Latvieši iet mazumā, jālūko pēc imigrantiem, uzņēmējus mudina demogrāfs Mežs 63
“Nedrīkstam sevi barot ar ilūzijām, ka notiks brīnums un Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās līkne pēkšņi sāks iet uz augšu. Pat ar pieaugošu atbalstu bērniem un ģimenēm tas nav iespējams, jo gluži vienkārši potenciālo jauno vecāku skaits būs mazāks,” imigrācijas jautājumiem veltītā Saeimas diskusijā teica Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs, aicinot likumdevējus vairāk pievērsties imigrantu piesaistei. Viņš arī brīdināja, ka globālās migrācijas vilnis Latvijai velsies pāri neatkarīgi no tā, vēlamies to vai ne, tādēļ būtu laikus jādomā, kādus iebraucējus vēlamies paturēt.
Dažādas uzņēmēju organizācijas pēdējos mēnešos sūdzējušās, ka vairākas tautsaimniecības nozares (īpaši lauksaimniecība un transports) arvien biežāk saskaras ar darbinieku trūkumu. Tas rada riskus tautsaimniecības izaugsmei. Roku rokā ar šo procesu iet sabiedrības novecošanās radītais slogs sociālajam budžetam. Šobrīd vidēji uz diviem strādājošiem ir viens pensionārs, bet 2040. gadā šī attiecība būs viens pret vienu.
“Šajā situācijā mums atliek tikai divas izvēles. Pirmā – radīt pietiekamā skaitā jaunos cilvēkus. Taču tas jau ir nokavēts un tuvākajos gados pat ievērojams dzimstības pieaugums vairs nespēs nodrošināt tautsaimniecības izaugsmei nepieciešamos cilvēkresursus. Tādēļ jādomā par kaut kāda apjoma imigrāciju. Tikai apvienojot mūsu bērnus un saprātīgu imigrācijas plūsmu, varam panākt līdzsvaru un nodrošināt, ka arī pēc simt gadiem Latvijas iedzīvotāju skaits būs ap diviem miljoniem,” norādīja Mežs, piebilstot, ka neatbalsta vienkāršu robežu atvēršanu. Imigrācijai jābūt pakāpeniskai un kontrolētai.
“Optimāls iebraucēju apjoms, ko Latvijas sabiedrība spētu uzņemt un integrēt, būtu no pusprocenta līdz vienam procentam no kopējā iedzīvotāju skaita. Proti, 10 līdz 20 tūkstoši cilvēku gadā,” rēķināja demogrāfs. Pēc viņa ziņām, pēdējā laikā Latvijā ik gadus uz palikšanu iebrauc ap 4000 ārzemnieku. Aptuveni puse no viņiem esot no Krievijas, vēl trešdaļa no citām bijušās PSRS valstīm, bet atlikušie 20 – 25% no pārējās pasaules, lielākoties Āzijas. Taču ne visi gribētāji saņem pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā.
“Personīgi strādājot ar šiem cilvēkiem, esmu pārliecinājies, ka viņi ir ļoti motivēti iekļauties vietējā sabiedrībā un mācīties valodu, jo daudzi no viņiem pat nevar iedomāties, ka šeit varētu mierīgi iztikt tikai ar krievu valodu. Vai mūsu valsts ko iegūst, vienkārši atsakoties no austrumeiropiešu ģimenēm, kas vēlas šeit dzīvot un strādāt? Un kāds gan ļaunums celtos, ja mūsu Zemgales laukos sezonas darbos strādātu baltkrievu viesstrādnieki?” jautāja Mežs. Viņš ierosina atvieglot sistēmu, kas ļautu arī tiem cilvēkiem, kuri neatbilst bēgļa vai alternatīvā statusa prasībām, vismaz pāris gadus padzīvot Latvijā un, izpildoties noteiktiem kritērijiem (piemēram, atraduši darbu, apguvuši valodu), kandidēt uz pastāvīgo uzturēšanās atļauju.
Sabiedrībā gan demogrāfa Meža ierosinājumam diez vai būtu daudz atbalstītāju. Migrācijas pētnieces Agneses Lāces apkopotie dati liecina, ka Latvijā attieksme pret imigrāciju ir viena no negatīvākajām Eiropas Savienībā – aptuveni 77% aptaujāto iebraucējus uzskata par nevēlamiem, bet 84% piekrīt apgalvojumam, ka imigranti nedod nekādu pienesumu ekonomikai. Pētniece gan arī norāda uz sabiedrības noskaņojuma maiņām – 2015. gada nogalē, kad tika sākta bēgļu pārvietošanas programma, vairāk nekā puse iedzīvotāju patvēruma meklētājus uzskatīja par draudu. Šobrīd pie šāda viedokļa turas ap 30% iedzīvotāju. “Pirms tam cilvēku viedokli veidoja galvenokārt plašsaziņas līdzekļu ziņas par imigrācijas problēmām ārvalstīs. Tagad iedzīvotāji apzinājušies, ka šo bēgļu klātbūtne Latvijā nekādas pārmaiņas nenes,” skaidroja pētniece. Viņa arī sprieda, ka sabiedrība kļūtu vēl izprotošāka, ja arī Latvijas politika demonstrētu atvērtību. “Es negribu teikt, ka mums jāatver robežas un jāaicina uz Latviju visi gribētāji, bet vajadzētu pielāgot iebraukšanas nosacījumus darba tirgus vajadzībām un atvieglot iebraucēju piekļuvi nodarbinātībai,” teica pētniece.
Deputātu domas par ekspertu ieteikumiem gan dalījās. Jānis Dombrava (NA) uzskata, ka galvenā problēma nav darbaspēka trūkums, bet gan uzņēmēju piedāvātās algas. Deputāts aprēķinājis, ka mazumtirdzniecības tīkls “Rimi” atsakoties kaut tikai no puses savas peļņas, varētu visu savu darbinieku algas palielināt par 250 eiro. “Vispirms būtu jābūt nevis imigrācijas atvieglojumiem, bet politikai par savu pilsoņu aizstāvību iepretim lielām korporācijām. Tad samazinātos mūsu cilvēku emigrācija un arī aizbraukušie vēlētos atgriezties,” teica Dombrava.
Turpretim Ivars Zariņš (“Saskaņa”) uzskata, ka imigrantu ieplūšana Latvijā ir neizbēgama, tādēļ esot laikus jāsāk gatavoties, lai pagrieztu šo procesu valstij izdevīgākā gultnē. Viņš iesaka attīstīt tā saukto viedo migrāciju un “vilkt iekšā Latvijā smadzenes”. Proti, piedāvājot šeit izglītības iespējas spējīgiem ārzemju jauniešiem un pēc tam, kad viņi būs beiguši studijas, ļaut zināšanas likt lietā mūsu valstī.
Pēc ekspertu uzklausīšanas deputāti nolēma lūgt par migrāciju un nodarbinātību atbildīgajām ministrijām sniegt savu redzējumu, kā arī izskatīt šo jautājumu Sociālo un darba lietu komisijas nodarbinātības apakškomisijā. Iespējams, daļa secinājumu varētu tikt iestrādāti Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) gatavotajā Imigrācijas koncepcijā.
