“Ar cieņu skatāmies pret tradīciju, bet ir jāveido sakausējums arī ar novatorismu.” Saruna ar Nacionālā teātra direktoru Māri Vītolu 83
Latvijas Nacionālais teātris uzsācis savu 105. sezonu. Teātrī ir notikušas izmaiņas, kas ir raisījušas atšķirīgus redzējumus par vairākiem jautājumiem teatra darbībā. Tos TV24 raidījumā “Dienas personība” pārrunājām ar Latvijas Nacionālā teātra direktoru Māri Vītolu.
Velta Puriņa: Vispirms jāapsveic ar jaunās teātra sezonas uzsākšanu un jāprasa, vai startam pilnīgi viss ir gatavs?
Māris Vītols: Nacionālais teātris ir pilnībā gatavs jaunajai, 105. sezonai. Tie vienmēr teātrim ir lieli svētki. Jau tradicionāli mēs pasniedzām balvas labākajiem aktieriem. Un arī man bija iespēja uzrunāt teātra kolektīvu tieši saistībā ar sezonas atklāšanu. Jāteic, ka tieši teātra vadītāja maiņas process bija nedaudz savilcis mākoņus virs Nacionālā teātra, bet šobrīd laiks jau ir noskaidrojies – caur mākoņiem ir sākuši spīdēt saules stari. Es domāju, mums ir izdevies kolektīvu vienot, augstāk par visu stādot tieši Nacionālā teātra kopīgos mērķus.
Šos mākoņus izdevās pilnībā izkliedināt?
Šobrīd es jau teiktu, ka laiks ir noskaidrojies, un tie visi konflikti, kas bija radušies tieši saistībā ar vadītāja maiņu un jauna direktora konkursu, ir beigušies. Jā, teātrī bija cilvēki, kuriem bija izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Jāni Vimbu, un viņi vēlējās, lai turpina strādāt iepriekšējais direktors. Tas cilvēcīgi ir saprotams un tāpēc varbūt bija arī nedaudz tāda emocionāla viļņošanās kolektīvā, bet ir arī liela teātra daļa, kas vēlās, lai teātris mainās un lai mainās teātra vadītājs. Un tad, protams, bija redzams, ka ir kaut kādas iekšējās domstarpības, bet šobrīd, un tas ir tas, ko es teicu kolektīvam, ka visas šīs domstarpības un konfliktus, kas ir bijuši, mēs varam nolikt malā un vienoties kopīgam darbam. Konkursā Jānis Vimba piedalījās ar esošo programmu, ar Elmāra Seņkova māksliniecisko programmu un savu redzējumu par teātra tālāko attīstību. Savukārt es konkursā piedalījos ar programmu, kas ir nedaudz atšķirīga, kas varbūt teātra attīstības ziņā ir ambiciozāka, piesakot, ka teātrim ir jāvirzās uz starptautisku izcilību, tam ir jākļūst pazīstamam teātrim Baltijas jūras valstu teātru kopsaimē. Konkursā uzvarēja spēcīgākā programma, līdz ar to kolektīvā zaudētājs nav neviens. Ja mēs īstenosim manu piedāvāto programmu, tad ieguvēji būs pilnīgi visi. Līdz ar to mēs šobrīd varam teātrī atšķirt jaunu lappusi un veidot jaunas attiecības ar visiem teātra kolektīva dalībniekiem. Tas, ko es esmu arī piedāvājis un, manuprāt, tas pat ir labi, ka teātra vadītājs ir no malas, jo starp manām un kolektīva darbinieku attiecībām nav nekādu vēsturisku uzslāņojumu. Mums nav nekādu vēsturisko attiecību pieredze, kas varbūt bija kolektīvam ar iepriekšējo vadītāju. Pesimismam pilnībā nav nekāda pamata. Mēs ar optimismu, ar cerību un droši virzāmies un uzsākam Nacionālā teātra 105. sezonu.
Vai Jūs ienācāt teātrī jau ar kādu zināmu sarakstu, kurš aktieris, kurš teātra darbinieks neiederas Jūsu attīstības plānos, Jūsu koncepcijā, vai arī neziņa bija tas, kas izraisīja tieši tādu ažiotāžu publiskajā telpā?
