Ar ceļošanu – gluži kā ar mīlestību! Inuta dalās piedzīvojumu stāstos 9
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Paldies visiem mūsu lasītājiem, kuri piedalījās saulainajā vasaras akcijā – ceļojumu fotokonkursā “Ceļo kopā ar “Mājas Viesi”, ko jūlijā izsludinājām gan žurnālā, gan sociālajā tīklā “Facebook”, un iesaistījās izlozē ar iespēju laimēt 1000 eiro vērtu ceļojumu no tūrisma aģentūras “Ceļojumu bode”.Iegriezām laimes ratu, un laimīgais uzvarētājs noskaidrots – ceļojumā dosies Inuta Šaroka! Apsveicam!
“Man šķiet, ka ar ceļošanu ir gluži kā ar mīlestību! Gluži kā saka, ka pirmā mīlestība nerūs, tā arī nezūd tās sajūtas, kas piedzīvotas pirmajā tālajā ceļojumā. Mums tā bija ar Krētu! Kad pirmo reizi ieraugi dzidros, tirkīzzilos ūdeņus, milzu agaves, palmas un kaktusus, nespēj palikt vienaldzīgs. Tā ir iemīlēšanās no pirmā acu skatiena,” tā, savus iespaidus piesakot “Mājas Viesa” vasaras ceļojuma akcijai, rakstīja uzvarētāja Inuta Šaroka.
Viņa dalās arī ar padomu, ko var izmantot ceļojumos, kuros dodaties ar tūroperatoru starpniecību: “Ja vēlies izbaudīt piedzīvojumus, tad nedrīkst ļauties tikai tūroperatora gādīgi saplānotajām ekskursijām. Tās jāorganizē pašam. Vai vismaz jāpiesaka vietējā aģentūrā. Tas noteikti sagādās uzjautrinošus mirkļus, kurus atcerēties vēl ilgi.”
Mežonīgās un skaistās Fēru Salas
Ansis Šenne sevi dēvē par kaislīgu ceļotāju. Viņš bieži apmeklē Dienvideiropu, taču kādā reizē ceļi veda uz Eiropas ziemeļrietumiem: “Šo neticamo iespēju nedrīkstēja laist garām! Par Dānijai piederošajām, bet tomēr autonomajām Fēru Salām pirmo reizi apzinātā vecumā uzzināju LTV raidījumā “Ziemeļu puse”, kad tā vadītāji vietējā lielveikala apsargam ironiski pavaicāja: “Vai tad reāli šeit jāstrādā (lasi – zagļi jāķer) arī ir?”” Ansis bija dzirdējis, ka Atlantijas okeāna vidū ir 14 salu grupa ar aptuveni 48 000 iedzīvotājiem (un divreiz vairāk aitām), ar nemitīgi mainīgiem laikapstākļiem un mājiņām, kuru jumti nosiltināti ar zālienu, arī par bēdīgi slavenajām vaļu medībām: “Bet tas nav viss, ko Fēras piedāvā. Te ir fantastiski dabas skati, pilnīgs miers kā dabā, tā cilvēkos.” Visvairāk atmiņā palikuši iespaidīgie stāvkrasti, kuri, izrādās, daudzviet kā nekustamais īpašums pieder vietējiem zemniekiem.
Ansis īpaši vēlas Fēru Salās izcelt trīs pieturvietas – Leitisvatna ezeru, kas atrodas virs (!) Atlantijas okeāna, Trøllkonufingur jeb Raganas pirkstu – tā ir klints, kas atgādina izstieptu rokas mazo pirkstiņu (uz tā esot izdevies uzrāpties tikai 11 cilvēkiem), kā arī Múlafossur ūdenskritumu, kas atrodas klinšu ieskautā aizā Atlantijas okeāna krastā, un tikai 2006. gadā līdz tam tika izurbts klinšu tunelis.
“Vēl īpašs bija brauciens ar laivu uz salu arhipelāga galējo rietumu punktu – Mīkines salu. Tajā ligzdo īpaši unikāla putnu suga, latviski šos putnus varētu dēvēt par Atlantijas tuklīšiem. Salu galvenie ienākuma avoti ir zivsaimniecība un aitkopība. Līdz ar to vietējo iedzīvotāju dzīvesveids ir saistīts ar šīm nozarēm. Esmu dzirdējis atsauksmes, ka Fēru Salās nekā īpaša neesot, taču man ļoti gribas atgriezties. Absolūti īstā vieta, kur atgūt spēkus.”
