Ar dzimtas zvaigznāju pār galvu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi Ilgas Liepiņas grāmata “Ūdensvīrs ar resno bizi”. Tas ir savdabīgs dzimtas stāsts, kurā neviens personāžs nav saukts vārdā, bet tikai saskaņā ar viņa pārstāvēto Zodiaka zīmi.
Ilga Liepiņa darbojas Tukuma Literātu apvienībā, publicējas kopš 2013. gada. Viņas pirmais romāns “Kumeļu sauks Delveris” bija pasaulē populārā, bet Latvijā maz izplatītā žanrā – turpinājums nozīmīgam literāram darbam. Šajā gadījumā – Rūdolfa Blaumaņa megapopulārajai novelei “Purva bridējs”. Savukārt tieši tagad, kad runājamies, aplis savā ziņā noslēdzas – Ilga Liepiņa strādā pie prīkvela vēl populārākajai Blaumaņa lugai “Skroderdienas Silmačos”. Bet ikdienā, tāpat kā mums visiem, šobrīd ikdienas notikumus aizēnojis karš Ukrainā. Ilgai tas īpaši sāpīgs, jo viens dzimtas zars, kaut arī nepazīstams, ved tieši uz šo zemi.
Jums matos stīpiņa Ukrainas krāsās…
I. Liepiņa: Jā, tagad jau visi tā staigā. Kolēģe no Tukuma literātu apvienības, Rolanda Bula, parasti, kādu senāk neredzētu satiekot, jokoja: “Nu tevi jau es tikai pirms kara esmu redzējusi!” Viņa ar to domāja Otro pasaules karu, bet tagad šis joks izrādījies nepatīkami precīzs.
Mums Tukumā Brīvības laukumā bija mītiņš Ukrainas atbalstam, pirmais 30 gados. Laukums nav sevišķi liels, bet tas bija pilns, cilvēki sanāca no maliņu maliņām. Mani dēli tagad aizrāvušies – mums ir nepabeigta vasaras māja, viņi dienu un nakti strādā, lai varētu bēgļus ņemt. Arī tagad (tiekamies sestdienā, Latvijas Grāmatu svētku laikā. – L.K.-Š.) – mājās desmit cilvēku talka, strādā, kādus piecus sešus cilvēkus varēsim uzņemt.
Un tā vieta, kur dzīvojat un uzņemsiet bēgļus, ir tā pati krājumā pieminētā vieta, kur atbraucāt ciemos un kur dvēsele nolaidās un palika?
Es esmu tāds cilvēks, jā, kas ne tik daudz pieķeras cilvēkiem, kā vietām. Ja man patīk vieta, tad es tur ielaižu saknes un tad tikai sameklēju foršos cilvēkus apkārt. Ja būtu labs cilvēks, kas aicinātu uz nepatīkamu vietu, es laikam neietu.
Jums nav kā tautasdziesmā, kur “tautiet’s manim apsolīja…”?
Nē, nē, nē, nekādu strauju upi lejiņā, tā jau tikai reklāma. (Smejas.) Man jāredz savām acīm.
Cik ilgi krājums tapa, un ar kuru stāstu viss sākās?
Sākās laikam tiešām ar pirmo stāstu par Strēlnieci, un tas bija jau pirms gadiem pieciem. Tajā laikā es sāku ciešāk draudzēties ar savu māsīcu, kura ir Zivis, un viņai bija milzīgi daudz atmiņu par saviem – mūsu – radiem. Viņa stāstīja tādus stāstus, ko es nebiju iepriekš dzirdējusi – viņas ar tantēm bija vairāk klačojušās. Manai mammai klačoties tā īsti nepatika, varbūt tāpēc, ka viņa bija skolotāja un it kā stāvēja tam pāri. Māsīca piestāstīja pilnu galvu, gan stāsti bija labi, gan arī viņa dzīvelīgi stāstīja, un man sagribējās to visu pierakstīt. Pierakstīju par Strēlnieci, tad – par viņu pašu. Tā arī viss sākās. Pierakstīju tuvākos, spilgtākos, radās kādi seši stāsti, pārējie tad pievilkās klāt. Un, ja reiz ir 12, kādēļ lai nebūtu cikls?
Strēlniece, protams, savu stāstu neredzēja, jo tad jau bija labu brīdī mūžībā, bet pārējie?
