“Ar dzīves drosmi, kaislību un spītu!” Mūsu spožās un neaizmirstamās Ausmas likteņa līkloči 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdien, 29. maija rītā, 80 gadu vecumā mūžībā devusies aktrise un politiķe Ausma Kantāne-Ziedone (10.11.1941.–29.05.2022.). Liela aktrise un liela personība. Dzejnieka Imanta Ziedoņa (1933–2013) sieva un domubiedre daudzu gadu garumā.
Dailes teātris Ausmai Kantānei bija viņas mūža vienīgā skatuve, uz kuras spēlējusi vairāk nekā 60 izrādēs.
Žurnālā “Liesma” pirms četrdesmit gadiem Ausma Kantāne sacīja: “Mana gaita teātrī ir un bijusi bagāta ar “apsēstajiem”, avangarda gājējiem. Viņu jaunas mākslas telpas meklējumi laimīgi sakrituši ar manu izpratni. Pēteris Pētersons cirta jaunu taku mākslas “mūža mežā”, un mums bija jāvar viņam sekot.
Arnolds Liniņš iedrošināja: “Patiesāk, vēl smalkāk!” Ļoti daudz man ir devis Uldis Pūcītis. Viņš bija gudrs un prasīgs partneris, jo palīdzēja saprast, kā “vilkt lomai cauri” izrādes galveno tēmu. Kārļa Auškāpa mēģinājumos valda precīza psihofizisko procesu analīze. Gluži tāpat daudz gūstu no mana “enciklopēdiskā” partnera un režisora Jura Strengas.”
– Un dzīvesbiedrs Imants Ziedonis!
– No Imanta esmu mācījusies ļoti svarīgu īpašību – uzdrīkstēšanos. Ar to viņš mani mūždien ir uzlādējis.”
Ausma Kantāne dzimusi 1941. gada 10. novembrī Rīgā strādnieku ģimenē. 1960. gadā beigusi Rīgas 1. vidusskolu. 1963. gadā absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un tūlīt pēc tam kļuva par Dailes teātra aktrisi. Viņu izraudzījās pats Eduards Smiļģis, kas tobrīd vēl ir galvenais režisors un atzīst viņu par īstu Dailes teātra aktrisi. Tādu, kurai piemīt gudrība un garīgs spēks, kas ļāvis gan izturēt, gan dzīvot ar prieku, kas tik lipīgi izskanēja viņas smieklos.
Taču patiesāk būtu sacīt, ka Ausma Kantāne bija Pētera Pētersona aktrise. Teatrāļu sabiedrībā par Runci iedēvētā un Smiļģi nomainījušā Dailes teātra galvenā režisora acu skatienā viņa nonāca līdz ar Pūcīti, Žvīgulīti, Placēnu… Ausma Kantāne kļuva par Pētersona ieredzētu aktrisi un spēlēja lielas dažādu raksturu lomas viņa lugās, iekļaujoties jaunajā strāvā, kur teatrālisma vietā prasīja vairāk patiesības un dabiskas runāšanas. Tā 1967. gadā jaunā aktrise piedalījusies Imanta Ziedoņa “Motocikla” dramatizējumā P. Pētersona režijā vairākās lomās. Viņa bija spilgta Danas tēlā Pētera Pētersona lugā “Mirdzošais un tumši zilais” un citās.
Kā atceras teātra kolēģe, dailēniete ar sešdesmit gadu skatuves pieredzi Ilze Vazdika, Ausma savus tēlus veidoja košiem triepieniem, uz skatuves gāja droši, ar to aizraudama publiku, nebaidoties, ko domās tie, kam viņa varbūt arī nepatīk… Kā saka Ilze Vazdika, Ausmai piemita tieksme būt pirmajai, galvenajai un vēl viņai paticis pamācīt un paskolot. Ne velti studējusi psiholoģiju Baltijas Pedagoģijas akadēmijā un 17 gadus Rīgas Doma kora skolā pasniedza personības izaugsmes kursu.
Ausma Kantāne ne vienreiz vien sacījusi, ka pašai mīļā atmiņā ir Silvijas Fauleres tēls Klēra Būza lugā “Sievietes, sievietes…”, izrādē, kas ierakstīta Dailes teātra zelta fondā. Ilze Vazdika atceras: “Iepriekš redzētā filma man likās blāva, bet kad mēs, dailēnietes, tikām uz viena humora viļņa, aizrāvās visi, un Ausmas varone bija viena no košākajām!”
