“Labvakar” – 30. Jānis Šipkēvics par leģendāro raidījumu, simtgades topu un mīlestību 2
Viņu dēļ teātri svētdienās atcēla izrādes. Viņu dēļ vārds “labvakar” vairs nebija vienkāršs sveiciens. Atzīmējot leģendārā raidījuma “Labvakar” 30 gadu jubileju, 31.janvārī, plkst. 21.20 LTV1 ēterā satiksies nešķiramais vadītāju trio – Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics – un piedāvās savu tā laika sižetu izvēli, vēsta Latvijas Televīzija.
Visi trīs vadītāji – Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics – jau sen ir prom no aktīvās žurnālistikas, taču uz pagātni arvien raugās emocionāli un šodienas jubilejas raidījumu uzskata par saviem svētkiem. Tieši pirms 30 gadiem, 1988. gada 31. janvārī, “Labvakar” pirmoreiz izskanēja Latvijas Televīzijā, un ātri kļuva par sinonīmu tautas atmodai un neatkarības alkām. “30 gadi nav garāmejoša epizode, bet paliekoša pēda mūsu visu kopīgajā takā,” saka Jānis Šipkēvics.
“Viņu dēļ teātri svētdienās atcēla izrādes, un ielas kļuva manāmi tukšākas. “Labvakar” vadītāju trio bija superzvaigznes. “Labvakar” bija nācijas zosāda. Fenomens, ne raidījums,” stāsta jubilejas raidījuma redaktors Mārtiņš Ķibilds.
Latvijā tolaik dzīvoja 2,7 miljoni cilvēku, bet tā laika statistikas dati liecina, ka raidījumu skatījušies vidēji 2 miljoni. “Tas ir neaptverams skaitlis, par ko tagad var stāstīt tikai pasaku grāmatās,” norāda Šipkēvics. Tas bija laiks, kad mediji, arī Latvijas Televīzija, kopā ar Latvijas sabiedrības intelektuālo eliti kļuva par neatkarības cīņas iedvesmotājiem un virzītājiem.
Caurskatot visu vairākus gadus krāto “Labvakar” materiālu arhīvu, tā vadītāji šodien piedāvā savu tā laika sižetu izvēli. Daudzi laika gaitā ir pazaudēti, tādēļ izmantoti materiāli, ko ierakstījuši raidījuma skatītāji. Izvēlēties to, kas joprojām ir gana aktuāls, lai rādītu to arī šodien, nav bijis grūti, tomēr visam vietas raidījumā tāpat nav pieticis, tādēļ, kā smejas Šipkēvics, – vadītāji strīdējušies tāpat kā tajos laikos.
31. janvāra jubilejas raidījumā šo “Labvakar” arhīvu izlasi papildinās autoru šodienas komentāri intervijā ar LTV vēsturiskā cikla “Atslēgas” autoru Mārtiņu Ķibildu. Sarunas vieta izvēlēta simboliska – tā ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, kuras veidošanas vēsture sākās vienlaikus ar Atmodu un par ko daudz toreiz vēstīja arī “Labvakar” raidījumi.
Tālāk lasi sarunu ar Jāni Šipkēvicu, kas publicēta žurnālā “Mājas Viesis”!
Savulaik kā viens no TV raidījuma “Labvakar” vadītājiem Jānis Šipkēvics veicināja atmodas vēsmas, kas Latvijai palīdzēja atgūt brīvību. Tagad mūsu valsts simtgadē viņš rosina veidot mūzikas izlasi ar 100 dziesmām, kas dzīvo Latvijas cilvēku sirdīs.
Kad Jānis kā “Radio SWH” valdes priekšsēdētājs domājis, ko varētu uzdāvināt Latvijai tās simtgadē, viņš nonācis pie secinājuma, ka labākā dāvana būtu 100 izcilu dziesmu izlase. “Mūsdienās patriotisma jēdziens ir ļoti devalvējies, bet šī būs iespēja ar dziesmu palīdzību ienest patriotismu katrā mājā. Būtu jauki, ja katram latvietim būs pie rokas šī izlase, ko attiecīgā noskaņojumā atskaņot un uzdziedāt līdzi. Tā būs arī laba dāvana ārzemniekiem, lai viņi gūtu priekšstatu par Latvijas mūziku,” spriež Šipkēvics.
