Uldis Šmits: Vai Latvija varētu cienīgi izturēt to spiedienu, kādu patlaban iztur lietuvieši? 14
Latvijai, gatavojoties prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē 2015. gada pirmajā pusē, acīmredzot būtu jāveic arī zināmi priekšdarbi kādā ļoti specifiskā jomā.
Uz to norāda tagadējā Viļņas pieredze jeb, konkrētāk, visi pret Lietuvu vērstie pasākumi. “21. gadsimtā nekas tāds nav bijis piedzīvots, un mēs to nevarējām paredzēt,” nesen sacīja Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite. Latvija tā apgalvot vairs nevarēs… Tai vajadzēs rēķināties, piemēram, ar mūsu dienvidu kaimiņu presē pieminēto Kremļa administrācijas struktūrvienību – Reģionu un ārējo kultūras sakaru departamenta Baltijas valstu nodaļu. Šajā nosaukumā uzmanību piesaista vārdu savienojums “kultūras sakari”, jo no lietuviešu rakstītā izriet, ka šī Kremļa vajadzības apkalpojošā nodaļa saņēmusi uzdevumu ķemmēt arhīvus, lai tajos pasmeltu kompromitējošus faktus par atsevišķiem mūsdienu politiķiem, kuri agrāk dzīvoja PSRS. Diez vai aiz nejaušības Krievijas propagandas portālā “Rubaltic” parādījās uzvedinošs jautājums, vai tik Grībauskaite, savulaik studēdama Ļeņingradas universitātē, nav gājusi “VDK kursos”. Protams, Putina režīma skatījumā tas jebkurai personai pat būtu liels pluss, bet mājiens tika adresēts pārsvarā Lietuvai un Eiropai. Taču tur labi atšķir informāciju no propagandas. Rietumeiropas lielie preses izdevumi, aplūkojot Krievijas un Lietuvas konfliktu, nevairās atskatīties uz pagātni, un, kā piebilst viens no Francijas ietekmīgākajiem žurnāliem “Le Point”, “šī aukstā kara atmosfēra lietuviešiem atgādina padomju okupācijas drūmākos brīžus. Gan ar vienu atšķirību: Baltijas valstis tagad ir Eiropas Savienības dalībvalstis”.
Ir pieņemts uzskatīt, ka “piena karš” un pārējās izdarības, kādām tika pakļauta Lietuva, lielā mērā saistāmas ar Putina karsto vēlēšanos izgāzt ES un Ukrainas asociācijas līguma parakstīšanu ES Austrumu partnerības samitā Viļņā. Saskaņā ar ziņām, ko sniedz Eiropas analītiskā tīmekļa vietne “EurActiv.com”, Krievija iztērējusi aptuveni 300 miljonus eiro, lai Ukrainā sarīkotu kampaņu pret šo līgumu. Bet strīdi ap Ukrainu nepelnīti atstāja ēnā, piemēram, Moldovu. 3. novembrī Kišiņevā notika lielākā demonstrācija visā neatkarības vēsturē ar daudzu desmitu tūkstošu cilvēku piedalīšanos, kuri prasīja Moldovas tuvināšanos ES, kas ir vienīgais valsts demokrātiskas attīstības ceļš. Bet Kišiņevai nav ne Ukrainas vērā ņemamo resursu un pat ne sava viltīgā Janukoviča, lai pārvarētu Krievijas liktos šķēršļus. Šie un citi pēcpadomju telpā jau ierastie apstākļi līdz 2015. gadam neko daudz nemainīsies neatkarīgi no tā, cik tālu būs vai vispār nebūs pavirzījusies ES Austrumu partnerība.
Tad jau varbūt grūtāk paredzēt politisko spēku samērus pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām Latvijā, kas arī plāno pievērsties Austrumu partnerības lietām. Ja Rīgā valsts politikas toni noteiks “Vienotās Krievijas” sadarbības partneri, tad, domājams, Latvijas prezidentūras pusgads ES būs arī, piemēram, Moldovai vai Gruzijai zaudēts laiks. Bet, protams, jebkurā gadījumā nav garantijas, ka Latvija varētu cienīgi izturēt to spiedienu, kādu patlaban iztur lietuvieši. Maskavas piekoptos paņēmienus ir grūti nosaukt par normālām kaimiņattiecībām. “Le Point” un arī citi izdevumi dibināti atsauc atmiņā auksto karu – tiek laisti darbā nevis ieroči, bet metodes, uz kurām arī gandrīz jau būtu attiecināma Klauzevica definīcija, ka tas ir “politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem”. Taču tie nespēj sagraut spēcīgas valstiskas pamatvērtības. Spēcīgas personības – arī. Tāpēc ir svarīgi, lai mums tādas būtu.
