Ar Dieva doto dāvanu. Intervija ar dziednieku Rolandu Tiltiņu 3
“Man patīk precīzi pulksteņi. Ja rāda aplami, tāds pulkstenis nesaka patiesību, liek neprecīzi dzīvot. Līdzīgi ar godīgumu – ja tāds esmu, ceļš ir tīrs un taisns.” Tā saka dziednieks Rolands Tiltiņš. Viņa dzīvoklī Čiekurkalnā pie sienas stendi ar ordeņiem un kaujas nažiem. Darbistabā redzami nagani, mašīnpistoles un mauzeri. Zem galda ložmetējs. Rolands ir kaislīgs kolekcionārs. Astoņu bērnu tēvs. Jau divdesmit piecus gadus palīdz cilvēkiem. Pie viņa uz pieņemšanu laužas simti, jo ir pārliecinājušies, ka palīdz. Kur spēku ņem pats dziednieks?
Samīļot visus astoņus
Tas nekas, ka maniem bērniem ir dažādas mammas! Ziemassvētkos visi vienmēr sabrauc pie manis. Kad man palika piecdesmit gadu, svinības nerīkoju, sasēdināju bērnus busiņā un vizināju pa Latviju. Man ir četri dēli un četras meitas, vecuma amplitūda – no trīsdesmit trijiem līdz divarpus gadiem. Ir arī mazdēls un mazmeita.
Bērni ir lielākais prieks. Sen zināms, ka bērnam jāvelta vismaz divdesmit minūtes dienā. Nevis skatoties televizoru vai izmetot jautājumu Kā tev iet?, pat nesagaidot atbildi, bet no sirds izrunājoties.
Iemācīt var tikai ar savu piemēru. Braucot ar velosipēdu, uzlieku ķiveri, jo to prasu no meitas. Nesmēķēju, nemetu papīrus pa mašīnas logu.
Vienmēr trāpīt desmitniekā
Vīrietim jaunībā vismaz vienreiz spēcīgi jānoraujas pa purnu, jo tad darīsi visu, lai tas neatkārtotos. Dzīvoju Ķengaragā, kautiņi bija ikdiena. Pusaudža gados sāku trenēties sambo, tiku jaunatnes izlasē. Taču piecpadsmit gadu vecumā izstiepos tik garš, ka šim sporta veidam vairs nederēju.
Pēc armijas strādāju par ūdenslīdēju, vēlāk biju milicis, pēc tam vecākais operatīvais pilnvarotais, cīnījos ar padomju spekulantiem un mantas izlaupītājiem. Tas viss norūdīja.
Tagad ikdienā nesportoju. Sāku gan iet uz sporta zāli, bet sieva aizliedza: tik azartiski trenējos, ka vairs nejutu sāpes. Man vienmēr vajag būt uzvarētājam, pirmajam. Mērķtiecīgi daru visu, lai to panāktu.
Esmu labs šāvējs. Šaušana disciplinē, jābūt augstai koncentrēšanās spējai.
Esmu bijis arī medībās, draugi aizvilka. Stāvu mežmalā, te piepeši iznāk briedis – stalts, skaists. Pielieku ieroci pie acs, paskatos. Briedis lēnām aizslāj. Vīri brēc – kāpēc nešāvi?! Es pretī – vai tev vajag to briedi, līdzi taču ir šašliks!
Miliča šinelim piespraustie apbalvojumi ir daļa no Rolanda Tiltiņa kolekcijas – Krievijas sabiedrisko organizāciju apbalvojumi. Ap kaklu gan pavisam cita simbolika – sudrabā kalta seno baltu Saules zīme. “Sudrabs ir īpašs metāls, ne velti pasakās velnu var nošaut tikai ar sudraba lodi. Šajā zīmē katrs aplis ir ar aizsardzību, manam centram neviens nevar piekļūt.”
GATAVOT AR PRIEKU
Jau piecu gadu vecumā cepu pankūkas. Vēlāk arī kūkas un tortes. Ja mamma gāja gulēt, bet es vēl ne, viņa paslēpa olas. Jo zināja – līdzko aizvērsies durvis, būšu virtuvē. Atdalīju dzeltenumus no baltumiem, sakūlu un cepu biskvītu. Visi modās, un uz galda bija torte.
Tagad tortes vairs netaisu, bet kēksiņi un pankūkas meitām top vismaz reizi nedēļā. Ziemassvētkos kopā ar bērniem noteikti cepam pīrāgus.
Arī ikdienā gatavoju visas maltītes, sieva Agate tikai vāra meitām putru. Pie plīts atpūšos. Ēdienam veltu visas labās domas. Prieks, ja pārējie ēd gardu muti.
Uzskatu, ka varu mieloties ar visu, jo man ir aktīvs dzīvesveids un laba veselība. Agate gan sākumā šausminājās. Viņa beigusi Sporta akadēmiju, par veselīgu dzīvošanu zina visu. Tomēr desmit gadu kopdzīvē sapratusi, ka manam organismam atkāpes no normas neskādē.