Pēc viņa domām, mūsu mūzikas spēks ir tās dažādībā, un šādā izlasē mierīgi varētu sadzīvot līdzās gan “Saule. Pērkons. Daugava”, gan “Ballējam, neguļam”. “Katrai dziesmai ir sava loma un konteksts, kādā to klausās. Tas būs dziesmu vainags, kas savīts no dažādām gaumēm.” Jānis atzīst, ka visgrūtāk būs noteikt 101. dziesmu, kas paliks pirmā aiz svītras.
Kā jums radās doma veidot šādu Latvijas simtgadei veltītu dziesmu izlasi?
Netālu no manas dzīvesvietas ir piemineklis Kronvaldu Atim, kurš reiz ir teicis: “Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu.” Tagad daudz runā par Latvijas simtgadi, un es sāku domāt, ko mēs kā radio cilvēki varētu uzdāvināt Latvijai. Interesanti, ka arī “Radio SWH” nākamgad svinēs 25 gadu jubileju, tādēļ nolēmām apvienot abas svinības ar šādas izlases veidošanu. Dažādi topi parasti attiecas uz samērā īsu laika posmu, kādu mēnesi vai gadu, bet šajā izlasē būs apkopotas dziesmas no visa gadsimta. Ar jaunāko laiku mūziku nav problēmu, bet par pirmās brīvvalsts dziesmām mēs patiesībā zinām ļoti maz, bieži vien tikai nosaukumu un pāris rindiņas teksta. Lai papildinātu dziesmu klāstu, uzrunājām arī daudzus cienījamus cilvēkus, kas piedāvās savus ieteikumus šai izlasei. Žūrijā būs Vaira Vīķe-Freiberga, Māra Zālīte, Džemma Skulme, Juris Rubenis, Uldis Dumpis, Jānis Streičs, Dita Lūriņa, Jānis Erenštreits u. c. Tagad arī ikviens no jums internetā var apmeklēt šim balsojumam izveidoto mājaslapu un ieteikt savas iecienītās dziesmas.
Vai vēl pēc gadsimta, ja uz Latvijas 200 gadu jubileju tiks veidots līdzīgs tops, tajā iekļūs arī kāda mūsdienu dziesma?
Protams, arī šodien rodas mūzika, kas kādreiz tiks uzskatīta par klasiku. Es nešaubos, ka pēc daudziem gadu desmitiem cilvēki klausīsies, piemēram, Lūsēna vai Ešenvalda mūziku.
Latvieši sevi uzskata par dziedātāju tautu, un senāk nevienās viesībās neiztika bez uzdziedāšanas. Taču šķiet, ka kopā dziedāšanas tradīcija iet mazumā… Vai tu mēdz uzdziedāt draugu vai ģimenes lokā?
Es vairāk esmu klausītājs, nevis dziedātājs. Man apkārt ir cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar mūziku. Tas ir viņu darbs, tādēļ mājās viņi vēlas atpūsties. Arī es pēc darba nevis klausos mūziku, bet gan mēģinu “uzlādēt baterijas” citā veidā.
Šajā jautājumā tu nebūsi objektīvs, bet vai simtgades dziesmu izlasē varētu iekļūt arī kāds tava dēla Jāņa veikums ar “Cosmos” vai “Instrumentiem”?
Domāju, ka kāda no viņa melodijām noteikti varētu uz to pretendēt. Piemēram, man ļoti patīk “Instrumentu” dziesma “Zemeslodes”. Katrā ziņā man būtu ļoti žēl, ja dēla veikums paliktu uzreiz aiz svītras, 101. vietā.
Ar mūziku aizrāvusies arī tava meita Tīna, kurai ir 17 gadu. Vai priecājies, ka tev ir tik muzikāli bērni?
Jāni mēs savulaik ļoti apzināti virzījām uz mūzikas pasauli. Savukārt ar Tīnu tā nebija; iespējams, padziļināta interese par mūziku viņai radās tieši tādēļ, ka ikdienā viņa vairāk saskārusies ar eksakto jomu, mācoties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kur liela uzmanība tiek veltīta matemātikai, fizikai. Mūzika viņai ir kā atslodze. Tīna skatījās, ko dara brālis, un nolēma, ka arī vēlas izmēģināt spēkus mūzikā. Viņa pati meklē informāciju internetā, no “YouTube” klipiem apgūst instrumentu spēli.
Daudzi vecāki žēlojas, ka bērni pārāk daudz laika pavada internetā un zaudē saikni ar reālo dzīvi.