Ausmai Kantānei piemita daudzpusīgs traģikomiķes talants. Viņas radītajiem tēliem bija raksturīga garīga vitalitāte, viņas patiesīgums un emocionalitāte uzrunāja un paņēma savā varā. Un viņai piemita skatuviskā brīvība, ļaušanās impulsam bez robežām, ar eleganti vilktām groteskas līnijām radot savas brīnišķīgās komiskās un ekscentriskās varones.
Pēc četrdesmit gadiem teātrī Ausma Kantāne iesaistījās politikā un no politiskās partijas “Jaunais laiks” rindām tika ievēlēta 8. un 9. Saeimas sasaukumā. Viņa apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru.
“Kā deputāte viņa bija godprātīga un ļoti emocionāla,” saka politiķe Ilma Čepāne, “atceros, viņai bija jāziņo par grozījumiem prokuroru izdienas pensijas likumā, kas pat juristam nebūtu vienkārši, bet Ausma runāja kā primadonna teātrī un aizrāva visu Saeimas zāli! Un kā, strādādama Sociālo un darba lietu komisijā, cīnījās pret pensiju aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli! Viņa teica, ka cer un tic Saeimas deputātu godaprātam! Savu panākt diemžēl neizdevās. Opozīciju jau pieņemts noraidīt. Bet es līdz šai dienai uzskatu, ka Ausmai bija taisnība un aplikt pensijas ar nodokļiem īsti godīgi nav.”
Viena no Ausmas Kantānes sirdslietām bija viņas un Imanta Ziedoņa skaistā vasaras māja Murjāņos, kur tagad iekārtots muzejs. Visā ciemā neatrast otras tik cēli senatnīgas guļbūves pašā Lojas krastā ar zaļu mauriņu un puķu dobēm. Viņi ar Imantu Ziedoni piederēja tai ciema inteliģencei, kura savas vasaras mītnes bija iekārtojusi pāri Lojas upītei – viņu vidū kolēģi dailēnieši Ērika Ferda un Jānis Jurovs, Arturs Dimiters un Vija Artmane, ar kuriem nu Ausma Kantāne būs kopā uz vienas, mūžības skatuves.
Pēdējos gados teātra pirmizrādēs un citos sarīkojumos aktrise bija redzama kopā ar ārsti un politiķi Ingrīdu Circeni. Savulaik satikušās partijas “Jaunais laiks” dibinātāju vidū, viņu dvēseļu tuvība un draudzība turpinājās divdesmit gadu. “Atminos, ar kādu degsmi Saeimā Ausma cīnījās par pensiju indeksāciju un citām lietām, kas būtiski ietekmē cilvēku labklājību, bet mūsu dvēseļu radniecības pamatā bija tolerance pret dažādiem uzskatiem un humors,” atceras Ingrīda Circene, “varējām katra palikt pie sava un tāpēc nesastrīdēties.”
Kad Imants aizgāja viņsaulē un Ausma slikti panesa vientulību, par viņējām kļuva draudzenes mājas Pārdaugavā, kur tika kopīgi svētītas ne tikai dzimšanas un vārda dienas, bet arī Ziemassvētki, Lieldienas un Jāņi, kur dārzā Ausma mīlēja un apbrīnoja kā maijpuķītes, tā peonijas…
Pirms vairākiem gadiem “Mājas Viesa” žurnālistes Ilzes Pētersones vaicāta, kā cilvēks lai paceļas uz lielo pasauli no savas rūpju ikdienas, dailēniete atbildēja: “Lai viņš kaut vienu puķi iestāda! Un saprot, ka lielais var būt mazumā, bet tas ir jāierauga – kaut uz mirkli.”
Pirms savas astoņdesmitās dzimšanas dienas Ausma Kantāne man pavēstīja vienu no saviem dzīves principiem: vai nu zirgā, vai nekā! Un skatīties tikai uz priekšu! Viņa ļoti priecājās, ka vēl bija varējusi aizceļot uz Franciju, ne katrs seniors ko tādu iespējot finansiāli un fiziski. “Nupat šajās Lieldienās astoņas dienas pavadījām Sicīlijā, un Ausma man teica – nekad neesmu bijusi tik laimīga kā pēdējos trīs gadus!” atklāj Ingrīda Circene.
