Mecenātu devums Latvijas bērniem 0
Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Vienības gatvē oktobrī svin 120 gadu jubileju, jo pirmos pacientus šeit uzņēma 1899. gada rudenī. Kopš tā laika daudziem tūkstošiem bērnu no Rīgas un visas Latvijas ar Bērnu slimnīcas ārstu palīdzību ir izdevies atgūt visdārgāko: savu veselību.
Pirms 120 gadiem, 1899. gadā, “Baltijas Vēstnesis” par Rīgai tik nozīmīgo notikumu rakstīja: “Armitsteda bērnu slimnīca nu reiz gatava un šodien tiek iesvētīta. Krietnais vīrs Armitsteds mirdams novēlēja pilsētai krietnu summu krietnam mērķim – bērnu slimnīcas celšanai. Ierīkots viss ir ērti, pat lepni. Ir tur ambulatorija, aptieka, telpas priekš bērniem, kas saslimuši ar lipīgām slimībām utt. Ir tur arī nodaļa priekš turīgāku vecāku bērniem.”
29. septembrī laikraksts ziņoja, ka “jaunajā bērnu slimnīcā esot jau 40 slimnieki, no tiem 13 ķirurģiskā nodaļā, tātad no slimnīcas 116 gultām vairāk nekā trešā daļa jau aizņemta”.
Mecenātu devums bērniem
Dāsnais ziedotājs bija Džeimss Armitsteds (1826–1879) – Rīgas patricietis, vecpuisis, rūpnieks, Lielās ģildes vecākais un Rīgas biržas prezidents, Rīgas visu laiku izcilākā mēra Džordža Armitsteda tēva brālis.
Viņa Rīgas Pilsētas galerijai novēlētā gleznu kolekcija – 17 gleznas, vācu mākslinieku ainavas un sižetiskas kompozīcijas, kurās atbalsojās 19. gs. sākuma romantisms, – šobrīd veido daļu no mākslas muzeja “Rīgas birža” krājuma pamata.
1879. gadā pēc Dž. Armitsteda testamenta spēkā stāšanās Rīgas domes rīcībā bija gandrīz 201 500 zelta rubļu, tomēr ar to bērnu slimnīcas uzcelšanai nepietika. Ideja par to bija radusies saistībā ar kādu citu jau agrāk atstātu piemiņas kapitālu, ko iecienītais Rīgas ārsts Johans Kristofs Švarcs (1809–1859) novēlēja J. K. Švarca bērnu hospitāļa dibināšanai.
Kā vēsta vietne “ieverojamiemediki.lv”, pēc divdesmit gadiem, 1879. gadā, tas tika papildināts ar tirgotāja Džeimsa Armitsteda testamentāro novēlējumu un, procentiem augot, pēc divdesmit gadiem, 1899. gadā, ļāva uzcelt un atklāt tagadējo Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Pārdaugavā.
Projekta galīgo variantu izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais arhitekts, akadēmiķis Reinholds Šmēlings (1840–1917). Savukārt pilsēta slimnīcas ierīkošanai bez maksas nodeva ar priedēm apaugušu zemes gabalu Jelgavas šosejas malā iepretī vecajām Šmita eļļas dzirnavām. Būvdarbi sākās 1895. gada 10. jūnijā un ilga četrus gadus, izmaksājot 421 656 rubļus un 66 kapeikas.
Slimnīcā sākumā bijušas 116 gultasvietas, no tām 15 pilsētas apmaksātas. 1910. gadā to paplašināja ar internās nodaļas trīsstāvu ēku, divstāvu namu skarlatīnas nodaļai (1910. gadā bija spēcīga šīs slimības epidēmija) un koka ēku pārējo infekcijas slimību slimniekiem. Izbūvēts tika arī rentgena kabinets, dezinfekcijas ēka un paplašināta veļas māja.
Lai cik grūti sākumā klājās jaunajai Latvijas valstij un tās galvaspilsētai Rīgai, Bērnu slimnīcā, kas pēc sava profila bija vienīgā Latvijā, nepārtraukti pēc iespējas tika ieguldīti līdzekļi, to modernizējot un paplašinot. 1921. gadā atvēra nodaļu ar gonoreju kopš dzimšanas slimiem bērniem, un jau 1925. gadā slimnīcu pieslēdza pilsētas centrālajai kanalizācijai.