Arī pirms simts gadiem, kad parādījās pirmie automobiļi, daudziem šķita, ka pasaules gals vairs nav tālu. Mūsdienās mēs dzīvojam arvien straujākā tempā, esam pieraduši pie tehnoloģijām, un šķiet, ka bez tām vispār nevarētu iztikt. Kad redzu, ka tagad divgadniekam tiek pirkts jau otrais “iPad” planšetdators, jo pirmo viņš jau pamanījies saplēst, tad dažkārt iedomājos: kā gan es varēju izaudzināt savu Jānīti, ja tolaik mums nebija ne viedtālruņu, ne planšetdatoru? Viņš bija laimīgs par “Super Mario” spēlīti, ko Doma kora zēni saņēma kā dāvanu pēc koncertiem Japānā. Tagad vecāki bieži vien izvēlas vieglāko ceļu, jo iedod bērnam planšetdatoru un viņš visu dienu varēs sēdēt, skatīties multenes. Bet ir svarīgi iemācīt bērnam iepauzēt, vismaz uz brīdi nolikt malā to moderno aparātu. Mēs esam dzīvi cilvēki, kam nav jāsacenšas ar datoriem. Savam dēlam Oliveram, kuram ir divarpus gadi, vakaros stāstu pasakas, turklāt pats esmu sācis izdomāt dažādus sižetus. Piemēram, ieraugu kalkulatoru un sāku stāstīt: “Reiz dzīvoja kalkulators…” Tas man pašam ir labs improvizācijas treniņš.
Tev šīs ir jau trešās laulības. Vai mūsdienās vispār ir iespējama mīlestība – “līdz nāve mūs šķirs”?
Atklāti sakot, zinu tikai vienu pāri, kas ir kopā kopš pirmās klases; visiem pārējiem nācies iziet caur dažādām privātās dzīves dzirnavām. Cilvēks veidojas un mainās visa mūža garumā, bet nereti vīrietis un sieviete attīstās katrs pa savu ceļu. Kādreiz cilvēks pēc 50 gadu vecuma jau bija teju pensionārs, tagad manas paaudzes cilvēki turpina aktīvu dzīvi. Viņiem ir pieredze, lai saprastu, ko vēlas šajā dzīvē un kā to panākt. Es nekad neesmu nožēlojis, ka jau 22 gadu vecumā kļuvu par tēvu, bet tagad saprotu, ka toreiz tēva lomai biju ārkārtīgi nesagatavots. Biju vairāk pārņemts pats ar sevi; tagad tēva pienākumus pildu daudz rūpīgāk.
Runājot par vecumu, atceros, kā 1986. gadā svinējām Raimonda Paula 50 gadu jubileju, un tolaik man šķita: “Ārprāts! Šitas onkulis! Ko viņš vispār sajēdz no modernās mūzikas? Man ir “bītli”, “The Rolling Stones”, progresīvais roks, bet kas ir viņam?” Tagad, kad pašam ir pāri 50, saprotu, kāds es tolaik biju muļķis! Kad Paulam bija 50, viņš vēl bija “jaunais komponists”; tagad viņam ir pāri 80 un viņš joprojām izdod jaunus albumus.
Atmodas laikā tu biji viens no raidījuma “Labvakar” vadītājiem, un tolaik tauta ļoti mīlēja gan žurnālistus, gan politiķus. Kādēļ tagad tik bieži dzirdam nievas par abu profesiju pārstāvjiem?
Vakar noskatījos filmu “Baby Driver” (“Zaļknābis pie stūres”); tā vēsta par puisi, kurš piestrādā par šoferi pie bandītiem, kuri rīko laupīšanas. Viņš ir noziedznieks, bet tik simpātisks, ka gribas viņam just līdzi. Diemžēl šādi “šoferi” ir gan mūsu politikā un žurnālistikā, gan sabiedrībā kopumā. Mēs esam veduši noziedzniekus vai pievēruši acis uz viņu izdarībām, un arī mums būtu jāuzņemas atbildība par kopīgi izdarīto vai neizdarīto.
Manas mammas māsa pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās un nonāca Kanādā. Kad biju mazs puika, aizsūtīju viņai vēstuli un pavēstīju, ka gribu kļūt par žurnālistu. Man šķita, ka tante ar mani ļoti leposies, bet viņas atbildes vēstulē sajutu vilšanos par manu izvēli. Jo viņai šķita, ka žurnālists ir maza skrūvīte lielā mehānismā, kas apkalpo kāda īpašnieka, partijas vai ideoloģijas intereses.
