“Lieliska teātra izrāde par sievieti un vīrieti.” Maija Svarinska vērtē Dailes teātra izrādi “Elpa” 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra izrāde “Elpa” – pirmais darbs, kas pandēmijas laikā tapis tieši uz skatuves, turklāt vēl uz Lielās skatuves (pirmizrāde notika 15. jūlijā).
Izrāde paredzēta diviem aktieru sastāviem, un, tā kā tos abus esmu redzējusi ar vairāk nekā divu nedēļu starplaiku, varu apliecināt, ka tas ir brīnišķīgs režijas eksperiments, ko spoži īstenojuši aktieri. Iztēlojieties: tukšuma izplatījumā risinās divu mīlošu cilvēku attiecības, attīstoties viņu dzīves stāstam no sākuma līdz beigām. Citiem vārdiem, tiek atainots liktenis.
Bez šaubām, lielu veiksmes daļu nodrošina pats dramaturģiskais materiāls. Lugas “Elpa” (oriģinālais nosaukums “Lungs”, tas ir, “Plaušas”) autors ir slavenais un mums Latvijā jau labi pazīstamais britu dramaturgs Dankans Makmillans, piemēram, viņa darbs “Every Brilliant Thing” Valmierā nesen ticis iestudēts ar nosaukumu “Visas labas lietas”, bet Rīgas Krievu teātrī – “Dzīves dārgakmentiņi”.
Dramaturga popularitāte daudzē-jādā ziņā ir atkarīga ne tikai no viņa asredzīgās mūsdienu aktuālo tēmu uztveres, bet arī no mākas ļoti precīzi un vienlaikus dziļi tās ietvert laikam atbilstīgā dzīves stilā. Varoņi runā itin kā par visu kaut ko, bet biežāk tas ir ne par ko, taču šajā čalošanā slēpjas dvēseles nemiers.
Tā, piemēram, izrādē “Elpa” dzirdi varoņu dialogus un neviļus aplipinies ar interneta informācijas druskām, kas pasmeltas vai nu no mežu izciršanas, vai planētas bojāejas problēmu gūzmas, bet vienlaikus tam visam cauri vijas pašu sirdssāpes. Nevaru nepieminēt, cik tomēr precīzi D. Makmillans izmanto mūsdienu leksiku, kurā gribot negribot jākonstatē intelekta zudība (lugu tulkojis Gints Andžāns).
Šim lugas mūsdienīgajam stilam negaidīti labi atbilst iestudējuma noformējums. Precīzāk, nav nekāda noformējuma. Pats dramaturgs arī ir norādījis, ka izvērsta scenogrāfija šoreiz nav nepieciešama. Un tā arī ticis darīts. Būtībā nav nekādu priekšmetu, tikai viena neliela tumša kaste, kas darbības laikā spēlē dažādas lomas, piemēram, gultu, krēslu mašīnā utt., bet viss pārējais tukšums.
Ielūkojoties šajā melnajā tukšumā, sāc uztvert dažādas asociācijas – Visuma plašumu, dzīves telpu, esības noslēpumu. Vai arī lielu skatuvi, kurai dzīvību piešķir tik labi zināma un vienlaikus maģiska parādība – teātris.
Jā, režisors Dmitrijs Petrenko tukšumā radījis lielisku teātra izrādi par sievieti un vīrieti, kuriem dramaturgs devis vārdus S un V, tādējādi akcentēdams tēlu vispārinājuma būtību. Viņu dzīve ir, tā sakot, daudzu laulāto dzīves nospiedums. Sirdī – mīlestība, bet savējais ego to ik pa laikam pluinī. Citiem vārdiem, tiek vizualizēts jautājums: kāpēc cilvēkam ir tik grūti dzīvot harmoniski?
Tiešām – kāpēc? Uz šo jautājumu mums atbild S un V, ko atveido Ieva Segliņa un Gints Andžāns vai Anete Krasovska un Kārlis Arnolds Avots. Darbības sākumā mēs redzam S un V skatuves pašā dziļumā, kur viņi gaida brīdi, kad visi skatītāji būs sasēdināti zālē, jo pandēmijas dēļ notiek katra teātra apmeklētāja pārbaude, un tādēļ izrādes sākums kavējas. Bet, lūk, gaisma zālē nodziest, un abi varoņi tuvojas avanscēnai.
