Ar bērnības piedzīvojumu garšu. Saruna ar Kārli Anitenu 1
Kārlis Anitens ir režisors, aktieris, producents, dramaturgs, scenārists, rakstnieks, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un tētis vienā personā. Viņu interesē viss, kas notiek teātrī, – no idejas līdz skatītāju aplausiem. Arī šovasar Latvijas skatītājus priecēs Kārļa radīta un iestudēta izrāde – muzikāla brīvdabas komēdija “Tā tik bija vasara!”. Savulaik padomju pusaudžu iemīļotās rakstnieces Zentas Ērgles stāstu “Tā tik bija vasara!” un “Noslēpumainais atradums” dramatizēšanā viņš būs pionieris. Kārlis teic – šī būs izrāde visai ģimenei, un tas teikts ne tikai par skatītājiem, jo spēlēs gan pats režisors, gan viņa meitas.
Ja Kārlis Anitens būtu mūziķis, viņu varētu dēvēt par multiinstrumetālistu, kurš orķestrī spēj ieņemt jebkuru vietu un reizē to arī vadīt. Orķestra vietā gan ir teātris un rakstniecība, kuros Kārlis jūtas kā zivs ūdenī. Kārļa Anitena radošajā kontā esošie muzikālu izrāžu libreti (“Autoplanēta”, “Vella kalpi”, “Robinsona dārgumi”, “Dāvana mūsdienu vientuļai sievietei” u. c.) pulcējuši pārpildītas brīvdabas estrādes. Pirms dažiem gadiem par veiksmi kļuva viņa debijas darbs literāta lomā – par dziedātāju Olgu Rajecku sarakstītā grāmata “Mana svētku diena” grāmatnīcās tika izķerta. Turklāt Kārlis nav tikai aizskatuves gariņš – viņš ar prieku uz skatuves kāpj pats, bet, ja nepieciešams, var kļūt arī par scenogrāfu vai kostīmu mākslinieku, kā tas bija viņa pērn iestudētajā režijas diplomdarba izrādē – Leldes Stumbres “Burvīgajos blēžos”, kas arvien skatāmi teātra klubā “Austrumu robeža”.
Teātra dramaturģiju Kārlis studējis ne tikai dzimtenē, bet arī Vācijā, Vīzbādenē, kur bija uzaicināts pēc uzvaras Eiropas autoru lugu konkursā. Tūlīt, tūlīt pirmizrādītā muzikālā brīvdabas komēdija “Tā tik bija vasara!” būs pirmais iestudējums, ko Kārlis veidos jau kā režijas maģistrs – šogad grāds iegūts Latvijas Kultūras akadēmijā.
“Man vienmēr ir paticis teātris kā process. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis darīt visu, kas ar to saistīts, jo tie ir komponenti, kas veido teātri kā veselumu. Man ir interesanti izprast, kā tas darbojas un kā viss notiek,” jautāts par viņa apbrīnojamo profesionālo daudzpusību, teic Kārlis. Reizē viņš atzīst, ka darbošanās radošo cilvēku laukuma pusē neliedzot saglabāt viņam piemītošo lietišķo domāšanu – Kārlim ir arī maģistra grāds biznesa vadībā. Vēl vairāk, viņš pielīdzina režisora darbu uzņēmuma vadīšanai. “Uzņēmumam ir jāspēj darboties, tāpat izrādei ir jāspēj radīt autonomu pasauli, kurai arī jādarbojas. Režisoram ir jāspēj to vadīt un menedžēt. Varu teikt, ka zināšanas un pieredze, kas man ir ekonomikas un biznesa vadības jomā, lieti noder arī tagad teātrī. Tās nevis ierobežo māksliniecisko lidojumu, bet ļauj organizēt darbus, lai viss virzītos uz priekšu, un tas ir ļoti svarīgi.”
Lai dzimtu jauna ideja, nemaz nevajagot daudz – mūzu lidojumu dramaturgs un režisors negaidot. “Lai cilvēks būtu radošs, jātur acis vaļā jebkurā ikdienas brīdī. Uz ielas, mājās – jebkur. Kad tu ieraugi un saproti, ka redzētais ir tā vērts, lai no tā kaut ko attīstītu.”
