Ar bifeļa ādu izglābj savu ādu 0
Ādas apstrādes aroda pratēju Latvijā ir daudz – viņus var sastapt gadatirgos, novadu hobiju izstādēs, bet, ja jāsameklē konkrēti ādas aksesuāri, piemēram, jostas, tad interneta meklētājs kā pirmo visbiežāk uzrāda “Mazo kāpu”.
Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Koknesē.
“Mazā kāpa” var samulsināt. Ja internetā meklējat ādas amatniecības darbnīcu, atradīsit “Amatu centru”. Ja meklēsit viesu māju Koknesē, tad tajā pašā Lakstīgalu ielā 4. Ja meklēsit atpūtas un mācību centru, arī turpat. Ja meklēsit kāzām viesu grāmatas gatavotāju, atkal priekšā šie amatnieki. Ja meklēsit tūrisma maršrutu, tad tiks piedāvāta ekskursija ar līdzdarbošanos radošajā darbnīcā. “Mazajai kāpai” izdodas būt visur, kur vien meklējat ādu. Kāds pamats atrasties aktivitātes augšgalā, devos noskaidrot uz Koknesi.
Pērses krastā es atradu skaistu baltu māju, kuras pirmajā stāvā ir prezentācijas telpas, arī viesu nams, bet otrā stāva gaitenī izlikti amatnieku darinājumi no ādas – sākot no atslēgu piekariņiem līdz reprezentabliem portfeļiem. Visa otrā stāva jumtistabā ir darbnīca pieciem ādas apstrādes amatniekiem. “LA” dienā SIA “Kāpiņa” saimnieces Ineses Kāpiņas nemaz nav mājās – viņa ir izstādē “Mežs un dārzs”. Telefona sarunā brīnījos: vai tad mežam un dārzam arī kaut ko ražojat? “Cenšamies savus darbus piedāvāt visur,” skaidroja saimniece. Viņas sacītajam ir segums – viens no lielākajiem meža darbinieku jostu pasūtītājiem bijuši “Latvijas valsts meži”, kas mežā strādājošajiem pasūtīja 50 platas jostas ar mačetes turētājiem un citiem nodalījumiem.
Kad Inese 2000. gadā atgriezās dzimtajā Koknesē no Ķekavas un nopirka šo māju, viņa uzaicināja savu klasesbiedreni Intu, kura tobrīd pēc internātskolas aizcelšanas bija bezdarbniece: “Negribi mācīties ādu apstrādāt?” Šādā situācijā ikviens gatavs jauniem pavērsieniem. Nu jau Inese apmācījusi vēl piecas darbinieces, kuras visas kopā izdomā jaunus darbus un kopā tos īsteno.
Ineses meita Kristīne Rudmieze atceras, ka tad, kad atnākuši dzīvot uz Koknesi, bijis jāsāk no nulles – darbnīca bija vienā istabiņā vecajā mājā, visi klienti bija palikuši Rīgā, jauna vieta, jauni cilvēki. Viss pamazām. Tagad darbnīcai un viesu uzņemšanai vesela māja uzbūvēta. “Tas nudien ir iespaidīgi, ko viņa paveikusi šajā laikā,” novērtē novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris.
“Jāiet līdzi laikam. Jāpiedāvā kas jauns. Skatāmies sieviešu žurnālos modi – kādas jostiņas, piespraudes vai somiņas. Pamēģinājām korsetītes. Spriežam tā: ja pašām patīk, gan jau vēl kādam patiks,” tā Kristīne. Viņa pati iedomājusies mazas sieviešu rokassomiņas fasonu un tagad cenšas to izmodelēt. Inta pati pašlaik līmē restorānam rēķinu kastītes, pārējās meitenes gatavo viesu grāmatas.
“Krīzes laikā nācās strādāt vēl vairāk: rūpniecībai mazie pasūtījumi (daži simti) kļuva neizdevīgi, un tie tika mums, amatniekiem. Sākām ražot mazākus priekšmetus: aksesuārus, suvenīrus,” stāsta Inta. “Mazā Kāpa” uzņem arī kāziniekus, nodarbina viņus pašveidotos rituālos, bet Kristīne piespēlē klavieres.
Arī ekskursijas ir viens no krīzes laika risinājumiem. Vai tas nav divu stundu atrāvums no darba, kamēr nemākuļi ādas bojā? “Nē,” amatnieki tā neuzskata. “Pirmkārt, ciemiņi iemācās novērtēt mūsu darinājumus. Otrkārt, varbūt nopērk kādu suvenīru. Treškārt, viņi vēlāk piezvana un kaut ko pasūta pie mums,” intuitīvo mārketinga stratēģiju pamato Inta Neimane. Piemēram, mobilā tālruņa maciņus, ko veikalā pārdod par sešiem līdz deviņiem latiem, darbnīcā var nopirkt par četriem latiem. “Tagad mēs neko no ādas ārā nemetam – izmantojam pat vismazāko gabaliņu,” piebilst Inta.
“Mazās Kāpas” tradicionāli stiprā puse ir jostas, ko Inese darina 32 gadus, kopš ir ādas amatniecības meistare. Tādas veikalā nevar nopirkt. Kāpēc tieši bērnu, sieviešu un vīriešu jostas? “Tāpēc, ka Latvijā novērtē dabisko materiālu un roku darbu,” atbild Kristīne. “Un nav tik svarīgs zīmols, kā kvalitāte,” piemetina Inta. Jostām materiālu ņem no Kanādas bifeļa ādas. Tās ir uzņēmuma biznesa pamatā, ap ko riņķo dažnedažādie, arī neordinārie pasūtījumi.
Veicies, pateicoties apstākļu sakritībai – kā puzlē, secina Inta: “Vieta, laiks, mēs, vēlēšanās un nepieciešamība – viss saderēja un sanāca. Mums visvērtīgākais – tās ir galvas, kas sadomājušas, un rokas, kas to īsteno.”