Jau dzirdams lugas teksts, proti, saruna par bērnu, jo nupat šo ideju kā savu vēlmi izteicis V, tādējādi izraisīdams S pārdomu un pārspriedumu plūsmu. Klausies un neviļus smaidi, uztverot dramaturga ironiju un novērtējot aktieru meistarību, ar kādu viņi tik organiski atsaucas uz autora smīnu, proti, kaismīgi pārspriežot, vai nebūtu loģiski atteikties no personiskā prieka – bērna, jo sabiedrībā valdot tik daudz problēmu, kaut vai tā pati mežu izciršana, bet te, raug, tāds egocentrisms. Bet varbūt S problēma ir tajā, ka abi nav precējušies?
Taču šīs gaidas, protams, izskan tikai starp citu. Bērns tiek ieņemts, bet nepiedzimst, un, uzklausot S tā brīža vārdos izteikto vēlēšanos, V piekrīt pašķirties, kaut gan sievietes sirds droši vien ir gaidījusi citu atbildi. Pēc kāda laika viņi atkal saiet kopā, arī bērns piedzimst, un nu jau kā vīrs un sieva abi nonāk pie šīs zemes dzīves sliekšņa. Nav nekāda darbības pārtraukuma. Visas pārejas laikā ir ietvertas tikai tekstā. Tādēļ jo sevišķi ir izjūtams idejas kopsaucējs – mūsu dzīve.
Abi sastāvi šo dzīvi nospēlē spoži. Tajā pašā laikā ir atšķirības, ko diktē aktieru individualitāte. Ieva Segliņa un Gints Andžāns atveido savam vecumam atbilstīgu pāri. Būdami apmēram trīsdesmit gadus veci, viņi jau it kā ir pieslīpējušies īstenībai, tādēļ uz to vai citu situāciju, arī viens uz otru reaģē ātrāk. Bet viņu attiecībās nojaušama kāda īpaša sāpe.
Piemēram, Ieva Segliņa apbrīnojami organiski ataino varones drāmu, varbūt pat traģēdiju, kurā izdzīvo sava bērniņa zaudējumu. Gints Andžāns atveido visu saprotošu viņas draugu. Viņa varonis, cik vien spēj, pūlas palīdzēt mīļotajai un vienlaikus ir vājš un bezspēcīgs, pārdzīvojot sievietes novēršanos.
Vēl vairāk no mīļotās ieslēgšanās sevī cieš Kārļa Arnolda Avota varonis. Lieliski atveidots mīloša, turklāt gados ļoti jauna vīrieša tēls. Viņa mīļoto – pievilcīgu, arī apmēram divdesmit gadus vecu sievieti spēlē Anete Krasovska, kuras varone bērna zaudējumu pārdzīvo ne tik traģiski sāpīgi, kā to izjūtam Ievas Segliņas tēlojumā. Viņas varone vairāk plaukst mīlestībā pret V. Varbūt arī tādēļ, ka K. A. Avots salīdzinājumā ar G. Andžānu intensīvāk pauž sava varoņa temperamentu un līdz ar to jūtas.
Par aktieru darbu varētu rakstīt patiešām daudz, jo viņu emociju repertuārā kaut kas mainās ik mirkli. Veikums, ko nav iespējams nepamanīt. Turklāt tēlu veidošanai nav nekādu speciālu kostīmu – tikai džinsi un balti džemperi.
Vienīgi gaisma (gaismu mākslinieks Edijs Feldmanis) un Annas Ķirses mūzika piespēlē kādu niansi. Taču ir spēcīgs režisors Dmitrijs Petrenko, kas pratis šiem tēliem piešķirt daudzslāņainu psiholoģisko partitūru, kurai pateicoties aktieri ir ļāvuši arī mums sajust mūsdienu jaunā cilvēka dzīves elpu.
Dankans Makmillans, “Elpa”, izrāde Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors: Dmitrijs Petrenko, komponiste Anna Ķirse, gaismu mākslinieks Edijs Feldmanis.
Lomās: Gints Andžāns, Ieva Segliņa, Anete Krasovska, Kārlis Arnolds Avots.
Nākamā izrāde: 21. augustā.
Vārds skatītājiem
Ieva Kovaļevska: “Izrāde visām paaudzēm. Jauniešiem – kā saprast sevi, par šaubām, bailēm, sevis nesaprašanu, kā paskatīties uz sevi no malas. Pieaugušajiem – redzēt savas kļūdas dzīves garumā.”
Inga Stangaine: “Paldies, tas bija brīnišķīgi – gan filozofija, gan psiholoģija, gan brīnišķīga aktierspēle.”
No twitter un dailesteatris.lv.