Kārlis stāsta, ka arī šīs vasaras iestudējuma ideja viņu negaidot uzrunājusi paša mājas pagalmā. “Vēroju, kā ārā spēlējas mani un kaimiņu bērni. Dažas spilgtas epizodes kā ķēdes reakcija sasaucās ar to, ko bērnībā darīju un, galvenais, lasīju pats. Esmu tā laika bērns, kad tika lasīta Zenta Ērgle, un neslēpšu – man viņas darbi ļoti patika. Biju īsts fans! Bērnībā nebiju nekāds grāmatu tārps, tomēr Zentas Ērgles darbi kaut kā aizrāva. Viņas uzburtās bildes acu priekšā bija tik vilinošas un piedzīvojumiem bagātas, ka saglabājušās atmiņā līdz šim brīdim. Šovasar pārlasīju viņas darbus vēlreiz, un izrādās, ka joprojām tos tikpat kā zinu no galvas. Patiešām izcila rakstniece, kas tā spējusi aprakstīt bērnības pasauli, ka bērni to pieņem par savu – uz visu mūžu. Tieši tāpēc, veidojot šo izrādi, neadresējam to ne tikai bērniem, bet arī vecākiem; pieļauju, ka daudzi vecāki, mani vienaudži, ir izauguši, lasot Zentu Ērgli. Mums ir interesanti paskatīties, kā Zentas Ērgles stāstu varoņi iedzīvojas mūsdienās.”
Kārlis stāsta, ka Zentas Ērgles darbi pārlasīti kopā ar meitām Sāru Esteri un Sonoru. “Vienīgais, ko viņas pajautāja: vai tiešām tajos laikos nebija iespēja piezvanīt un pateikt, kas noticis. Pārējo viņas saprata un pieņēma uzreiz.”
Abas Kārļa meitas izrādē spēlēs kopā ar pieredzējušiem aktieriem. Lepnais tēvs teic: pēc pirmās nopietnās skatuves pieredzes pagājušajā vasarā manis veidotajā izrādē “Vella kalpi” meitas nav bijis jāpierunā vasaras brīvlaiku ziedot teātrim. “Acīmredzot pagājušā gada piedzīvojums ir ļāvis pieņemt viņām lēmumu nākt un veselu mēnesi katru dienu strādāt. Mēģinājumi ir nopietni, un man ir prieks par mērķtiecību un nopietnību, ar kādu viņas izturas pret darbu. Nezinu, vai nākotnē viņas izvēlēsies teātra ceļu, bet vismaz sapratīs, ka būt aktrisei nenozīmē tikai skaistu kleitu, bet arī sūru, grūtu darbu putekļos un sviedros. Balva – skaistā kleita un aplausi – ir jānopelna, no gaisa tie nekrīt.” Šogad meiteņu uzdevums nav vienkāršs – pērn meitenes iejutušās bērnu lomās, bet šoreiz izrādē valdīšot apvērstais princips – gados vecākie spēlēs jaunākus personāžus, bet meitām būs jāiejūtas 72 gadu vecu dāmu lomās! Patiesībā, atklāj režisors, trīs personāžu tēlos iejutīsies sešas aktrises – trīs meitenes kopā ar Akvelīnu Līvmani, Guntu Virkavu un Lidiju Pupuri.
“Man ir liels profesionāls prieks, ka mūsu aktieru komandā ir Enriko Avots, kurš savulaik bija Jaunatnes teātra aktieris un ir piedalījies ģeniālajā Paula Putniņa lugā “Gaidīšanas svētki”, kurā pēc režisora Ādolfa Šapiro idejas vecākie aktieri spēlēja bērnus, bet jaunākie – pieaugušos. Enriko daudz stāsta par to, kā viņi tolaik strādājuši, lai pieaugušie apgūtu bērnu funktieri – tas nav nemaz tik vienkārši.”
