Ar diegu pie suņuburkšķa. Bioenerģētiķe Melita Svilpe 1
– Cilvēkiem ir vajadzīgs pārbaudījumu laiks, un tas, kas patlaban notiek, ir pārbaude, cik daudz spēsim izturēt. Neuzskatu, ka šis grūtais laiks mums jāpieņem ar pateicību, sakot paldies, ka tā ir noticis, taču, nemitīgi gānoties un dusmojoties, mēs radām ap sevi negatīvu informācijas lauku. Mana dziļākā pārliecība skan – kādu informācijas lauku tu izstarosi, tāds arī būs, – uzskata Melita Svilpe, kas dziedina cilvēkus, izmantojot bioenerģētisko jumeiho masāžu un reiki.
Viņa praktizē Rīgā.
Mūsu dzīves telpa pārpildīta ar vārdiem par krīzi, raizēm par šodienu un bailēm no rītdienas. Tāpēc arī Melita no daudziem saviem klientiem dzird atzīšanos: man nervi papēžos.
– Mēs katrs varam sev palīdzēt, cenšoties sevī neielaist šaubas un bailes. Nav nepieciešams uztvert visu informācijas plūsmu, kas mūs apņem biezā slānī, un laist to caur sevi. Informācijas plūsma jālaiž caur sietu, atsijājot labo un noderīgo. Veikalā iepērkoties, mēs taču arī izvēlamies vien to, kas patīk un ir vajadzīgs. Masāžas laikā, cik iespējams, runājos ar klientiem, cenšoties izprast, kas bloķējis enerģētisko plūsmu, kas radījis mezgla punktus. Galvenokārt tās ir bailes, neziņa, šaubas un neticība – un ne jau augstākajiem spēkiem, bet neticība saviem spēkiem. Masāža ilgst divas stundas, un tā nav nekāda maigā paglaudīšana. Speciāli jau nemoku cilvēkus, bet sāpīgie punkti jau tieši liecina par problemātiskajām vietām. Ja nav sakārtota vielmaiņa, uzspiežot uz attiecīgā punkta, klients sajūt sāpes. Bet, ja vielmaiņa ir kārtībā, tad nav sāpīgās sajūtas.
Traucēta vielmaiņa bieži vien norāda uz iekšējām bailēm pieņemt lēmumu. Gars, miesa, dvēsele ir cieši saistīti, bet ķermenis parāda, kur meklējama vaina, – skaidro Melita.
Viņa masāžas laikā uzlādē klientu ar kosmisko enerģiju, ko uzņem caur sevi un pēc tam pārraida klientam. Ir dzirdēti prātojumi – kāpēc man jāsaņem pastarpināta enerģija, gribu to pats saņemt tieši no kosmosa. – Kas to var izdarīt pats, lai dara, bet pie manis nāk klienti, kam pietrūkst enerģijas, kas jūtas paguruši, nomākti un īsti nesaprot, kas ar viņiem notiek. Citam pēc masāžas enerģija parādās jau tajā pašā vakarā, un viņš dodas ar trimmeri zāli pļaut, cits sajūt enerģijas pieplūdumu otrā dienā, – stāsta Melita.
Melitai vairāki dziednieki apgalvojuši, ka viņai rokās ir spēks, un pati arī par to pārliecinājusies, palīdzot saviem tuviniekiem. Taču pret vardu “dziedniece” Melita izturas piesardzīgi. – Pirms laba laika dziedniece, kas pati jau bija ļoti cienījamos gados, piedāvāja man atdot veselu krājumu ar pierakstītiem zintniecības vārdiem. Es trīs gadus domāju, vai man tos pieņemt. Nebiju pārliecināta,
vai cilvēki būs spējīgi strādāt paši ar sevi, vai būs ar mieru mainīt savu domāšanu, pasaules uztveri, kas viņu novedusi līdz slimībai. Esmu pārliecināta, ka slimības rodas galvā. Es viņam palīdzu, slimība uz laiku pāriet, bet pēc tam atkal atgriežas, kā tas notiek, ja cilvēks pats nemainās. Bet ko tādos gadījumos vaino cilvēks? Protams, dziednieku, kas nav spējis palīdzēt. Bet tagad pēdējā laikā cilvēki ir mainījušies, atbrīvojušies no taisnvirziena domāšanas. Apzinos, ka vārdi spēcīgi strādā, bet tiem jāiziet caur izpratni un sirdi. Rozes noņemšanas vārdiem vien veltīta vesela klade, jo katram gadījumam jāpiemēro savi vārdi, – teic Melita.
