Atis Klimovičs: “Demokrātija pati par sevi negarantē sabiedrībai labu un taisnīgu dzīvi” 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svētkos iederas vēlējumi būt stipriem, nezaudēt arī turpmāk možu garu un ar pateicību pieminēt tos, kuriem bijusi drosme un spīts arī daudz tumšākos laikos skaidri pateikt savu atbalstu neatkarīgai Latvijas valstij.
Tas ir laiks, kad vietā pārdomas par paveikto, lai runājam arī par nepaspēto un kļūdīšanos aprēķinos vai pieņēmumos – kā jau brīvā un neatkarīgā valstī nākas. Sasniegts patiesi nav maz, bet vai ar to varētu būt gana? Diezin vai – gan savas privātās saimniecības, gan pilsētas, gan visas valsts veidošana taču ir process, kas nekad nebeidzas.
Tas pavisam droši attiecas arī uz valsts drošību un aizsardzību, un tā ir joma, pie kuras darbi nekad nevar apstāties. Visdrīzāk tā ir atziņa, pie kuras nācies nokļūt, nonākot saskarē ar apkārtējo realitāti, par kuru mūsu domas ne tik sen jeb, precīzāk, pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā bija krietni vien atšķirīgas.
Daudzi valsts dzīves aspekti šķita citādāki, lai gan viena daļa ļaužu, visticamāk, jau toreiz apzinājās, ka valsts atjaunošana ir ļoti svarīga, bet tai seko ne mazāk svarīgs darbs – neatkarības nosargāšana.
Tas nav nekāds izdomājums, un, lai gan vēsture nemēdz atkārtoties punkts punktā, tā sniedz pietiekami daudz vielas pārdomām. Tā atklāj un apstiprina būtisku patiesību par to, ka atsevišķai nācijai nav citas labākas iespējas kā dzīvot savā neatkarīgā valstī.
Brīvi noteikt savu dienas ritmu un kārtību, un tikpat nepiespiesti izvēlēties draugus un sabiedrotos.
Kad tas ir noticis un ar gandarījumu varam vērot dzīves atgriešanos normālas dzīves sliedēs, no kurām bijām nostumti ilgus padomju okupācijas gadus, nevajag klusēt par visiem labajiem darbiem. To nav maz un brīva dzīve patiešām jāizbauda, svētki godam jānosvin.
Pēc tam jaunā ikdienā arī nevajag pazaudēt būtiskos pavedienus, kas mūs saista ar šo zemi. Labi apzināties, ka Latvijas valsts nav nekur tālu jāmeklē. Ka tā atrodama tepat – katrā no mums.
Vai jācenšas pierādīt, ka tā kļūtu par neuzveicamu spēku, ja laiku pa laikam katrs tā padomātu. Un atbilstoši šīs domas skaidrībai kaut ko izdarītu. Vēlams vēl nedaudz vairāk nekā līdz šim. Un tad, ja tā patiešām arī būs, diezin vai būsim tādi, kas paši ne uz ko nav spējīgi, kam trūkst iniciatīvas domāt un darboties.
Tieši tādus – sev un savai valstij neticošus – mūs labprāt redzētu ienaidnieki. Mēs neesam tik vāji, lai ļautos dažādiem māņiem un viltum, mums jāzina, kas ļaunumam liekams pretī. Un tas ir redzīgums un izpratne, kas iegūstama ikdienas pārdomās.
Te derīgi atsaukties uz pazīstamo ASV vēsturnieku Timotiju Snaideru, labu Austrumeiropas vēstures pārzinātāju, kas aicina visu censties izprast pašiem, pavadīt vairāk laika, lasot garus rakstus, subsidējot pētniecisko žurnālistiku un abonējot drukātos medijus.
Vēl viņš norāda, ka demokrātija pati par sevi negarantē sabiedrībai labu un taisnīgu dzīvi.
Sabiedrības labā demokrātija darbojas tikai tad, ja katrs tās loceklis individuāli gatavs rīkoties demokrātijas apdraudējuma gadījumā, kandidē uz amatiem, piedalās vēlēšanās, nevis atmet visam ar roku, jo “sistēma ir sabojājusies”.
