Latvijas hokejā nemaz tik bieži nenākas, kad kāds no izlases spēlētājiem kļūst par kādas hokeja lielvalsts čempionu 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokejā nemaz tik bieži nenākas, kad kāds no izlases spēlētājiem kļūst par kādas hokeja lielvalsts čempionu. Mūsējie ir uzvarējuši Šveicē, Čehijā, vēl senāk – Somijā, Krievijā.
Šopavasar lieliskā noskaņojumā uz izlasi varēja doties 29 gadus vecais aizsargs Ralfs Freibergs, kurš kopā ar Tršinecas “Ocelārži” klubu kļuva par Čehijas ekstralīgas čempionu.
Ralfs čehu maizes riecienā kodās četras sezonas, trīs no tām Zlīnā, bet aizvadīto rudeni sāka kā Brno “Kometa” spēlētājs.
Liktenim gan labpatikās janvārī piedzīvot jurģus un pārcelties uz Tršinecu, vienu no vadošajām Čehijas vienībām. Savukārt maija pirmajā dienā tika paziņots, ka Freibergs pēc četru gadu pārtraukuma atkal mugurā vilks Latvijas klubu hokeja flagmaņa Rīgas “Dinamo” kreklu, cenšoties sevi pierādīt Kontinentālajā hokeja līgā (KHL).
“Latvijas Avīze” ar Ralfu sazinājās 4. maijā, līdz ar to bija iemesls viņu sveikt divas reizes – ar valsts svētkiem un čempiona titulu.
“No rīta pastrādāju dārzā, palīdzēju vecvecākiem lauku darbos, tad izgulējos. Pēc titula izcīnīšanas nedēļa bija brīva, bet sevi uzturēju formā, patrenējos individuāli,” saka Freibergs, kurš vakar plānoja pievienoties Latvijas izlases treniņiem.
Kā ir būt par Čehijas čempionu?
R. Freibergs: Sajūtas ir patīkamas, jo varēju izbaudīt atmosfēru, būt daļai no čempionu komandas. Sapratu, ka tikt pie titula ir ļoti grūti. Mums bija laba komanda, bet pūles tāpat jāpieliek ļoti lielas.
Sezonu sāku Brno “Kometa” vienībā, sākums bija labs, septiņās spēlēs nopelnīju sešus rezultatīvus punktus, viss bija kārtībā, bet tad komandai uz laiku pievienojās trīs NHL spēlētāji, man nedaudz samazinājās spēles laiks un vairs nejutos tik komfortabli.
Pirmās runas, ka par mani interesējas Tršinecas komanda, parādījās decembrī, bet vienošanos panāca pēc mēneša.
Tršineca par mani bija interesējusies jau pērn, tagad viņiem vajadzēja papildinājumu aizsardzībā, abas komandas dienas laikā vienojās, un pārcēlos. Man vajadzēja sevi pierādīt no jauna, domāju, ka izdevās.
“Ocelārži” ir čehu hokeja flagmanis, jo uzvarējusi pēdējās divās meistarsacīkstēs?
Jā, Tršineca ir viena no pēdējo gadu labākajām komandām, Guntis Galviņš tur pirms diviem gadiem arī kļuva par Čehijas čempionu. Tā ir Čehijas lielākā metalurģijas pilsēta, hokeja klubam ir stabils finansējums, viss nodrošināts, labi nokomplektēts sastāvs.
Visos hokeja aspektos augstākais līmenis, jauna halle, teicamas ģērbtuves, atpūtas centrs, masāžas vannas, baseins, džakuzi, pirtis. Ja godīgi, biju pat nedaudz šokēts. Izbraukumos mums līdzi devās kluba šefpavārs, kurš taisīja ēdienus – steikus, tunci.
Ļoti ieinteresēts kluba īpašnieks, kurš ir bagāts cilvēks, bet vienkāršs.
Pēc kāda mēneša, kad tur biju nospēlējis, viņš mani hallē sveicināja vārdā. Citos klubos nekad tā nav bijis, kas arī liecina, ka hokejistiem tur ir komfortabli un jādomā tikai par spēlēšanu.
