Ar bērnībā ugunsnelaimē nodegušām kājām un roku. Sanitas Ahranovičas spēka stāsts 0
Sanitu Ahranoviču no Tukuma novada Džūkstes pagasta droši var saukt par stipru cilvēku. Viņas dzīvesprieks un degsme ir apbrīnojami. Cits Sanitas vietā būtu ierāvies sevī un iegrimis depresijā, bet Sanita ir pilnīgi citāda – neraugoties uz fiziskajām nepilnībām, viņa priecājas par dzīvi un to bauda, ir mamma meitai un jau četrkārša vecmāmiņa.
Kā atzīst Sanita, neviens nekad nav viņu redzējis drūmu vai noskumušu. Ja arī viņai kādreiz ir skumīgs prāts, pēc maza mirkļa tas jau izgaisis.
Lielais vaininieks
Kad Sanitai bija četri mēneši, viņas vecāki bija devušies uz fermu (tolaik ģimene dzīvoja Saldus novada Kursīšu ciemā), bet meitēnu atstājuši mājās ratiņos. Blakus bija ieslēgts kvarca sildītājs – tā saucamā saulīte ar sakarsušām metāliskām spirālītēm. Kā gadījās, kā ne, bet Sanita visticamāk parāva saulīti aiz vada, tā apgāzās, un ratiņi ar visu mazo sāka degt.
„Kad tētis nāca atpakaļ, jau iztālēm pamanīja, ka mājās ir dūmi,” stāsta Sanita. „Iegāja istabā un redz: deg bērnu ratiņi kopā ar mani! Tētis momentā iemeta mani aukstā ūdenī, ietina segā (tas bija ziemas laikā) un izskrēja uz ceļa. Pacēla roku, apstādināja piena mašīnu, kas aizveda mani uz Saldus slimnīcu, no kurienes tiku norīkota operācijai Rīgā. Es biju zaudējusi samaņu, tā nogulēju četras dienas. Operācija ilga četras stundas, pēc tās es biju pilnībā zaudējusi vienu kāju, otrai – pēdu un kreiso roku līdz elkonim.”
Uz jautājumu, kā Sanita spējusi ar to samierināties, viņa atbild: „Kas cits man atlika, turklāt sevi vienmēr esmu tādu atcerējusies – bez kājām, rokas. Tajā vecumā, kad visi sāk staigāt, arī es gribēju celties kājās, bet nevarēju. Kamēr vēl biju maza, īsti nesapratu, kas un kā. Kad biju jau astoņus gadus veca, sapratu – staigāt nevarēšu, būšu ratiņkrēslā.
Arī vecāki spēja šo traģēdiju pārdzīvot. Man ir četras māsas un seši brāļi. Esmu vecākā.”
Skolas gaitas un sava ģimene
Kad Sanitai pienāca skolas vecums, meitene pārcēlās uz Baldoni – līdz 14 gadu vecumam viņa tur dzīvoja un mācījās specializētajā skolā bērniem invalīdiem. „Baldones sanatorijā invalīdu ratiņu nebija – šļūcu uz viena ceļa,” paskaidro Sanita. „Uz Baldoni tiku nosūtīta, jo vajadzēja izglītoties – tur mācījās tādi kā es. Vienīgais mīnuss – tur bija pieejama tikai četru klašu izglītība.”
Vēlāk atgriezās pie vecākiem Kursīšos.
1988. gadā viņa apprecējās un aizgāja savā dzīvē. Arī Sanitas vīrs bija invalīds – viņam nebija abu kāju.
„Ar vīru iepazinos Rīgā, protēžu centrā,” savu stāstījumu turpina Sanita. „Arī man kādreiz bija protēzes, vienīgi es no tām atteicos, taču kāzās man tās bija. Protēžu dēļ kājās slikti cirkulēja asinis, turklāt tās rīvēja – kājas bija vienās tulznās. Es noliku protēzes malā un teicu, ka nemocīšos. Tad jau labāk braucu ar ratiņiem.”
Sanitai ir meita un nu jau četri mazbērni. Džūkstē viņi dzīvo kaimiņos – tajā pašā mājā, vienīgi ar citu gaiteni.
Uz jautājumu, cik viegli vai grūti sievietēm, kas ir ratiņkrēslā, aizvadīt bērniņa gaidīšanas laiku, Sanita atbild: „Grūti nav, vienkārši ļoti jāuzmanās, lai nepakristu, nesasistu vēderu.
Daudzi man jautājuši – kā es, būdama ratiņos, varēju izaudzināt meitu. Protams, nebija viegli, jo tajā laikā pat pamperu nebija – bija jāizlīdzas ar autiņiem. Dakteri man teica: „Citām mātēm ar divām rokām autiņi nav tik tīri, kādi ir jūsu meitai.” Katrā ziņā mēs ar vīru nekad nesūkstījāmies, ja arī kaut ko izdarīt bija grūtāk.”
