu notikusi arī koklētāju nometne Laimas Jansones vadībā.
Neikenkalniņā vēl tagad gandrīz visa krāšņā dabas rota saglabāta tāda, kā bijusi, iespējams, vēl Neikena laikos.
“Kad šeit dzied, tad atbalss aiziet pāri kokiem, un skaņa patiešām ir fantastiska,” teic Jura Neikena vārdā nosauktās Dikļu pamatskolas skolotāja, Dikļu draudzes vadītāja un Dikļu Dziedāšanas svētku ekspozīcijas krājuma glabātāja Inita Hihalovska. Vecajā Neikenkalna estrādē spēlētas arī Valmieras drāmas teātra izrādes, jo ar Dikļiem saistīti arī latviešu teātra pirmsākumi.
Saikne caur laikiem
“Ideju par pirmajiem Dziedāšanas svētkiem 1864. gada vasarā Juris Neikens bija auklējis jau ilgāku laiku, par to liecina dažas viņa sarunas ar laikabiedriem, līdz beidzot seši vīru kori sapulcējās Dikļos.
Toreiz Dikļu pagastskola bija krietni vien necila un nepiemērota, un Neikens jau tad bija domājis par jaunas skolas celšanu. Vīru kori trešajos Vasarsvētkos sapulcējās skolas namā, lai norunātu, ko katrs koris dziedās, kuras dziesmas dziedās kopā un kuras – atsevišķi, un ievēlēja arī virsdiriģentu – Rūjienas draudzes skolotāju un ērģelnieku Ernestu Švehu.
Un tad visi gājienā devās uz tagadējo Neikenkalnu – pakalniņu mācītāja muižas birzī, kur ērti varēja novietoties. Dziedāja līdz vēlam vakarā, kad Neikenkalnā tika iedegtas lāpas. Tie, kas bija lauku strādnieki, varbūt nonāca savās mājās jau ar rīta ausmu un tūlīt devās uz tīrumu,” stāsta Inita Hihalovska.
Svētku apraksts publicēts Jura Neikena izdotajā laikrakstā “Ceļabiedris” 1865. gada 19. un 21. numurā, kur var lasīt, ka vīru koru dziedājums sākās ar “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, pēc tās sekoja mācītāja Jura Neikena uzruna, apsveikums viesiem un dziesmu gara cildinājums.
Atzīmējot šā notikuma 95. gadskārtu, 1939. gadā Dikļos notika grandiozi svētki, kuros piedalījās gandrīz 5000 dziedātāju. Svētku krusttēvs bija Kārlis Ulmanis, kura dāvinātais austais celiņš joprojām sedz grīdu Dikļu baznīcā, kur reiz kalpoja Juris Neikens.
Relikvijas un mūsdienas
Dikļu kultūras namā “Straumes” apskatāma Jurim Neikenam veltīta ekspozīcija, kas tapusi 2014. gadā, un to apkopojis un izveidojis Valmieras muzeja vēsturnieks Alberts Rokpelnis (pirmās, 1984. gadā tapušās, autors bija Cēsu muzeja vēsturnieks Tālis Pumpuriņš).
Tās dārgums ir 1860. gadā izdota ērģelnieku partitūru grāmata, kuras īpašnieks Teodors Rozenbergs bijis ērģelnieks Dikļu baznīcā. Savukārt 19. gadsimta mūzikas instrumentu – harmoniju – muzejam kā savas dzimtas relikviju uzdāvinājusi turpat, Dikļos, dzimusī dzejniece Daina Sirmā.
Apskatāms arī pēc fotoattēliem atjaunotais 1864. gada Dikļu Dziedāšanas biedrības karogs – oriģinālais nodedzis Pirmā pasaules kara laikā – līdzās pārējiem karogiem, ar kuriem rokās diklēnieši lepni devušies Dziesmu svētku gājienos – pēdējos Dziesmu svētkos Dikļus atkal pārstāvēja sieviešu koris “Lira” –, kā arī iespaidīgs kokdarinājums – Neikena krēsls –, kura oriģināls atrodas Dikļu baznīcā.
Turpat arī cits vērtīgs dāvinājums – pirms piecām paaudzēm austs sieviešu tautastērps, kas, iespējams, vilkts 1939. gadā Pirmo latviešu Dziesmu svētku 75 gadu atceres svinībās.
Vaicāta, vai Dikļu kā Dziesmu svētku šūpuļa augstais statuss ietekmē arī aktivitāti mūsdienu Dziesmu svētku procesā, Inna Krēsliņa teic: “Šeit nekad nav trūcis kolektīvu, varbūt ir bijis kāds apsīkuma brīdis.
Sākumā pie mums bija vīru koris, tad – jauktais koris, kas aktīvi dziedāja līdz pat 90. gadu sākumam. Kustība nedaudz apsīka atjaunotās neatkarības sākumposmā un jaukto kori atjaunot tomēr neizdevās, iespējams, arī tādēļ, ka kora diriģents brauca no tālienes.
Toties tagad mums jau sešus gadus ir sieviešu koris “Lira” ar 30 dziedātājām, un mēs ar to ļoti lepojamies. Varbūt kāda dziedātāja arī aiziet projām, bet cita uzreiz pienāk klāt. Ir sievas, kuras brauc dziedāt uz šejieni un ar lielu lepnumu tā arī teic – esmu lepna dziedāt tieši Dikļu korī.”
Vidzeme – Dziesmu svētku šūpulis: vēstures pieturzīmes
* Dziesmu diena Dikļos notika 1864. gada trešajos Vasarsvētkos (17. maijā) Dikļu mācītājmuižas dārzā, kurā no apkārtējiem Vidzemes pagastiem piedalījās seši vīru kori no Dikļiem, Lielsalacas, Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas un Straupes un bērnu koris ar 120 dziedātājiem rīta cēlienā.
* 1865. gadā mācītāja Neikena ierosmē notika Dziesmu diena Matīšos (Bauņu muižā), kam 1866. gadā sekoja skolotāja Šveha rīkotā Dziesmu diena Rūjienā, 1867. gadā Smiltenē, 1868. gadā Valkā, 1869. gadā Cesvainē.
* 1868. gadā Dziesmu diena pirmo reizi notika arī Kurzemes guberņas teritorijā Kroņvircavā.
* 1873. gadā Rīgā notika I Vispārējie latviešu dziedāšanas svētki.
