Anda Līce: Tā vietā, lai padarītu ziedošu savu zemi, Krievija tīko svešas 7
Sen nav tāda pavasara bijis – gan laika apstākļu, gan politiskā klimata ziņā viss ir kļuvis neierasts un neparedzams. Bet tieši šopavasar ik pa brīdim prātā ienāk Imanta Ziedoņa ar vārdiem uzgleznotais: “Paskaties, kā vecis met tīklus,/Cik nesteidzīgi viņš to dara. / It kā nebūtu bijis ne pirmā, ne otrā / Pasaules kara.” Es nezinu, kā pilsētā, taču laukos tā notiek visos pavasaros. Darbs ir jādara tā, it kā nenotiktu tas, kas visapkārt notiek. Lauki ir jāapsēj pat kara laikā. Zemkopjiem ir viens vienīgs izrīkotājs – saule un tai pakļaujas gan sēkla, gan sējējs.
Zaļie ziemāju lauki allaž nozīmē cerību. Priecādamies par zaļumu, zemkopis nepaļaujas uz ilūzijām par labu ražu, jo līdz pļaujai viss vēl var notikt. Diemžēl daudziem cilvēkiem un pat veselām tautām tīk dzīvoties ilūzijās, jo tās atceļ atbildību un pieļauj bezdarbību. Visas ilūzijas balstās uz “gan jau kaut kā viss pats no sevis nokārtosies”. Autoritāros režīmus baro visatļautības apziņa, demokrātisko pasauli – ilūzijas par apziņas progresu un veselā saprāta uzvaru pār ļaunumu. Nelaime tikai tā, ka šo uzvaru aizvien attālina gribas trūkums šajā virzienā nemitīgi arī strādāt. Pasaule bija piemirsusi – inerces likums darbojas ne tikai lavīnu gadījumos. Sava inerce piemīt gan lokāliem, gan globāliem konfliktiem, un lavīna pati no sevis neapstājas. Ja nav veikti nekādi priekšdarbi drošībai, sekas var būt briesmīgas. Banālais piemērs par vilku un aitām, kuras nesargā kārtīgs aploks, atkārtojas arī pasaules politikā.
Skatoties dokumentālās filmas par to, ko, apmeklējot savas izsūtījuma vietas Sibīrijā, staļinisma represijās cietušie ierauga šodien, uzkrīt visur valdošā postaža un pamestība. Pirmajā brīdī pilnīgi nesavienojams šķiet, kā tik auglīga zeme var būt tik nolaista. Meli, nežēlība un vergu darbs svētību nenes – uz ieslodzīto un izsūtīto kauliem celtais ir sabrucis. Taču tā vietā, lai beidzot padarītu par ziedošu savu zemi, Krievija tīko sagrābt svešas zemes. Krievija ir tik ilgi dzīvojusi zem patvaļas sloga un apspiesto lāstiem, ka alkām pēc patiesas brīvības tautā vairs nav sakņu, tas ir, gribas.
Kaut arī sen nav tāda pavasara bijis, viss tik un tā notiek kā vienmēr. Mēs rosāmies uz zemes, debesīs rosās saule, zemē – dzīvība, un šī skaistā sadarbība vainagojas ar uzartu zemi, iesētu labību, jauniem augļu un ogu dārziem, ar cerībām un ticību, ka vismaz daļa no tām piepildīsies. Ja nu kaut kas šodien ir jāatmet, tad tās ir ilūzijas par to, ka viss nokārtosies pats no sevis.