1927. gadā ierīkoja īpašu telefona centrāli un 1928. gadā – trešo iekšķīgo slimību nodaļu. 1930. gadā, kad slimnīcā jau bija 500 gultu, atvēra arī modernu ambulanci ar 16 kabinetiem, kas pilsētai izmaksāja 35 408,85 latus. Slimnīcā bija tā laika modernās ārstniecības sasniegumi – rentgena un fizikālās terapijas kabineti –, kā arī infekcijas slimību nodaļa un zīdaiņu virtuve.
Par Pilsētas bērnu slimnīcas pirmo direktoru un arī iekšķīgo un infekcijas slimību nodaļu virsārstu kļuva Dr. med. Johans Bernhards Švarcs, bet par ķirurģiskās nodaļas – tā bija pirmā Rīgā – virsārstu – dr. Pauls Klemms.
No 1923. līdz 1934. gadam slimnīcas direktors bija ievērojamais latviešu ārsts Jēkabs Nīmanis (1892–1979). Dzimis Priekuļos, studējis Tērbatā un diplomu ieguvis Maskavā, vēlāk viņš apprecēja Aspazijas māsīcu, medicīnas māsu Helēni Freimani (1893–1977), kā arī līdz pat viņu nāvei bija abu lielo dzejnieku Raiņa un Aspazijas ārsts.
Plašā sociālā apdrošināšana
Arī pirms 120 gadiem Latvijā, kas toreiz ietilpa Krievijas impērijā, saistībā ar bērnu veselības aprūpi bija izveidojies vesels problēmu mudžeklis, ko vēl vairāk sarežģīja lielā smagu infekcijas slimību izplatība, kas nereti izvērsās epidēmijās, kā arī augstā zīdaiņu un mazu bērnu mirstība.
Kā 1935. gada 1. decembrī “Latvijas Ārstu Žurnālā” rakstīja ārsts Jēkabs Nīmanis, 1900. gadā Rīgā piedzimuši gandrīz 11 000 zīdaiņu, bet pirmajā dzīves gadā nomiruši 2518 (gandrīz 23%). Jāņem vērā, ka Rīga ar 327 700 iedzīvotāju tolaik bija viena no bagātākajām Krievijas impērijas pilsētām, un 1900. bija īsts saimnieciskā uzplaukuma laiks.
1919. – briesmu – gadā, kad līdzās izsitumu tīfam, bakām, dizentērijai un gripai plosījās sarkanais un baltais terors, nāve nopļāvusi 64 no katriem 1000 iedzīvotājiem, kopumā 13 000 dzīvības (1919. gadā Rīgā dzīvojuši tikai 200 500 iedzīvotāju). Pēc 30 gadiem, jau neatkarīgajā Latvijā, šis skaitlis zīdaiņu vidū bijis 395 (6,9%) un kopējā mirstība – 5156 (13,6 uz 1000 iedzīvotājiem).
“Veselības nodaļas uzdevums bija, ir un būs – sargāt dzīvību no šūpuļa, respektīvi – mātes miesām – līdz kapam,” rakstīja J. Nīmanis. Viņš uzsvēra, ka “Rīgas pilsētai visos laikos ir bijusi grūta cīņa ar trim tautas sērgām – alkoholu, tuberkulozi un dzimumslimībām.”
Neraugoties uz smagajiem apstākļiem, starpkaru laikā Latvijā bija izveidota plaša sociālās apdrošināšanas sistēma, kas aizsargāja kā pilsētu strādniekus un algotus darbiniekus, tā – no 1928. gada – arī lauku iedzīvotājus (arī lauku saimniekus), paredzot regulāras iemaksas no trim pusēm – darba devēja, darba ņēmēja, kā arī valsts. Izskanēja viedoklis, ka “visas mūsu slimnīcas pastāv un uzplaukst, pateicoties plašai sociālai apdrošināšanai”.
Kā 1928. gada 1. maija Saeimas sēdē norādīja Sociālās likumdošanas komisijas referents, vairākkārtējais Latvijas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis (1887–1937), ar 1928. gadu, piemēram, valsts uzņēmās algot arī pagastu ārstus (pamatalga – no 100 līdz 240 latiem), ko līdz tam veica pašvaldības, toties tām bija jāiegulda prāvi līdzekļi slimnīcu uzturēšanā.
