Dace Vītoliņa. Godu saimniece, kuras kotletes slavē pat veģetārieši 1
Darba mūžs Dacei Vītoliņai sācies pie konveijera, šujot vīriešu kreklus. Pēc tam viņa autoostā bijusi dispečere un pārdevusi biļetes. Turpinājumā ir vēl daži tikpat lietišķi pienākumi, taču nekad nav domāts par mielastu gatavošanu ārpus ģimenes viesībām kā darba paveidu. Arī tagad, dzīvojot lauku sētā starp Krapi un Madlienu, viņa uzskata sevi tikai par cilvēku, kas reizēm izpalīdz pazīstamiem ļaudīm svinību reizēs.
Māsu mācekle
Daces kundzei ir vēl divas māsas, Rita un Daina. Abām esot izteikti pavārniecības talanti, jo īpaši Dainai. Vēl būdama pavisam knīpa, kurai deguns mazliet pāri plīts malai, Daina vārījusi pupiņu zupu un pēc tam, uz ķeblīša stāvēdama, no grāpja katram lējusi šķīvī pilnu porciju vai pusīti – kā tolaik ēdnīcā pieņemts. No kulinārijas krietni attālinātā profesijā strādādama, Daina joprojām turpina slīpēt savu gastronomisko vaļasprieku un krāj ēdienu receptes. Tādā ziņā abām ar Ritu saskan, un Dace sevi uzskata par māsu mācekli. Viņu iedrošināta, pirmoreiz gatavojusi cienastu lielākam pulkam.
– Tepat kaimiņos pēkšņi nomira puisītis, – viņa atceras. – Man palūdza uzklāt galdu un es piekritu tikai tāpēc, ka bija neērti atsacīt bēdu sagrauztiem cilvēkiem. Protams, savās mājās gan medus tortes cepu, gan ģimenē pieprasītus salātus taisīju un gaļiņas šmorēju. Bet šajā gadījumā pavisam cita atbildība. Zvanīju Dainai. Pieslēdzās Rita. Izplānojām ēdienkarti, saņēmu daudz labu padomu un galā tiku labi.
Acīmredzot pat izcili, jo pēc neilga laika Daci meklēja kāda pie šā bēru galda sēdējusī un lūdza pagatavot dzimšanas dienas maltīti. Tajā Daci uzrunāja cita viesību dalībniece un, kā pati Vītoliņas kundze saka, nedaudz vēlāk, ja bijusi jaunība un veselība, gandrīz varējis domāt par uzņēmējdarbību. Bet gadi dara savu, un, varēšanu izsverot, tagad viņa atsaucas tikai tādiem lūgumiem, kurus iespējams izpildīt pašmāju virtuvē.
Tēva gēni
Trejmāsiņu bērnības mājās pie plīts galvenokārt rosījās tēvs. Viņam patika ne vien ēst gatavošana, bet arī eksperimenti tās procesā. Palaikam galdā cēla viru, kam ģimene devusi nosaukumu Krustu šķērsu pāri dārzam.
– Tētis lika katlā visu, kas gadījās pa rokai, – Daces kundze atceras. – Burkāns, biešu lapa, lupstājs, mārsils – ja dārzā aug, tātad ēdams!… Viņš cepa nātru kotletes un gribēja, lai mēs arī iemācāmies. Pavasara salātos klāt lika virzu, balandas un nātres.
Viņa godīgi atzīstas – šīs veģetārās noslieces nav bijušas tuvas. Vispār ilgi uzskatījusi, ka tēva kulināros gēnus mantojušas tikai māsas. Tomēr mūža ritumā nobriedis secinājums: dzīvē visi izejam no bērnības ar tajā iegūtās pieredzes nastiņu – ja ģimenē par ēdiena gatavošanu piedomāts, kaut ko pārņemsi bez īpašas skološanas. Kad pēc ziemas pašai gribas jo dāsni visam klāt likt dobē sazaļojušos garšaugus, Vītoliņas kundze atceras tēti un domā, ka tomēr nebūs gluži bez viņa gēniem palikusi.
Ķēķa meitenes un puisis
Ja Daces kundze atsaukusies kāda godu rīkotāja uzrunai, tad Vītoliņu ķēķī pamīšus rosās vesela komanda. Meita Daiga, krustmeita Sarma un māsas vedekla Linda ir labas ķēķenes ar katrai zināmiem pienākumiem. Taču nepārspēts salātu sastāvdaļu smalcinātājs ir šomāju saimnieks Ārijs Vītoliņš. Lai darbošanās ērtāka, izgatavots speciāls sēžamais. Redzot, cik veikli ņirb nazis viņa rokā un ar kādu patiku tas notiek, grūti ticēt, ka ikdienā namatēva un virtuves attiecības ir, maigi sakot, diezgan vēsas.
– Vīrs olu sev neuzceps, ja manis nav mājās, – Daces kundze sirsnīgi smejas. – Baltmaize ar zapti – tā jau viņam skaitās grezna pašgatavota maltīte!…
Laucinieku tradīcijas
Viņa dažam mielasta pasūtītājam jautājusi, kāpēc nepērk gatavus ēdienus – tie plaši pieejami un, produktu cenas vērā ņemot, nav pārlieku dārgi. Parasti atbild, ka mājas ēdienam ir cita garša. Iespējams, tas nozīmē pieradumu, kurš savukārt ved pie tradīcijas. – Tagad arī laukos cilvēki ir garšojuši daudzus vēl nesen par eksotiskiem dēvētus produktus, – saka Vītoliņas kundze. – Nav sveši veselīgas ēšanas padomi un diētu ievērošanas pieredze. Bet, ja uz galda lielā šķīvī blakus čagani uzputotam kartupeļu biezenim saliktas brūnas smaržīgas kotletes, kājiņa paslīd arī dažam stingram tievēšanas baušļu ievērotājam.
Jā, kā tu viens cilvēciņš vari stāties pretī laucinieku tradīcijai?…
No Daces Vītoliņas padomu pūra:
mājas kotletes izdodas sulīgas, ja uz kilogramu maltās gaļas pievieno 200 g kartupeļu biezeņa un vienu olu;
ja kotlešu gaļas maisījums izteikti trekns, vēlams piebērt pāris karotes mannas – putraimi uzbriestot piesaistīs taukvielas un tās cepoties neiztecēs;
visvienkāršāko ceptu zivi iekārojamā uzkodā pārvērš maltā marināde – majonēze, svaigs un skābs gurķis, sāls, cukurs un etiķis pēc garšas;
bērnu galdu labi dažādo karstā ūdenī pamērcētas sausbaranciņas, kurās iesprauž rokās izvirpinātas kotlešu gaļas desiņas, to galus pieplacina un apcep uz pannas.
Vītoliņu mājas žāvējumu lieliskās garšas noslēpums:
ruksis jākauj diennakts stundā, kad Mēness jau uzlēcis un saule vēl nav norietējusi – tad gaļa uz pannas nevis sarūk, bet “aug”;
gaļu pirms žāvēšanas četras dienas notur sausā marinādē: katru gabalu pamatīgi ierīvē ar maisījumu – 2 daļas sāls, 1 daļa cukura, melnie pipari un 2 glāzes ķiploku uz 30 kg speķa, cieši nosloga un pirms žāvēšanas īpaši neaptīra;
saimnieks Ārijs Vītoliņš gaļu žāvē ar alkšņa malku apmēram sešas stundas, sāk ar mitru un beidz ar sausu.