Īsti neviens neredzēja, jo 2008. un 2009. gadā lielākā daļa manas ģimenes izbeidzās, es kļuvu diezgan vientuļa. Protams, bija manis pašas ģimene, bet visa senču paaudze bija aizsaulē. Tad nu, tā kā gribēju viņus atminēties, sāku to visu lipināt kopā. Jaunākie ģimenes locekļi tagad lasa. Tikai divi vien jau ir aprakstīti. Jaunākais dēls droši vien apvainosies, bet viņš ir tik harmonisks, ka nebūtu par ko rakstīt. (Silti pasmaida.)
Cik jums svarīgas dzimtas saknes, vai redzat sevī, savos bērnos iezīmes, kas nāk no dzimtas?
Noteikti – lauku sīkstums. Mana vecāmāte bija dzimusi vienpadsmit bērnu ģimenē. Visi kopš bērnības strādāja, lopi un putni, un nekā daudz jau ģimenei nebija. Bet deviņi bērni izauga, izmācījās.
Par Strēlnieci lasīju ar apbrīnu – skaidrs, sēņot un ogot jau padomju laikā gāja praktiski visi, bet padomā, viņa gāja makšķerēt, tas jau vairāk kā izklaide un pārtikas ieguves veids tomēr saistās ar vīriešiem…
Nē, man arī patika. Tajā ir azarts. Protams, ogot, sēņot gājām – kas bija, ar to iztika, un nekāda vaina. Toreiz jau arī zeme bija tīra, gaiss bija tīrs, produkti bija labi, varēja iztikt ar mazāk. Tagad paņem tādu lielu baltmaizes kukuli rokās – tur gaiss vien iekšā ir.
Esat izvēlējusies rakstīt no neparasta skatpunkta – caur Zodiaka zīmēm. Bet pati sakāt, ka tam īsti neticat.
Es par to pasmaidu. Man ir cits funktieris par Zodiaku, par horoskopu ietekmi. Zvaigznes ir tik ļoti tālu, mēs esam – nu, teikšu, pat ne putekļi zvaigžņu priekšā. Man liekas, mūs vairāk ietekmē gadalaika maiņas. Cilvēks, kurš dzimis ziemā, man šķiet, ir atšķirīgs nekā vasarā dzimušais. No psiholoģijas zinām, ka ir četru veidu cilvēki, un tas varētu būt tāpat kā četri gadalaiki. Un tas arī vairāk atbilst četriem temperamenta tipiem, rakstura veidošanos ietekmē gan dienas garums, siltums, kāds vējš pūš, silts vai auksts…
Jūs taču esat dārzniece.
Es esmu viss kas, es arī šuju, adu. Bet, jā, esmu arī dārzniece, mums ir diezgan liels lauks, un man ir zaļie pirkstiņi.
Šai grāmatai, autorei par lielām sirdssāpēm, nelikām pseidonīmu. Kāpēc sev esat izvēlējusies tik savādu, veclaicīgu segvārdu – Nella no Krotes?
Es jau pieminēju savu kaislību uz skaistām vietām, un Krote bija iepriekšējā, kur piedzimu un uzaugu, 20 gadus nodzīvoju. Nu, jūs jau zināt – tāds ciemats Liepājas rajonā. Tad kādu brīdi padzīvojos pa Olaini, un tagad jau labu laiku esmu piezemējusies Tukuma tuvumā.
Par Nellu ir garāks stāsts. Gandrīz visu mūžu esmu strādājusi pansionātos, gan pieaugušo, gan jauniešu. Kad uzsēžas uz sociālā darba “adatas”, nost vairs netiek, tā joma ievelk. Nav īpaši labi atalgota, un es pat nevaru teikt, ka šis darbs man nestu milzīgu gandarījumu, bet interesants gan tas ir. Šajā jomā labāk pārāk neiedziļināsimies, jo valsts līmenī, man liekas, sociālajā jomā daudz kas ir galīgi greizi.
Lūk, vienā sociālajā centrā, kurā strādāju, bija 80 gadus veca kundze Nellija. Viņa bija tik forša, vitāla, piedalījās visos mūsu rīkotajos pasākumos, grāmatas lasīja, teātri spēlēja, reiz pat piekrita ietīties sari kaut kādā karnevālā. Viņai 80 gadu vecumā pat bija draugs, viņa gāja uz randiņiem. Toreiz domāju – ja es arī 80 gadu vecumā būtu tik žiperīga, tad justos labi. Viņa bija vienkārša sieviete, bija strādājusi par šuvēju, viņai bija pazudusi meita, bet arī tas Nelliju nesalauza. Tādēļ arī rakstīšanai paņēmu viņas vārdu. Man pat e-pasta adrese ir tāda – dēli baras, lai taču lieku ar īsto vārdu, bet, nē, šis man pārāk mīļš. (Smaida.)