Saskaņā ar šo sistēmu apdrošinātajai personai, vēršoties ārstniecības iestādē, par zālēm vai arī par gultasvietu bija jāmaksā puscena. Dzemdētājām palīdzība pienācās par velti, bet, ārstējoties ambulatori, slimniekam bija jāveic neliels maksājums. Valsts makam šī kārtība izmaksāja ap pieciem miljoniem latu gadā. (Saeimas Stenogrammas, Nr. 1, 1928. gada 1. maijs)
Tāpat Latvijā jau vēsturiski darbojās daudz slimokasu, kas bija nopietns atspaids grūtā brīdī. To biedriem par zālēm jāmaksā nebija, viņiem par brīvu pienācās arī ārstēšanās sanatorijās un pat Ķemeru sērūdens avotos.
Epidēmiju posts un vecāku nolaidība
Bērnu slimnīcā vai ik dienu noritēja izmisīga cīņa par bērnu dzīvības glābšanu. Tās arhīvā saglabātās slimības vēstures liecina, ka gan 20. gs. sākumā, gan vēlāk bērni pārsvarā slimojuši ar smagām un grūti ārstējamām infekciju slimībām – skarlatīnu jeb šarlaku, dizentēriju, difteriju, plaušu un kaulu tuberkulozi, osteomielītu un meningītu (žurnāls “Doctus” 2009. gada oktobrī).
Šarlaka epidēmijas uzplaiksnījumi Rīgā atkārtojās ar šausmas raisošu regularitāti – 1900., 1904., 1910., 1914., 1916., 1920., 1926. gadā… Pēc Bērnu slimnīcas ārsta Gerharda Feddera datiem, mirstība no šīs slimības 20. gs. pirmajā gadu desmitā sasniegusi 50% (!), tad samazinājusies līdz 10% 1914. gadā un atkal pieaugusi revolūcijas un kara laikā, līdz noslīdējusi līdz 2% 1928. gadā.
1927. gadā Bērnu slimnīcā – tā bija vienīgā medicīnas iestāde, kur ārstēja šo kaiti, – sirga 60% no visiem pieteiktajiem šarlaka slimniekiem (“Latvijas Ārstu Žurnāls”, 1929. gada 1. septembrī).
1939. gada 14. septembrī laikrakstā “Rīts” publicēta kāda lasītāja vēstule, kurā uzsvērts, ka ar šarlaku saslimušie bērni slimnīcā tiekot vien apārstēti, jo pēc 36 dienām, ja nav citu sarežģījumu, tiek izrakstīti un atdoti vecākiem, godīgi pasakot, ka bērns vēl vismaz 14 dienas var apdraudēt citus.
Bijuši gadījumi, kad turīgāki vecāki savus bērnus uzreiz aizveduši uz laukiem, lai pasargātu viņu brāļus un māsas no saslimšanas. Tomēr bijis arī daudz gadījumu, kad nekas neatlicis kā atgriezties šaurajā mājoklī un piedzīvot, kā vēlāk smagi saslimst arī pārējie bērni. Gadījies arī, ka nesaprātīgi vecāki ar savu tikko izslimojušo atvasi devušies ciemos, kā “dāvaniņu” atstājot smagās slimības vīrusu.
Vēstulē arī norādīts, ka Bērnu slimnīca šarlaka epidēmiju laikā vienmēr esot ļoti pārpildīta – infekciju nodaļā, kur paredzētas vietas 80 mazajiem slimniekiem, ārstējoties 100 un pat 120 bērnu.
1938. gada rudenī Rīgā un ārpus tās sāka strauji izplatīties bērnu trieka, visvairāk saslimušo bija Rīgas Jūrmalā, arī jau sešas nāves, un Bērnu slimnīcā bija nogādāti 46 saslimušie. Lai pasargātu no inficēšanās skolasbērnus, tika atlikts mācību gada sākums.
Gadījās arī ļoti retas slimības – piemēram, 1926. gada 1. septembrī slimnīcā ieveda 13 gadus veco Jegoru Forminovu no Latgales, kurš bija saslimis ar epidēmisko miega slimību, kura, “diezgan stipri izplatīta Anglijā un citās ārvalstīs, pie mums parādījusies pirmo reizi” (“Latvijas Kareivis”, 1926. gada 2. septembrī).
Starp mazajiem pacientiem bija arī vecāku noziedzīgas rīcības vai nolaidības upuri. 13. augustā slimnīcā ieradusies kāda Viktorija Kampāne ar zīdaini, kurš bijis “saģiftēts ar kādu šķidrumu”.