Pašlaik ne radio, ne televīzijā vairs nav tabu tēmu, lai gan, protams, ir cita veida spiediens, kas dažkārt liek paklusēt. ASV ir tāds populārs radio raidījumu vadītājs Hovards Sterns, kurš ir labi zināms “huligāns” un provokators, piemēram, viņš var mierīgi paņirgāties par ASV prezidenta sievas resnajām ciskām. Tad, lūk, viņam darba līgumā ir punkts, kas ļauj kritizēt pilnīgi visus zemeslodes iedzīvotājus, izņemot vienu – radiostacijas īpašnieku.
Šodien daudzi vairs nevar iedomāties, kāda bija dzīve padomju laikā, kad bija tikai viena partija un viena patiesība. Iegāji veikalā, un arī tur labākajā gadījumā bija pa vienai desas un siera šķirnei. Atceros, ka Ivars Ķezbers atbrauca no Zviedrijas un stāstīja, ka tur veikalā ir vismaz 20 veidu sieri. Es klausījos un nespēju tam noticēt, jo zināju, ka mūsu veikalos ir tikai divu veidu siers: ar caurumiem un bez caurumiem. Mēs ātri pierodam gan pie izvēles, gan pie brīvības. Tas ir līdzīgi kā ar veselību: to, cik tā ir liela vērtība, tu saproti tikai pēc tam, kad esi to zaudējis.
To, ka veikalā nebija desas vai siera, daudzi jau ir aizmirsuši, bet viņi atceras, ka Padomju Savienībā bija bezmaksas medicīna un izglītība, lēti komunālie pakalpojumi. Vai ir kas tāds, ko tu atceries ar pozitīvām sajūtām?
Bezmaksas medicīna un izglītība patiesībā bija ilūzija, jo mēs paši par to maksājām, saņemot mazas algas. Tolaik ienākumi tika pārdalīti citā veidā un liela daļa mūsu naudas aizgāja bruņošanās sacensības vajadzībām, lai cīnītos pret ļauno kapitālismu. Padomju laikā cilvēks varēja apzinīgi nostrādāt visu mūžu, bet nevarēja iegādāties automobili, uz ko bija jāgaida garā rindā. Kamēr šo rindu izstāvēji, jau biji palicis vecs un vairs nevarēji nokārtot redzes pārbaudi. Un man ar savu 250 rubļu algu tāpat nebija nekādu cerību sakrāt 10 000 rubļu, lai nopirktu to mašīnu. Valdošais režīms mums stāstīja pasakas, kas vēlāk pārplīsa kā ziepju burbulis. Tagad daudz tiek runāts par “fake news” jeb viltus ziņām, bet ne jau Donalds Tramps izdomāja šo žanru, padomju laikā tā bija mūsu ikdiena. Katru vakaru, ieslēdzot televizoru, padomju pilsonis tika barots ar viltus ziņām. Un kad mēs “Labvakar” raidījumos sākām rādīt skarbus, patiesus, kādiem ietekmīgiem cilvēkiem netīkamus sižetus, bija skaidrs, ka ir plīsis vēl viens ziepju burbulis.
Ko tu teiktu sazvērestības teoriju piekritējiem, kas Latvijas Tautas fronti un arī radījumu “Labvakar” uzskata par čekas koordinētiem projektiem, kuru uzdevums bija novirzīt tautas protestus varas elitei vēlamā gultnē?
Manuprāt, cilvēki ir pārāk augstās domās par čekas spēju organizēt tik vērienīgu sazvērestību. Edvīns Inkēns man stāstīja, ka jau daudzus gadus pēc atmodas viņu uzmeklējis kāds bijušais VDK darbinieks, kuram čekas priekšnieks bija izsniedzis valdošā režīma pretinieku sarakstu un teicis, ka šos cilvēkus vajadzētu “neitralizēt”. Šajā sarakstā līdz ar LTF vadību bijām arī mēs ar Edvīnu un Ojāru Rubeni. Čekas darbinieks teicis, ka ir gatavs izpildīt uzdevumu, bet vispirms priekšniekam tas jāapstiprina ar savu parakstu, bet priekšnieks atteicies to darīt.