Es vienmēr un visur esmu uzsvēris, arī piedaloties konkursā, – ja notiek kādas būtiskas pārmaiņas, svarīgi ir ievērot pēctecību. Līdz ar to es arī publiski biju paudis atbalstu mākslinieciskajai vadībai ar Elmāru Seņkovu priekšgalā. Es teicu, ka es uzticos pilnībā viņa mākslinieciskajai programmai un redzējumam. Es arī teicu, ka es teātrī nenāku ar savu komandu, ka es vēlos, lai mums ir tāds iepazīšanās periods, laika ziņā es piedāvāju tādu izvērstu dialogu, kurā mēs šo programmu un ieceres saskaņotu ar iepriekšējo māksliniecisko vadītāju un viņa radošo komandu. Diemžēl tādēļ, ka šī komunikācija tika iznesta ārā publiskajā telpā, mums šie jautājumi bija jāizrunā apmēram vienas nedēļas laikā. Un es šīs nedēļas laikā esmu saticies ļoti daudzās sarunās gan ar Elmāru Seņkovu, gan Reini Suhanovu, gan Elīnu Gediņu, gan Edgaru Mākenu, kas ir Elmāra Seņkova radošā komanda, un mēs ļoti daudzos jautājumos esam atraduši kopsaucēju, praktiski mums par māksliniecisko programmu nav nekādu domstarpību. Mēs ļoti līdzīgi skatāmies, ka Nacionālajam teātrim r jāmainās, tas ir jāvirza pretī laikmetīgākai teātra valodai, kur ar cieņu skatāmies pret tradīciju, bet ir jāveido sakausējums arī ar novatorismu. Tur mums uzskati sakrīt.
Runājot par turpmāko darbu, tieši Nacionālā teātra 105. sezonas atklāšanas dienā Elmārs Seņkovs paziņoja, ka viņš atkāpjas no mākslinieciskā vadītāja amata, bet Jūs sakāt, ka jums uzskati sakrīt.
Tā bija Elmāra Seņkova iniciatīva. Neskatoties uz to, ka mums tiešām izdevās saskaņot mākslinieciski, satura ziņā teātra programmu, nākotnes plānus. Elmārs Seņkovs nav aizgājis no Nacionālā teātra. Elmāram Seņkovam ir noslēgti autorlīgumi par to, ka viņš jau šajā sezonā iestudē izrādes Nacionālajā teātrī. Elmāram Seņkovam bija beidzies tieši darba līgums kā mākslinieciskajam vadītājam. Šis darba līgums netiek turpināts uz mūsu savstarpējās vienošanās pamata, bet pārējie visi noslēgtie līgumi ar Elmāru Seņkovu un viņa radošo komandu ir spēkā. Ir jau sākušies mēģinājumi pie mūsu pirmās lielās izrādes, Justīnes Kļavas variācijas par Raiņa “Spēlēju, dancoju”, kur tieši Elmārs Seņkovs ir režisors, Reinis Suhanovs ir scenogrāfs, Edgars Mākens ir komponists… Mēs esam arī vienojušies, ka šī jaunā sezona, kas praktiski ir tāda Elmāra Seņkova radošās komandas autordarbs, viņa mākslinieciskās vīzijas manifestācija, ka mēs viņu īstenosim pilnībā, tieši tā kā Elmārs Seņkovs to ir saplānojis. Līdz ar to es neveikšu nekādas izmaiņas attiecībā uz šīs sezonas repertuāru. Un man būs šis laiks praktiski jau tuvākajos mēnešos uzsākt darbu pie aiznākamās teātra sezonas. Bet visi Elmāra Seņkova radošā talanta cienītāji, un es personīgi esmu to vidū, aicinu jaunajā sezonā biežāk vērt Nacionālā teātra durvis, nākt un redzēt visus tos mākslas notikumus, kurus Elmārs Seņkovs mums ir sagādājis. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tas ir liels izaicinājums katrai nākamajai teātra sezonai būt labākai par iepriekšējo, un tiešām Elmārs Seņkovs šajā sezonā ir pacēlis latiņu ļoti augstu – kvalitātes ziņā, satura ziņā, laikmetīguma ziņā. Tā būs spilgta, spoža sezona ar daudziem interesantiem teātra mākslas notikumiem. Aicinu ņemt dalību mūsu uzticamajiem teātra skatītājiem, bet arī jaunām skatītāju grupām, kuras mēs centīsimies šīs teātra sezonas laikā piesaistīt.
Jūsu koncepcijas un attīstības programmas devīze ir “nacionāls pēc satura, laikmetīgs pēc formas”. Ko tā ietver?