Sieviete apcietināta un atzinusi savu vainu bērna nozāļošanā. 1927. gada februāra beigās uz slimnīcu atvests trīs gadus vecais Jūlijs Balodis, kurš, bez uzraudzības atstāts, Maskavas forštates mājā apdedzinājies pie krāsns.
1928. gada februārī uzņemta divus gadus veca meitenīte, kura nejauši iedzērusi petroleju ūdens vietā (“Pirmdienas Rīts”, 1928. gada 1. februārī). Bet 1929. gada jūnijā gadu un divus mēnešus vecā Viktorija Kevrelis no Kundziņsalas slimnīcā mira pēc tam, kad saindējās, iedzerot ziepju zāļu atšķaidījumu. “Latvijas Kareivis” 1929. gada 20. jūnijā ziņoja, ka “policija lietas apstākļus apšauba, jo vairāk tāpēc, ka bērniņš bijis ārlaulības”.
Slimnīcā nācās risināt arī pavisam ikdienišķus jautājumus – piemēram, par “bērnu autiņu skaitu un cirkulāciju”. Kā 1924. gada 1. decembrī “Latvijas Ārstu Žurnālā” rakstīja Dr. G. Fedders, nedēļu ilgušā eksperimentā ar 25 zīdaiņiem esot noskaidrots, ka bērns jāpārtin vidēji 26 reizes (20 – dienā un sešas – naktī).
Laiku maiņas un izjusts paldies
Bērnu slimnīca arī Latvijas brīvvalstī pastāvēja, pateicoties lielām piemaksām no valsts un pašvaldības puses un labvēļu ziedojumiem. Tomēr mazo pacientu dzīve slimnīcā pārsvarā bija ļoti skumja – arī tiem, kuru veselības stāvoklis nebija kritisks.
“Latvijas Kareivis” 1931. gada 6. decembrī rakstīja, ka Rīgas pilsētas valde nolēmusi piešķirt 1500 latu Bērnu slimnīcai Ziemassvētku eglītes rīkošanai, atļaujot izsniegt tiem 2000 bērniem, kas pabalsta veidā ikdienā iztikai saņem tikai rupju maizi un pienu, arī 200 gramus sviesta, tikpat – cukura un 400 gramus miežu putraimu nedēļā.
Kā 1938. gada 14. februārī vēstīja “Rīts”, Kārļa Ulmaņa autoritārisma gados bija idejas paplašināt arī Bērnu slimnīcu, paredzot lielas jaunbūves – ķirurģisko klīniku ar 150 vietām, zīdaiņu nodaļu un lipīgo slimību novērošanas klīniku.
Vienstāva ēkā ar 52 vietām plānoja ievietot tos bērnus, kuru diagnozi uzreiz nevarēja noteikt, lai viņi neaplipinātu citus. Paredzēja, ka jaunceltne, kuras izmaksas lēsa ap 600 000 latu apmērā, būs “viena no modernākajām šāda veida būvēm Eiropā”.
Toreiz laikam reti kurš paredzēja, cik smagi pārbaudījumi ir priekšā gan Bērnu slimnīcai, gan visai Latvijai. 1940. gadā, sākoties padomju okupācijai, no slimnīcas direktora amata atstādināja Artūru Plūmi, kurš šo amatu bija pārņēmis 1934. gadā no Jēkaba Nīmaņa. 1935. gadā Daugavgrīvas ielā 6 atklāto Nīmaņa privātklīniku bērniem padomju okupanti nacionalizēja, līdz 60. gadu sākumam tur atradās Bērnu tuberkulozes klīnika.
Nīmaņa ārsta diplomus neatzina. Bērnu slimnīcas ārstes Annu Peciņu un Mildu Veisu deportēja (“Doctus”, 2009, oktobris). Toties izdevums “Darbs” 1940. gada 27. oktobrī rakstīja par lietām, kurām nebija nekāda sakara ar rūpēm par sirgstošajiem pacientiem – “sociālistiskās sacensības saistības pirmajā nedēļā visumā pildītas sekmīgi”. Nodibināts arī politiskais seminārs – gan tikai deviņiem dalībniekiem –, un visi darbinieki “pildījuši apņemšanos ziedot procentu no algas kluba izdaiļošanai”.