Iepriekšējās komandās pārsvarā uz spēli devāmies tajā pašā dienā, bet Tršinecā tikai pie trim tuvākajām komandām, pārējos izbraukumos dienu pirms, kas liecina par profesionalitāti. Viss tur bija sīki pārdomāts.
Tomēr pēc četriem gadiem atgriezīsies mājās un atkal spēlēsi Rīgas “Dinamo”. Kā notika sarunas?
Mājās vienmēr ir gribējies spēlēt, bet tad tāda iespēja neradās, jo Čehijā man līgumus deva laikus un negribējās gaidīt līdz maija beigām. Tagad klubam nomainījās ģenerālmenedžeris, viss notika raiti, ar Edgaru Bunci ātri vienojāmies, bez ilgām diskusijām, un nākamajā sezonā atkal būšu Rīgā.
Pēc četriem gadiem ārzemēs ir laiks atgriezties, turklāt KHL ir augstāka līmeņa līga un 29 gados gribu paskatīties, vai varu šajā līgā spēlēt.
Finansiālā ziņā varētu būt kaut kas līdzīgi kā Čehijā, taču jāņem vērā, ka Eiropā ir Covid-19 laiks un komandām arvien grūtāk ir atrast sponsorus, lai gan domāju, ka tur arī drīz lielāka dzīvība atgriezīsies.
Kā tev gāja ar Covid-19, izslimoji?
Nē, pats esmu ticis sveikā, bet Brno komandā gan bija, kas slimoja. Ierodoties Latvijā, ievēroju visu noteikto protokolu, vairākkārt nodevu testus. Fiziski esmu gatavs.
Vai atceries 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā? Tev tobrīd bija 15 gadi.
Čempionātā darbojos kā brīvprātīgais palīgs, strādāju kopā ar Baltkrievijas izlasi. Palīdzēju viņu apkalpojošajam personālam, ar komandu biju kopā visu laiku – no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Man netrāpījās grandi, jo Kanādu, ASV, Zviedriju ātri izķēra, bet tāpat biju laimīgs.
Biju tāds kā izsūtāmais zēns, palīdzēju nodrošināt visu vajadzīgo, piemēram, saplīst krekls, nogādāju to šuvējiem, vajag banānus, tos sagādāju. Bija interesanta pieredze.
Šogad turnīrs, visticamāk, notiks bez līdzjutējiem. Kā to uztver hokejisti?
Vienmēr patīkamāk spēlēt ar faniem tribīnēs, jo īpaši turnīrā, kas norisinās mājās, tomēr jau tas vien, ka čempionāts notiks Latvijā, ir fenomenāli. Nav tā, ka, ja nav fanu, tad nav jēgas spēlēt. Mēs tāpat cīnīsimies un atdosim visus spēkus.
Situācija daudzviet sāk uzlaboties, un Čehijā, kas vienubrīd bija ar lielāko Covid-19 saslimstību, beigās jau daļēji līdz 1000 līdzjutējiem laida tribīnēs, tātad, ja grib, tad var noorganizēt, un cerams, tomēr arī čempionātā kaut nedaudz fanu būs arī arēnās.
Vizītkarte. Ralfs Freibergs
Dzimis 1991. gada 17. maijā
Profesionāls hokejists
2021. gada Čehijas čempions ar Tršinecas “Ocelārži” komandu
2011. gadā atzīts par Ziemeļamerikas junioru līgas (NAHL) labāko aizsargu un ticis iekļauts turnīra simboliskajā izlasē
Pārstāvējis Latvijas izlasi piecos pasaules čempionātos un vienās olimpiskajās spēlēs (2014)
Valstsvienībā aizvadījis 82 spēles, guvis divus vārtus un atdevis 13 rezultatīvas piespēles
Septiņas sezonas spēlējis Ziemeļamerikā, piecus mačus aizvadot Amerikas Hokeja līgā (AHL)
2016./2017. gada sezonā KHL čempionātā pārstāvēja Rīgas “Dinamo”, 38 spēlēs nopelnot 6 (1+5) punktus
Pēdējās četras sezonas aizvadījis Čehijā – “Zlin”, Brno un Tršinecas klubos
