“Ar brehtisku skatienu.” Ilze Kļaviņa recenzē Rēzeknes teātra “Joriks” izrādi “Mans draugs ebrejs” 6
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iespaidi no Rēzeknē redzētās teātra “Joriks” izrādes “Mans kaimiņš ebrejs” pat ar laika distanci liek vēl un vēlreiz atgriezties atmiņā pie režisora Mārtiņa Eihes iestudējuma, ļaujot pamanīt tajā kopsaucējus, kas šo darbu vieno ar episkā jeb brehtiskā teātra dabu.
Šķiet, ka trīs stundu ilgā uzveduma skatīšanās ir bijusi tikai ātra pieskaršanās kaut kam, kas paliek urdoši neatminēts.
To vairāk atklāj Kristas Burānes librets, kur atrodams gan vēstures konsultanta Kaspara Stroda dokumentāli precīzais milzīgais faktoloģiskais materiāls, gan Kirila Vilhelma Ēča poētika, gan iedarbīga visu elementu kompozīcija.
Struktūra ir salīdzināma ar episkā teātra mērķi, t. i., izteiksmes līdzekļi nevis imitē, bet rāda, un to būtība ir “(..) izvēles un realizācijas precizitāte, spēja caur detaļu raksturot veselumu.” (L. Ulberte, “Episkā teātra pieredze Eiropā un Latvijā”, Rīga, 2007, 162 lpp.) Darbības fragmentārums, dziesmu kā songu izmantojums, personāžu periodiska pārvēršanās teicējos, kuri informē par notikušo, kā arī spēlē personāžus, par kuriem tikko kā stāstījuši, atsvešinājums un vēstījuma veids cieši saistīti ar episkā teātra estētiku.
Libretā ir arī pagātnes fotogrāfijas, kas neparādās skatītājiem, tomēr virstonis – iejūtīgais un detalizētais tā laika cilvēku portretējums piešķir autentiskumu visai izrādei.
Autentiska ir norises vieta – Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāls, kur pirms izrādes skatītāji sadalās grupās, saņem karti un virzās no punkta uz punktu, katrā sastopoties ar aktieru un muzikantu atveidotu teatrālu notikumu.
Gan sinagogas iekštelpā, gan ārējos pagalmos, kopumā desmit dažādās spēles vietās, ik 17 minūtes atkārtojas epizodes – tie ir stāsti par ebreju kultūrvidi, par patriotismu, stājoties Latvijas Brīvības cīņu brīvprātīgajos, par holokaustu Rēzeknē un visā valstī, par pauninieku vēsturi, par ebreju humora hohmām u. c., katrā epizodē skan mūzika un dziesmas.
Tā kā sinagogas kvartāls ir samērā neliels, pamazām notiekošais raisa tādu kā klātbūtnes sajūtu kino spēles laukumā, ko spēcīgi ietekmē labi dzirdamie citu vietu un norišu atkārtojumi.
Arī melnos kostīmos ietērptie “pagātnes iedzīvotāji”, kuri piepilda ieliņas, pagalmus un kuri nemitīgi kustas no vienas vietas uz citu, raisa “pārcelšanos pagātnē” sajūtu.
Jaunuzveduma – muzikāli dokumentālās izrādes muzikālo partitūru komponējis Jēkabs Nīmanis, to izpilda Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas koris, profesionālais pūšamo instrumentu orķestris “Rēzekne”, akordeonisti Zane Vancāne un Igors Popovs.
Iestudējumā piedalās Rēzeknes teātra jauniešu studijas dalībnieki, dejotāji no jauniešu deju kopas “Dziga”.
Lomās: Inese Pudža, Rūta Holendere, Karīna Lučiņina, Sandija Dovgāne, Jana Ļisova, Artūrs Čukurs, Kristīne Klimanova, Larisa Beilo, Tatjana Suhiņina-Pecka, Jekaterina Garfunkele, Nadežda Voronova, Larisa Ščukina, Aivars Pecka, Kārlis Tols, Vladimirs Petrovs, Genādijs Voronovs.
Spēles ar laiku
Libreta epizodes nav secīgas, tās ļauj skatītājiem ceļot pa laika fragmentiem, katrā laika lauskā redzot lielāka veseluma atspoguļojumu. Zīmīgs ir blīvām detaļām bagātais stāsts, kas izskrien caur cilvēka dzīvi pretēji – no nāves līdz piedzimšanai.
Epizode sākas ar aizlūgumu un dzīves kopsavilkumu Ābrama Frīdmana astoņdesmit gadu mūžam, no kuriem divdesmit pieci pavadīti cara armijā.
Nelielā epizode ietilpina 1935. gadā Brīvības pieminekļa atklāšanu, piektās olimpiskās spēles Zviedrijā, Rēzeknes stacijas atklāšanu maršrutā Maskava–Ventspils, arī pirmos Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkus u. c.