Viņa piekrīt, ka cilvēki sākuši domāt tālāk, nevis tikai par ēšanu, gulēšanu vai cauro mājas jumtu.
– Vispirms ir meklējumu laiks, kad cilvēks īsti nezina, ko grib, bet vēlas kaut ko mainīt, sakārtot sevi un dzīvi. Tad jāsāk lielajā piedāvājumu klāstā meklēt sev piemērotāko domu sakārtošanas veidu, jo haosā neko nevar radīt. Var mēģināt nodarboties ar jogu vai cigun, vai reiki, vai vēl ko citu. Sevis meklēšanas un attīstīšanas ceļš var būt garš, bet, ja nepamēģināsi, neuzzināsi, kas der vislabāk. Parasti, ja cilvēks pa īstam ir nobriedis pārmaiņām, tad satiek savu skolotāju vai arī viņa rokās nonāk laba grāmata, kas sniedz atklāsmi un parāda ceļu, pa kuru tālāk doties. Taču cilvēka dabā ir meklēt dažādas atrunas, un tad man nāk prātā Norbekova grāmatā “Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi” aprakstītais ēzelis, kas ar diegu bija piesiets pie suņburkšķa. Viņš visu laiku staigā apkārt suņburkšķim un skaita: esmu piesiets, esmu piesiets. Patiesībā ēzelim vajadzēja izdarīt tikai vienu galvas mājienu, lai atbrīvotos no diedziņa, un viņš varētu doties, kurp vēlas.
Bet, ja cilvēkam nav iekšējas vēlmes atbrīvoties no piesiešanas pie suņburkšķa, ja nejūt vēlēšanos mācīties, paplašināt savu garīgo apvārsni, tad arī to nevajag darīt, jo vēl nav pienācis viņa laiks.
Viedas dzīves gudrības ietvertas arī mūsu tautas pasakās. Nonākot krustcelēs, dota iespēja izvēlēties. Iesi pa labi – iegūsi naudas lādi, iesi taisni – dabūsi karaļmeitu par sievu, bet, ejot pa kreisi, draudēs briesmas, jo būs jāsastopas ar deviņgalvu pūķi. Bet visi pasaku varoņi izvēlas iet pa kreisi. Ko tad pasakas pauž? Vien to, ka, izejot pārdzīvojumu, iekšējās attīstības ceļu, var iegūt gan karaļmeitu, gan naudas lādi.
Viņasprāt, cilvēki spēj atrast laiku visam, vienīgi paši sev to velta vismazāk. Smadzenes visu laiku griežas kā magnetofons ar divpadsmit celiņiem, nemitīgi domājot par darbu, mājām, tuviniekiem,
sadzīviskām rūpēm.
– Mēs dzīvojam, it kā tikai reaģējot uz kaut ko, neapstādinām savu domu skrējienu, lai pajautātu savam es, ko patiesi vēlos. Bet, ja ko vēlas, tad grib to iegūt ļoti ātri. Vakar augstākajiem spēkiem ko lūdzu, bet šodien vēl neesmu to saņēmis! Mūsu sabiedrībā nereti iecienīta nodarbe ir gari un plaši apspriest ar citiem savas slimības. Kāpēc cilvēki tā grib runāt par savām kaitēm?
– Tā izvēlamies būt upura lomā un izraisīt žēlumu pret sevi. Tas vienkārši liecina par mīlestības trūkumu. Bet, lai mīlestību saņemtu, tā vispirms pašam ir jāiegulda. Vispirms mīli pats un tad gaidi to no citiem. Vairāk arī jāpiedomā, ko pasakām otram. Pirms veram vaļā muti, ieslēgsim prātu!
Vairāk par dziedniekiem var lasīt grāmatā “100 dziednieki Latvijā”