Tagad Sanitas vīrs ir miris un viņa jau 15 gadus dzīvo ar citu vīrieti, kurš ir pilnīgi vesels. „Abi sapazināmies Džūkstē – bijām kaimiņi,” paskaidro Sanita. „Viņš vēlējās savu dzīvi saistīt ar mani – viņu pilnīgi neuztrauc manas ķermeņa nepilnības. Kad iepazināmies, bildu, ka esmu invalīde, uz ko viņš atbildēja: „Nu un, cilvēks taču vien esi!” Precēties gan patlaban vēl nedomājam.”
Ar visu iemācījusies tikt galā
Sanita atzīst, ka viņai esot divu veidu invalīdu ratiņi – vieni, lai brauktu pa dzīvokli, bet ar otriem viņa dodas ārā, jo tie ir ar rokas vadību.
Jautāta, kā bez kājām un rokas Sanita visu spēj paveikt, viņa atbild: „Es jau no mazotnes esmu pieradusi visu darīt ar vienu roku, nekāda čīkstēšana nekad nav bijusi. Jau bērnībā es zināju un sapratu, kāda mana dzīve būs.
Pie ratiņiem piekaltiem parasti ir diezgan spēcīgas rokas – viņi ar tām ievelk sevi krēslā, gultā. Manā gadījumā tas ir sarežģītāk, bet pati spēju apģērbties, lēnām iekāpt gultā (man tā ir zema), arī vannā. Vispirms pielieku pie tās ķeblīti, tad lēnām tieku vannā iekšā un pati izkāpju no tās ārā.
Ēst gatavošanā un mājas kārtošanā palīdz dzīvesbiedrs. Pie plīts neeju – man bail, ka neapplaucējos vai neapdedzinos.
Ja es pati nevaru kaut ko paveikt, tad man palīdz lielākā mazmeita, bet, cik vien varu, cenšos ar visu tikt galā pati.
Cilvēki, kuriem vispār nav roku, iemācās ar kājām gan ēst, gan zīmēt, bet man taču vismaz ir viena roka.”
Prieku rod it visā
Sanitas ikdiena lielākoties paiet mājās. Viņa rūpējas par dzīvniekiem, tos baro – Sanitai ir trīs suņi, pieci kaķi un viens āzis. Dzīvnieki viņai patīk.
Vēl viens Sanitas hobijs ir zīmēšana.
„Mēģinu mazgāt istabas, kaut ko ar vienu roku mājās paveikt, vienīgi dzīvesbiedrs parasti neļauj to darīt,” bilst Sanita. „Viņš uzstāj, lai liekos mierā – neesot ko mocīties.
Diezgan daudz laika cenšos pavadīt ārā. Dzīvojam pirmajā stāvā, pa trepēm palēnām nokāpju pati, tad ierāpjos ielas ratos un dodos pabraukāties pa Džūksti vai vismaz pie draudzenes. Kā es kāpju? Atstutējos pret vienu – mazāko – kāju, ar otru mēģinu kaut kā tikt lejā, bet parasti lielākoties rāpoju uz viena esošā ceļa. Līdzīgi tieku augšā pa trepēm arī pagasta kultūras namā, ja tur notiek kāds pasākums. Kā līdzcilvēki reaģē uz manām nepilnībām? Džūkstē visi ir pieraduši, ka es esmu ratiņkrēslā, neviens nesaka: „Vai dieniņ, cik tev grūti!” Es nekautrējos no tā, kāda esmu – man nav ko slēpt no cilvēkiem. Kas ir zaudēts, tas zaudēts. Citi ģērbjas tā, lai slēptu neesošo roku, kāju, bet es droši bildēs rādu to, kā man nav!”
Reizi divos gados Sanita dodas uz nacionālo rehabilitācijas centru „Vaivari”, jo viņai vajadzīga gan fizioterapija speciālista uzraudzībā, gan masāžas asinscirkulācijas uzlabošanai.
Pensija Sanitai kā invalīdei kopš bērnības ir maza – tikai 240 eiro. „Protams, varētu lūgt, lai kāds mani atbalsta, bet es to nedaru,” Sanita ir vaļsirdīga. „Es labāk mēģinu kalkulēt, ko var iegādāties, ko – ne. Veikalā cenas vienmēr skatos. Neko darīt – kāda dzīve ir, tāda jādzīvo.”
Tā viņa visu mūžu arī dzīvo, bet par likteni nesūrojas. Tieši otrādi – ir laimīga un uz dzīvi raugās ar pozitīvu skatu. Tiem, kuri pārāk ņem pie sirds savas veselības problēmas un nespēj samierināties ar nepieciešamību pārvietoties invalīdu ratiņos, Sanita saka: „No dzīves vajag ņemt to pašu pozitīvāko un neskumt, nekrist depresijā. Lai cik ir grūti, ar visu var tikt galā. Depresija neko nelīdzēs.”