Velkot paralēles starp ebreju un latviešu, starp viena cilvēka un nācijas kopīgo likteni, epizode noslēdzas ar daudznozīmīgu teikumu: “Ir 1841. gads. Piedzimst Frīdmans un Andrejs Pumpurs.”
Iespaids par tekstu un redzamo ir vienlaikus emocionāls un vērtējošs. Tā ir sastapšanās ar personu no cita laika, un konkrētais aktieris, kura sejas līdzībai ar atveidoto nav nozīmes, ar savu fizisko veidolu apzīmē nosacītu figūru.
Paņēmiens netieši atgādina par brehtiskā teātra principu, ko apraksta pētnieki, proti, “(..) tēla individualitāti primāri nosaka viņa sociālā situācija, un tieši tā (sociālā situācija) ir dramaturga galvenais interešu objekts.
Individuālais veidojas kā ekonomisko un sociālo faktoru summa”. (L. Ulberte, 55. lpp.)
Līdzīgi episkā teātra aktieru spēles veidam izvirzītais uzdevums ir rādīt tēlu it kā no malas, un to redzam katrā epizodē, portretējot dokumentālus Rēzeknes ebreju tautības iedzīvotājus: iepazīstam ārstu – pirmo Rēzeknes domes priekšsēdētāju Jefimu Grodzinski, pilsētas pirmās ebreju meiteņu skolas dibinātāju Bertu Ginzburgu, virtuozu fotogrāfu Ābramu Leibovicu, kurš vēlāk kļuvis par mūsdienu tehnoloģiju pionieri Rīgā, kvēlu ebreju komunisti Leju Leibova meitu Brod (dzim. Kukļa 1912–1994).
Songi
Epizožu darbību ik pa laikam papildina dziesmas, kas pēc brehtisko songu principa it kā atsvešina varoņa pārdzīvojumu un pauž dramaturga, šajā gadījumā libreta autora un dzejnieka Kirila Ēča, attieksmi pret tēloto parādību.
Vairāku dziesmu nosaukumi “Dziesma par skatienu”, “Dziesma par pauninieku” atsauc atmiņā Bertolda Brehta lugas “Kuražas māte” dramaturģiju, kur iepīto poētisko rindu nosaukumi ir līdzīgi: “Dziesma par kapitulāciju”, “Dziesma par brāļošanos”, “Dziesma par Zālamanu” u. c. Dziesmu nozīmi var formulēt: “Tuvplāns ir kinematogrāfa lirika, bet songs ir episkā teātra tuvplāns.” (Boriss Zingermans, “Esejas par XX gadsimta drāmas vēsturi”)
Īpaši izteiksmīga ir dziesma – dialogs “Puikas un virsnieka dziesma”, kur sarunājas divi – neatlaidīgs zēns atkal un atkal pierunā virsnieku pieņemt viņu armijā.
Muzikālais un veiksmīgi iestudētais fragments iekļaujas epizodē par faktu, kad bermontiādes laikā Rīgā izveidotā Latvijas armijas Studentu bataljonā bijuši 29 ebreji.
Jaunākajam, Mozum Livšinam, tolaik bijis tikai desmit gadu, un viņš ir jaunākais zināmais Latvijas armijas karavīrs.
Kirila Ēča sacerētās dzejas rindas no pirmās personas tādās dziesmās kā “Komjaunietes dziesma” un “Grodzinska dziesma” uzrunā skatītājus ar pagātnes laikmetam raksturīgu patosu.
“Kas tad būs mana sēta, ja zeme tai apkārt gulēs pelnos?” vai “Dārgie brāļi un brālēni,/ Dārgās māsīcas un māsas!/ Tas ir gods jums iet līdzās/ Tik dižu savienību sākt.”
Savukārt “Kažoka dziesma” iekļaujas epizodē par ideoloģijas priekšdarbiem sabiedrības noskaņojumā pret žīdiem, kas sagatavoja publisko viedokli pirms ebreju iznīcināšanas kampaņas laikā no 1941. gada jūlija līdz oktobrim, kad Latvijā nogalināja 35 tūkstošus ebreju.
Holokausta absurdumu uzbur groteska dzejas vīzija: “Pilsēta ir izēsts šķīvis,/ Klab bruģis kā salstot zobi./ Kur esat mūs paslēpuši?/ Kur likti ir tukšie soli?”
Brehtiskā teātra principi ieaužas izrādes kopējā audeklā mērķtiecīgi, organiski un līdzās vēl citiem spilgtiem un mūsdienīgiem performatīvā teātra izteiksmes līdzekļiem veido estētiski interesantu un dzīvu mākslas notikumu.