Pēc gandrīz divdesmit gadiem, kuros Ausma Kantāne savu enerģiju veltīja politikai un citām aktivitātēm, aktrise Dailē atgriezās pērn, piedaloties Viestura Kairiša un Jura Vaivoda izauklētajā “Dailes kanonā”, uz skatuves atkal satiekoties ar Raimondu Paulu. Tā bija ļoti emocionāla atgriešanās Ausmas Kantānes 80. jubilejas gadā.
Īpašs notikums, kas vienā mirklī ļāva pārlēkt pāri visiem tiem gadiem, kad Ausmas Dailē nebija, bet viņas klātbūtne, emocionālā intensitāte, ar kādu bija caurstrāvota katra sekunde, kļuva par dāvanu ar garu atmiņu lenti par aktrises lomām Dailē. Par Silviju un Letisu “Letisā un Mīlašķī”, par Alīsi “Nāves dejā”, par Vārdotāju “Tiesā” un “Bīstamo sakaru” marķīzi de Merteiju, par Pilāta sievu “Barabā”, Mariju Kallasu “Meistarklasē” un Eimiju “Eimijas domās”. Par vēl daudzām citām lomām, kuras, tāpat kā jau pieminētās, atklājušas aktrises daudzpusību. To šarmanto divdabību, kurā, no vienas puses, ir impulsīva un pat ekscentriska enerģija, un tās dēļ viņa salīdzināta ar viesuļvētru, orkānu un cunami, no otras puses – daudz klusinātāka emocionalitāte, kas atrod slēptākos ceļus uz skatītāju sirdīm.
1994. gadā par notikumu Latvijas teātrī kļuva Ausmas Kantānes monoizrāde “Visi koki Dieva doti”, aktrises veidota, Kārļa Auškāpa iestudēta Vizmas Belševicas dzejas kompozīcija ar Raimonda Paula komponētu mūziku un Maestro uz Mazās zāles skatuves. Pagājšvasar Ausma Kantāne atkal bija uz skatuves kopā ar Raimondu Paulu, taču tas jau bija citādāks stāsts. Tajā kopā ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu viņa ļāva dziļi iejusties dzejā un sievietes liktenī, kurā Vizma Belševica paņēma pie rokas abas aktrises. Spēcīgi un maigi vienlaikus.
Ausma Kantāne dalījās ar skumju un rāmu mieru, ar kādu viedums skatās uz jaunību – ar saprotošu līdzjūtību, jo katrs savās vētrās līdz krastam var tikt vien pats ar savu sirdi, dalījās ar gara spēku un nepārejošas sievišķības pievilcību, kuras klātbūtnē vīrieši iztaisno muguru un sievietes vēlas uzkrāsot lūpas. Viņa dalījās ar savu klātbūtni, par ko esam pateicīgi aktrisei.
Savā profesijā Ausma Kantāne bijusi laimīgi saistīta ar gaismu. Ar skatuves gaismu, ar autora gaismu, ar aktiera un režisora gaismu.
Lai gaismas pilns ceļš mūžībā!
Uzziņa
Lomas Dailes teātrī un kino
• Pirmās lomas – Nastja Alekseja Arbuzova lugā “Mūs kaut kur gaida”, Anitra Henrika Ibsena “Pērā Gintā”, Spīdola Raiņa “Ugunī un naktī”, Aņa Edvarda Radzinska “Filma top…”, Lēdija Anna Viljama Šekspīra “Ričardā III”, Ilze Rūdolfa Blaumaņa “Īsā pamācībā mīlēšanā”, Ekebijas majoriene Selmas Lāgerlēvas “Gesta Berlingā”. Pie “virsotnēm” pieskaitāmas Anna Maksima Gorkija darbā “Barbari”, Agnese Henrika Ibsena “Brandā”, Anna A. Kērtesa “Atraitnēs”, Silvija K. Būzas “Sievietes, sievietes…”, Letisa P. Šefera “Letisa un Mīlašķis”, marķīze de Merteija K. Hemptona “Bīstamie sakari”, Ekebijas majoriene Selmas Lāgerlēvas “Gesta Berlingā”.
• Filmējusies sešās Latvijas kinostudijas filmās, kā arī ārzemju kinolentēs.1961 “Kārkli pelēkie zied” – Lija, 1964 “Kapteinis Nulle” – Sabīne. Vēlāk lomas filmās “Meldru mežs” – Janīna, “Kara ceļa mantinieki” – Laila, “Jūras vārti” – Aina, “Dubultnieks” – īstā māte.