Mūsu raidījums savulaik tika izveidots LTV Propagandas raidījumu redakcijas paspārnē, un mūsdienās cilvēkiem būtu grūti iedomāties, cik tolaik bija grūti kaut vai pieminēt vārdu “Latvija”. Es ierosināju nosaukt raidījumu par “Labvakar, Latvija!”, bet oficiāli mums to neļāva, tas palika tikai kā neoficiāls nosaukums. Tagad neviens nevar iedomāties, kāda uzdrīkstēšanās bija parādīt televīzijā sarkanbaltsarkano karodziņu, par ko mums draudēja izmešana no darba.
Mēs bijām trīs dažādi cilvēki, katrs ar savām interesēm, kas attiecīgi arī piesaistīja ļoti dažādu publiku. Tagad jau televīzijā nemaz nav tādu raidījumu, kam būtu trīs vadītāji, labākajā gadījumā ir divi – vīrietis un sieviete.
Es jau nebiju nekāds izcilais žurnālistikas spīdeklis; pirms tam darbojos Mūzikas raidījumu redakcijā, gribēju vienkārši stāstīt par mūzikas norisēm. Taču vienā brīdī dzīve man piespēlēja iespēju pievienoties “Labvakar”, un es sapratu, ka nedrīkstu to laist garām. Mēs bijām trīs dažādi cilvēki, katrs ar savām interesēm, kas attiecīgi arī piesaistīja ļoti dažādu publiku. Tagad jau televīzijā nemaz nav tādu raidījumu, kam būtu trīs vadītāji, labākajā gadījumā ir divi – vīrietis un sieviete.
Jūsu raidījuma popularitāti veicināja arī tas, ka skatītājiem nebija milzu izvēles iespējas: bija tikai pāris TV kanālu, kuros tad nu visi skatījās vienu un to pašu: gan “Labvakar”, gan “Verdzeni Izauru” un “Vienkārši Mariju”. Mūsdienās nekas tāds nav iedomājams, jo katrs skatītājs var izvēlēties kādu no daudziem desmitiem TV kanālu un radiostaciju.
Izvēle bija: varēja vispār neskatīties televizoru, doties makšķerēt vai remontēt mašīnu. Bija izvēle skatīties mūsu raidījumu vai skatīties Maskavas centrālās televīzijas piedāvājumu. Un mūsu raidījumu skatījās arī daudzi nelatvieši. Jo mēs runājām par lietām, par ko citi pirms tam neuzdrošinājās publiski runāt. Uldis Dumpis man stāstīja, ka teātra aktieri vakarā steigušies saīsināt dialogus, ātrāk pabeigt izrādi, lai paši un arī skatītāji varētu laikus tikt mājās un noskatīties “Labvakar”. Tagad jau nav problēmu: interkatīvā televīzija piedāvā iespēju attīt atpakaļ un noskatīties raidījumu, bet tolaik bija tā – ja nepaspēji, tad neredzēji, un nākamās dienas rītā trolejbusā vairs nevarēji piedalīties sarunā par to, kas notiek valstī.
Kā jūs tolaik vispār tikāt pie Rietumu mūzikas, piemēram, Maikla Džeksona klipiem, ko rādīt savā raidījumā?
Braucām uz Maskavu, kur videoinženieriem bija pieeja satelīttelevīzijai, un viņi par balzama pudeli mums ierakstīja visu, ko vajadzēja. Viņi jau zināja mūsu “perverso” gaumi. Savukārt šeit mēs varējām stāstīt, ka ieraksts atvests no Maskavas, pret ko vietējā cenzūra izturējās ar bijību.
Padomju laikā bija stingra atlase, pirms mūziķiem ļāva kāpt uz skatuves vai ierakstīt albumu. Tagad šī iespēja ir katram, kurš iedomājies, ka viņam piemīt talants. Vai tas nerosina kvalitātes kritumu?
Parasti ir tā, ka masveidība veicina kvalitātes kāpumu: jo vairāk cilvēku nodarbosies ar mūziku vai sportu, jo lielāka iespēja, ka šajās jomās mums parādīsies izcili talanti. Vienīgais izņēmums ir Krievijas futbola izlase, kur neviens nevar saprast, kā no 150 miljonu lielas nācijas nav iespējams atlasīt 11 talantīgus futbolistus (smejas – aut.).
Uzziņa
Iesaki savu dziesmu!
Internetā izveidota mājaslapa (www.lvtop100.lv), kurā līdz 17. novembrim iespējams ieteikt dziesmas, kas pretendēs uz iekļūšanu Latvijas simtgades “Top 100”. Balsošana par konkrētām dziesmām sāksies 18. novembrī un turpināsies līdz nākamā gada 15. maijam.