Sēņot pa tanku ceļiem
Lasīt sēnes, īpaši baravikas, ir vēl viens hobijs. Vecāki bija azartiski sēņotāji. Pat iepazinās mežā – Ādažu poligonā. Mazotnē ar ģimeni – bijām trīs brāļi – vienmēr tur sēņojām. Ja poligonā notika mācības, lavījāmies aplinkus. Bija jātiek pāri ragatai – aizsprostam no baļķiem. Lai neslīdētu, ejot pa glumajiem kokiem, tētis iesita nagliņas konservu bundžu vākos un piesēja apaviem. Sēņošana ir labākā atpūta, gūstu mieru un piedzīvoju azartisku prieku. Baravikas sacepu sviestā, lieku trauciņos un saldēju. Ziemā gatavoju baraviku biezzupu, tas ir mans firmas ēdiens.
Būt labam starpniekam
Veselība ir pats dārgākais, un, ja cilvēks man to uztic, pievilt nedrīkstu. Dziednieks neārstē, tikai dziedina – dod spēku, enerģiju. Dažreiz domā – jāiet pie Tiltiņa no rīta, jo tad viņam būs vairāk enerģijas. Tā nav. Neatdodu taču savējo, esmu tikai vidutājs. Var salīdzināt tehniski – darbojos kā ģenerators. Tādas spējas man devis Augstākais spēks, Dievs. Mana darbība ir labās domas un spēks, ar ko gribu palīdzēt cilvēkam. Taču atveseļošanās procesā iesaistās arī pats dziedināmais.
Konsultēju Rīgā, jau ilgus gadus dodos uz Jēkabpili, braucu arī uz Saldu, Jelgavu un Valmieru. Kā nebraukšu, ja mani tur gaida!
Bieži uzskata, ka dziednieks paņem sirdzēja slikto enerģiju. Tas ir citādi. Neņemu sev kāda stenokardiju vai trūci mugurkaulā, bet esmu kā bioenerģētiskais donors, kas iedod pozitīvo enerģiju, koncentrējot to vietā, kur trūkst.
Neredzu cauri cilvēkam, nedarbojos kā rentgens. Vājās vietas spēju noteikt, jo man ir sensorā jutība. Katram apkārt ir biolauks. Iedomāsimies to kā kupolu. Ar rokām izjūtu, kur tajā ir bedre, vājākas enerģijas vibrācijas. Sajūtot savās plaukstās spiedienu, aukstumu, karstumu un vēl dažādas nianses, nosaku, kur vaina. Izlīdzinot enerģiju, mazinu vai novēršu to, kas neļauj izveseļoties.
Mans hobijs ir militārisms. Kolekcionēju apbalvojumus, šaujamieročus un nažus. Katram ierocim vai medaļai nāk līdzi informācija par notikumiem, cilvēkiem. Vēsture mani vienmēr interesējusi. Varētu būt labākais kritiķis filmām par karu. Skatos un piktojos – atkal piesprauduši nepareizu ordeni! Tādus ieročus tolaik neizmantoja! Aplamības pamanu, jo šo jomu pārzinu. Kad ģimene aiziet gulēt, izlieku kolekciju uz galda, izpētu. Šādi relaksējos, tā ir mana atpūta.
SAŅEMT SPĒKU NO DZIMTAS
Bieži vien strādāju pa vienpadsmit stundām dienā, bet esmu tikpat enerģisks. Laikam jau Dievs redz, ka esmu godīgs pret katru, kas nāk pie manis, tādēļ dod spēku.
Ja esi bioenerģētiķis, jābūt garīgi un fiziski veselam. Esmu no tādas sugas, pa tēva līniju visi bija stipri un veselīgi cilvēki. Jau vairākās paaudzēs dzimtā ir arī dziednieki. Katru dienu dzirdu paldies – tas ir vēl viens spēks. Paldies, ka bērniņš mierīgi guļ, ka pārstājis čurāt gultā… Paldies, ka nesāp tik briesmīgi kā iepriekš… Paldies, ka ieteicāt aiziet pie ārsta, laikus uztaisīja operāciju.
Es nevaru izārstēt vēzi. Ja kāds to sola, tikai kavē izveseļošanos. Ja rodas aizdomas par ļaundabīgu audzēju, iesaku veikt analīzes, uzticēt vainu mediķiem. Man ir labas attiecības ar daudziem ārstiem. Viņi pārliecinājušies, ka nesaku aplamības, nesolu brīnumus. Nesen biju bērnu slimnīcā, mamma uzaicināja palīdzēt meitiņai, mazulīte pārcietusi četras operācijas. Sajutu iekaisuma procesu, teicu, lai mamma brīdina ārstu, ka šuvē var būt sastrutojums. Ārsts sākumā gājis pa gaisu – ko tie šarlatāni iedomājas, plēš tik naudu… Mamma iebildusi, ka Tiltiņš par bērniem naudu neņem. Ak, Tiltiņš – ārsts tik noteicis. Izrādījies, ka mazajai patiešām ir iekaisums.