Kā vēstīja žurnāls “Doctus”, vācu okupācijas laikā represijas skārušas arī ārstu Aleksandru Bieziņu un viņa dzīvesbiedri, ārsti Ellu Soveri-Bieziņu. Frontes līnijai veļoties rietumu virzienā, vairāki ārsti – Artūrs Plūme, prof. Eduards Gartjē, prof. Reinholds Sniķers un citi – devušies emigrācijā.
Pēc Otrā pasaules kara slimnīcā par Bērnu slimību katedras vadītāju kļuvis Pārdaugavā populārais bērnu ārsts Gedimins Ebels. Slimnīcā atgriezies Bieziņu pāris. Docents Bieziņš, kuru pamatoti var uzskatīt par modernās bērnu ķirurģijas tēvu Latvijā, ar apbrīnojamu enerģiju un sirds siltumu sācis bērnu ķirurgu apmācību.
1945. gadā tika mainīts slimnīcas nosaukums – uz Rīgas pilsētas Bērnu klīnisko slimnīcu –, un par tās galveno ārsti kļuva Milda Neimane. Prasīga, darbīga, ļoti zinīga, kolēģu un medicīnas māsu cienīta ārste.
“Izjusts tēva paldies visiem Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcas ārstiem, māsām un kopējām, kas esat likuši prātu, zinību, sirdi un rokas mana dēla Pētera dzīvības glābšanas darbā!
Tikai pateicoties jūsu pūlēm, Pēterītis piedzīvo otro dzimšanas dienu,” šie pateicības vārdi, kuru autors bija Ludzas Valsts ģimnāzijas inspektors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Augusts Bieziņš, 1937. gada 1. jūnijā publicēti “Jaunākajās Ziņās”. Kopš tā laika mainījušās vairākas paaudzes, tomēr joprojām daudzi varētu tiem pievienoties, jo cīņa par bērnu veselību un dzīvību turpinās.
Pateicos Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja atsaucīgajām darbiniecēm par atbalstu raksta tapšanā
Uzziņa
Daži fakti par Armitstedu dzimtu
* 1812. gadā Džordžs (I) Armitsteds (1745–1848) ieradās Rīgā no Anglijas, strādāja eksportfirmā un ar laiku kļuva par tās īpašnieku; apprecēja Emmu fon Jakobi (1800–1848) no Rīgas patriciešu ģimenes; abi nomira holeras epidēmijā 1848. gadā.
* Dzimtas centrs Rīgā bija nams Mārstaļu ielā 19; to turpināja divas meitas un četri dēli – Džordžs (II) (1824–1912), Džeimss (1826–1879), Džons Viljams (1820–1904) un Alfrēds (1830–1895).
* Dēli dibināja vairākas tirdzniecības firmas, piedalījās Daugavpils–Vitebskas dzelzceļa projektā, Anglikāņu baznīcas plānošanā un celšanā u.c.
* 1901. gadā Rīgas pilsētas dome Džordžu (III) Armitstedu (1847–1912) ievēlēja par pilsētas galvu.
* Viņa laikā atklāja 14 jaunas skolas, trīs jaunas slimnīcas, uzcēla pilsētas muzeju, zooloģisko dārzu, tautas bibliotēkas un tējnīcas, strādniekiem par simbolisku naudu piešķīra zemi dārziņiem u.c.
Avots: “Armitstedu dzimta Rīgā: 1812–1912″// “Laiks”, 2008. gada 29. martā, Nr. 13, 14. lpp.
Džeimsa Armitsteda Bērnu slimnīcas darbība 20. gs. sākumā
* 1901. gadā: ārstēti 1088 bērni; personāla algas – 25% no izdevumu budžeta (65 092 rubļi); mirstība – 10% (skarlatīna – 20,5%, difterija – 12% u.c.).
* 1905. gadā: ārstēti 1754 bērni; algas – 26% no izdevumu budžeta (75 600 rubļi); mirstība – 16,3% (skarlatīna – 28%, difterija – 13% u.c. ).
* 1910. gadā: ārstēti 2046 bērni; algas – 27% no izdevumu budžeta (99 809 rubļi); mirstība – 14% (skarlatīna – 23%, difterija – 14% u.c. ).
Avots: Nīmanis, J. “Par dzīvību un nāvi Rīgā laikā no 1901. līdz 1930. gadam.” // “Latvijas Ārstu Žurnāls”, 1935. gada 1. decembrī, Nr. 12, 29.–48. lpp.