Kas ir visgrūtākais rakstot?
Piesēsties klāt, piespiesties sākt rakstīt. Vai tad jums tā nav?
Žurnālistam citādi, mūs termiņi piespiež, kad šķiet, ka varētu paslinkot.
Nu, man jau tagad jaunajam romānam arī ir termiņš. Ir dienas, kad traki labi iet, liekas – viss jau ir galvā, atliek tikai apsēsties un sākt rakstīt. Un tad ir brīži, kad nobremzējas, kad sevi jāpiespiež. Rakstīšana iet viļņveidā. Labāk, ja sanāk kārtīgi izgulēties, no rīta piecelties, padzert kafiju un tad piespiest sevi parakstīt, kad galva svaigāka – no rīta daru domājamos darbus un pēcpusdienā kaut ko fiziskāku. Tad ir laba darba sajūta, tāda labvēlība pret visu pasauli un labs garastāvoklis. (Smejas.)
Tas ir svarīgi, galu galā arī savi tēli jāmīl, pret viņiem jāattiecas labvēlīgi.
Jā. Kad rakstīju “Kumeļu”, tad gan man bija grūti, jo Edgars tiešām riebās. Pārsteidzoši, ka jau simts gadus tautas uztverē, pat mācību grāmatās sīksti turas uzskats, ka novele “stāsta par mīlestību”. No šī rakursa arī teātra iestudējumi, filma… Neviens režisors nepamana, ka darbs ir nevainojams atkarības – līdzatkarības – piemērs, kurā no mīlestības ne smakas! Visi Edgara dialogi faktiski skan kā monologi, kuros nemitīgi atkārtojas “es”, “man”, “par mani”, “bez manis”, vainojot muižkungu, Kristīni, Akmentiņu un citus pie savas atkarības. Literatūras stundās derētu “piļīt” meitenēm: līdzko puisis pasaka “tā notika tevis dēļ”, ņemt vagu, atpakaļ neskatoties!
Patlaban atkal esat atgriezusies pie Blaumaņa, strādājat pie lugas “Skroderdienas Silmačos”, ja tā nelatviski var izteikties, prīkvela – stāsta par Silmaču Antoniju pirms trakajiem Jāņiem. Neko daudz nedrīkst stāstīt, bet mazuliet, lai lasītājus ieinteresētu.
Faktiski tas ir stāsts par Antonijas dzīvi gadu pirms notikumiem “Skroderdienās”. Silmačs ir miris, Antonija palikusi viena atbildīgā par saimniecību – kā es to iztēlojos, kā viss varēja notikt. Tagad vēl mazliet papildinu ar detaļām.
Man šķistu, visgrūtāk rakstīt varētu būt tādēļ, ka “Skroderdienās” neko daudz nesaka par veco Silmaču.
Nuja, lugā taču par viņu tikai viens teikums. Bet Blaumanim bija fantāzija par ideālajām attiecībām, lai gan viņš pats par tām neko nezināja. Viņš bija novērojis, ka jauna sieva un vecs vīrs – tas ir ļoti slikti, sieva noteikti ir nelaimīga, jo Blaumanis ir izdomājis, ka laimīga viņa nedrīkst būt. Bet tā jau nav reālā dzīve. Mani tas mazliet pārsteidz, jo kopumā Blaumanis bija izcils novērotājs, lielisks publicists. Palasīju viņa recenzijas, polemikas, tur viņš vienkārši dzirksteļo. Bet, kad jāraksta par attiecībām, tur nekā.
Polemikās tomēr svarīgākais ir intelektuālais, bet attiecībās mēs katrs izveidojam kaut kādu ideālu, un, ja tas nesaskaras ar realitāti, tad – nu, tad arī sanāk kā Blaumanim.
Bet viņa laikabiedri taču arī rakstīja par attiecībām un pat diezgan reālistiski. Kāpēc nepaskatījās no tiem?
Jo viņš domāja, ka zina, kā jābūt, un jābūt kā “Purva bridējā”, kur Kristīne noliek savas vieglās dienas.
Bet es uzskatīju, ka tā īsti nav, un izvirpināju savu sižetu. Tā sanācis, ka ar Blaumani man visu laiku ir saskare, viņš pie manis atgriežas, un es viņam oponēju. Un vienlaikus tas ir ļoti labs avots, no kura smelt un smelt.