Ekstrēmas sajūtas un jaunas tradīcijas
Selīna Stepsone atminas ceļojumu uz Austriju šajā vasarā: “Ceļojumā devos kopā ar ģimeni un, tā kā esam lieli laivu braucienu entuziasti, nolēmu visus pārsteigt ar izbraucienu pa Austrijas upi. Sākot pētīt laivu braucienu piedāvājumus, atklāju raftingu, kas ir brauciens desmitvietīgā laivā jeb piepūšamā plostā pa krāčainām kalnu upēm. Ņemot vērā to, ka Austrijas Alpu daļā upes ir īpaši straujas (pat ieguvušas nosaukumu “baltie ūdeņi” mutuļojošo mālu dēļ), parādījās neliels uztraukums un šaubas.” Neskatoties uz to, Selīna ļoti vēlējās izbaudīt šo aktivitāti. Papildu drosmi un motivāciju deva arī tas, ka braucienā var piedalīties pat divpadsmitgadīgs bērns un ka brauciens notiek gida pavadībā: “Uztraukums pazuda, braucienam pieteicu visu ģimeni. Kad beidzot pienāca raftinga diena, neliels satraukums atkal atgriezās, bet gids ļoti veiksmīgi spēja visus iedrošināt un ar savu degsmi ieinteresēt “raftinga dzīvē”.” Protams, viss sākās ar pašiem pamatiem, bet, lai notikumu padarītu vēl interesantāku, braucējiem ļāva pat izpeldēties trakajos ūdeņos: “Iemācījāmies arī “tekilas” tehniku – iespējams, tas bija gida paša izgudrojums, bet noteikti varu teikt, ka tā bija trakākā lieta, ko jebkad dzīvē esmu darījusi. Mums lika kārtīgi ieķerties laivā un, atmuguriski atliecoties, pāri bortam ielikt galvu mutuļojošajā ūdenī (tas redzams bildē). Pēc šīs aktivitātes sapratu, kāpēc tai dots tieši tāds nosaukums – atrodoties ūdenī ar galvu uz leju, efekts ir galvu reibinošs. Kopumā brauciens bija fantastisks, atmiņā paliekošs, un jau zinu, ka turpmāk mūsu ģimenē būs jauna tradīcija – braucieni ar raftingu.”
Labi arī tepat – Latvijā
Elīna Karnišauska ar mammu un māsu cenšas tikties reizi mēnesī: “Kovida laikā sākām doties ikmēneša ekskursijās pa Latvijas pilsētām. Bijām Valkā, un, ja jūs zinātu, kas tā ir par foršu pilsētiņu! Tur ir šaursliežu dzelzceļš, pa kuru minas kā ar riteni, ir Zāģezers, kurā peldēties, blakus ļoti garšīgs avota ūdens. Uzkāpām baznīcas tornī un piknikojām kalnā pie upes. Valkas tūrisma informācijas centrā strādā ļoti laipni, draudzīgi un patriotiski cilvēki – viņi ar patiesu prieku izstāstīs visu par savu pilsētu.” Beigu beigās sanāca noķert divus zaķus ar vienu šāvienu – nonākt arī Valgā, tātad – ārzemēs: “Neplānoti un spontāni, un kādu brīdi, pašiem to nezinot, attapāmies skeitborda laukumā, kur uzraksti bija jau igauņu valodā. Jā, tas varbūt nav pats lielākais ceļojums, taču kāpēc gan mēs ceļojam? Lai redzētu ko jaunu un labi pavadītu laiku ar saviem mīļajiem, priecātos par kopā būšanu – ne vienmēr jādodas tālu!”
Ceļot kopā ar bērniem
Ja kāds vēl šaubās, vai ir prātīgi doties ceļojumā kopā ar bērniem, Karīna Plavnoca iedrošina – jā, tas ir tā vērts! “Vai topošais otrklasnieks var noiet 20 kilometrus karstā saulē? Vai ticēsiet, ka, braši soļojot gar kraujas malu, viņš vēl uzkoda riekstiņus? Mazais otrklasnieks redzēja slavenas pilsētas un apskates objektus – Venēciju, Pizas torni, Gardas ezeru, redzēja arī skaistos Toskānas laukus un beigās pieveica varenos Dolomītu kalnus. Pēc nogurdinošā kāpiena viņš līdz pat Austrijai neaizvēra acis. Izrādās, ka pat Dolomītu kalni nevar nogurdināt mūsdienu bērnu! Dodu zaļo gaismu visiem, kuri vēlas ceļot ar bērniem, bet tomēr šaubās, – vajag un vēlreiz vajag! Tas ir super!”