Vispirms saturiski. Latvijas Nacionālajam teātrim ir īpaša vieta Latvijas citu profesionālo teātru vidū. Tieši Nacionālajam teātrim ir programmatiski jārūpējas par latviešu teātra attīstību ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka mēs nevaram attīstīt latviešu teātri tikai uzaicinot spožus, slavenus viesrežisorus un ļaujot viņiem uz lielajām teātra skatuvēm iestudēt ārzemju autoru darbus. Latviešu teātris var attīstīties tikai tādā veidā, ka labākie latviešu teātra režijas meistari, labākie latviešu teātra profesionāļi uz lielajām skatuvēm iestudē latviešu autoru darbus un tos spēlē labākie latviešu aktieri. Tā es to saskatu. Līdz ar to latviešu orģināldramaturģija būs galvenais nacionālā teātra programmatiskais pienākums nākamajās sezonās. Kultūras ministrija mums ir uzdevusi, ar līgumu nodevusi pilnvarojumu rūpēties par nacionālo vērtību saglabāšanu. Es uzskatu, ka tas ir nepietiekami, ka mums ir tā galvenā rūpe arī par nacionālās kultūridentitātes ne tikai saglabāšanu, bet arī attīstīšanu un jaunu nacionālo kultūras vērtību radīšanu. Kā piemēru šādai nacionālai kultūras vērtībai, kuru jau teātris iepriekšējās sezonās ir radījis, tas ir lieliskais Elmāra Seņkova režijā iestudētais Raiņa “Pūt, vējiņi” ar Monikas Pormales pārliecinošo, spilgto scenogrāfiju, ar kuru Nacionālais teātris sāks šo sezonu.
Ja mēs runājam par ceļu uz starptautisko izcilību, ko ietver šis Jūsu programmā teiktais? Piemēram, “Pūt, vējiņi” starptautiska demonstrēšana?
Ne tikai “Pūt, vējiņi” šobrīd ir Nacionālā teātra repertuārā, kuru būtu iespējams rādīt arī ārpus Latvijas. Bet es uzskatu, ka “Pūt, vējiņi” ir tieši tā izrāde, kuru būtu jāredz ne tikai visiem latviešiem, bet arī visiem Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem. Tā ir tieši mūsdienīga interpretācija par mūsu klasisko Raiņa lugu. Es tiešām uzskatu, ka ir nepieciešams iepazīstināt ar latviešu labāko dramaturģiju, ar latviešu labāko autoru darbiem mūsdienīgā valodā arī, piemēram, skolēnus no skolām ar bilingviālu apmācību, viņi varētu nākt kopā ar saviem vecākiem. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, ka arī latviešu kultūras pamatpērlēm mēs iesaistām visu Latvijas teātra skatītāju. Lai varētu spēlēt “Pūt, vējiņi” ārpus Latvijas, tad ir nepieciešams mazliet izmaiņas scenogrāfijā. Šobrīd mēs scenogrāfijas dēļ nevaram novietot titru mašīnu, bet principā mums ir plāns arī citās izrādēs izmantot titru mašīnu ar titriem angļu valodā. Krievu valodā titru nebūs, tas ir nolemts. Programmiņās būs informācija latviešu un angļu valodā par katru izrādi.
Par ārvalstu viesrežisoru ierašanos Nacionālajā teātrī, vai kaut kas tāds arī turpmāk ir paredzēts?
Iepriekš neatbildēju uz jūsu jautājumu par starptautisku izcilību. Starptautiska izcilība var tikt sasniegta tikai caur starptautisku redzamību. Šobrīd teātris ir nepietiekami strādājis pie starptautiskās sadarbības. Nacionālajam teātrim ir jāiekļaujas citu Eiropas nacionālo teātru kopsaimē, jāveido kopīgi sadarbības projekti ar citiem Eiropas nacionālajiem teātriem un jāuzmirdz šajā sadarbībā. Līdz ar to teātris daudz lielāku uzmanību veltīs starptautiskai sadarbībai. Par viesrežisoriem. Protams, katrā sezonā ir vajadzīgs vismaz viens viesrežisors un tam ir jābūt augstas raudzes, starptautiski pazīstamam viesrežisoram, jo arī Nacionālā teātra aktieriem ir svarīgi, ka viņi var strādāt ar interesantiem, spožiem viesrežisoriem, tas palīdz arī viņu profesionālajai izaugsmei un varbūt arī viņu nākotnes starptautiskajām karjerām. Šajā sezonā Nacionālajā teātrī iestudēs Dmitrijs Krimovs, kas pilnībā ir norobežojies no Putina asiņainā režīma, atklāti ir iestājies pret Putina politiku un pret karu Ukrainā. Viņš vairs nedzīvo Krievijā, viņš ir aizbraucis prom no Krievijas. Viņš ir viens no spilgtākajiem teātra režisoriem, es varētu pat teikt, pasaules mērogā. Un viņš iestudēs savu autordarbu, kas sauksies “Pīters Pens. Sindroms”. Mēģinājumi jau šobrīd notiek. Nākamajās sezonās mēs piesaistīsim arī citus spilgtus viesrežisorus. Vienīgi varbūt mums ir jāmaina ģeogrāfiskais virziens – varbūt nav jāskatās tikai austrumu virzienā, kā tas ir noticis iepriekšējos gados, bet arī jāpiesaista no Eiropas kultūras telpas.
Visu sarunu ar Māri Vītolu skaties video!