Jaunajā izrādē režisors lomu iedalījis arī sev. Kārlis smejas. “Zinu, ka man jebkurā gadījumā būs jādodas līdzi visām izrādēm, jāpalīdz skatuvi sariktēt katrā estrādē. Nolēmu, kādēļ man sēdēt malā? Galveno lomu sev neiedalīju, manai lomai pat nav teksta, tomēr no tās pozīcijas varēšu vērot visu, kas notiek! Man vienkārši patīk teātra process – man ir tuvs daudzu teātra dižgaru teiktais, ka tev jābūt no sākuma līdz galam iekšā teātra sfērā, lai saprastu, kā viss darbojas. Ja es kā režisors spēlēju uz skatuves, zinu, ko var un ko nevar izdarīt, tad nedošu saviem aktieriem uzdevumu, kas aktierim varbūt nav pa spēkam. Manuprāt, forši, ja tev ir tāda izpratne, arī, piemēram, kostīmu jomā.”
Abi Z. Ērgles stāsti – “Tā tik bija vasara!” un “Noslēpumainais atradums” – ir rakstīti divos dažādos laikos, tomēr teātra versijā tie pārtapuši vienā stāstā. “Nevarēju izvēlēties starp abiem. “Tā tik bija vasara” norisinās skaistajā Hāzenfūsa villā. Tajā aprakstītais brīnišķīgais jūras krasts, skaistā ainava lieliski piestāv brīvdabas izrādei. Bet “Noslēpumainais atradums” ir detektīvs, un stāsta aizraujošā piedzīvojumu garša man pašam ir ļoti tuva.”
Pirms piedāvājis izrādi skatītājiem, Kārlis ticies ar rakstnieces mazbērniem – līdz šim rakstnieces darbi nav iestudēti vai dramatizēti. “Atzīstos, ka biju pa kluso jau uzrakstījis savu versiju vēl pirms atļaujas prasīšanas. Tad nu ar degošām rokām devu viņiem lugu, un, par laimi, atsaucība no viņu puses bija brīnišķīga. Viņi teica, ka Zenta Ērgle vienmēr ir dzīvojusi līdzi laikam. Un, ja tolaik būtu bijuši mobilie telefoni un planšetes, tie noteikti būtu arī viņas darbos. Tāpēc mums tas viss tur ir. Man bija svarīgs viņu teiktais, un biju ārkārtīgi priecīgs, ka viņi akceptēja manu redzējumu.”
Pēc Kārļa idejas izrādei tapusi neparasta scenogrāfija – skatuves iekārtojumam izmantots neierasts izejmateriāls – lietoti apģērbi. Kārlis skaidri: “Man šķita, ka Hāzenfūsa villas noslēpums ir ļoti skaists – līdz galam neizstāstīts stāsts. Iedomājos, ka tam piestāvētu materiāls, kuram arī ir savs nelīdz galam neatklāts stāsts. No divām tonnām lietotu apģērbu tapusi jūra, smiltis un ēkas. Man ir svarīgi, lai cilvēkam, ienākot estrādē, ir pārsteigums.”
Jautāts, vai vasaras radošajā aizņemtībā pašam izdodas izbaudīt atvaļinājumu gadalaiku, Kārlis stāsta: “Atpūtu parasti organizēju pirms visiem mēģinājumiem jūnija sākumā, lai pēc tam varētu kārtīgi pastrādāt. Protams, fiziskas aktivitātes ir svarīgas ik brīdi. Galu galā Kārlis ir arī sertificēts fitnesa treneris. “Bieži braucu ar riteni. Dodamies uz laukiem – vecāku mājām Smiltenē un Alūksnē. Pēc izrādēm esam nolēmuši kopā ar bērniem mašīnā apceļot Zviedriju.” Jau rudenī, iespējams, jaunā rakstnieka talanta cienītāji varēšot sagaidīt Kārļa Anitena otro grāmatu. Padomā ir kāda vides teātra izrāde, bet kā aktieri Kārli redzēsim Voldemāra Šoriņa iestudētā izrādē teātra klubā “Austrumu robeža”.
