Ar “baltiem cimdiem” par Raiņa nedarbiem – iznākusi Armanda Pučes jaunākā grāmata 19
Žurnālists Armands Puče lasītājiem nodevis savu jaunāko grāmatu – “Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi”. Kas ir Arturs Nagliņš? Ar šo vārdu un uzvārdu dzejnieks Rainis dzīvoja Šveices trimdā un šajā laikā radīja praktiski visus savus lielākos un zināmākos darbus. Bet grāmata nav par rakstnieka darbiem. Drīzāk – par nedarbiem.
“Grāmata nav par dzejnieku, bet gan par personību, kas sev apkārt pievilka ne tikai trauksmainas revolucionāras trīsas, bet arī avantūras, mahinācijas, aizdomīgus paziņas, neskaidrus darījumus, dīvainus sānsoļus. Ņemot vērā, ka visos laikos režīmi un varas Raini izmantoja, atklāts paliek jautājums – kāpēc viņš bija vajadzīgs visiem, bet izrādījās – nederēja nevienam?”, sava darba būtību apraksta Armands Puče.
“Tā ir atklāta provokācija, ko diktē mana kā autora profesionālā ziņkāre un pārliecība, ka Artūrs Nagliņš ielika pamatus latviešu kolaboracionisma nožēlojamajai būtībai. Ja jums ir jāizpilda anketa un jāatzīmē, kas piedien Rainim viņa dzīvē – ja neskaita radošo mantojumu, ko netaisos apstrīdēt – tad te varu piedāvāt plašu paleti.
Nodevējs – jaunstrāvnieku laikā, banku laupīšanas plānotājs – piektā gada revolucionāro notikumu kontekstā, viltotas naudas mijējs un atmazgātājs – bet jau neatkarīgajā Latvijā, komunistiskās pagrīdes kases turētājs, kurš spiego vai tiek izmantots šajā darbā – Padomju Krievijas labā. Tai skaitā – kā Saeimas deputāts un Izglītības ministrs – ielicis pamatus gan sarkanās propogandas veicināšanā, gan joprojām aktuālajā mazākumtautību skolu problemātikā, kas joprojām šķeļ un naido Latviju.
Tieši Rainis ir tas, kas izveido un apstāv Kultūras sakaru tuvināšanas biedrību ar PSRS tautām – praktiski piedaloties padomju izlūkdienesta diriģētā operācijā, kas četrdesmitajā gadā kļūst par vienu no vadošajām sabiedriskajām organizācijām, laupot mūsu valsts neatkarību.”
“Ko ar šo vēlējos pateikt? Līdz pat mūsu dienām tā sauktā piektā kolonna ietekmē Latvijas valstiskuma gaitu, bet, lai to izprastu vai vismaz apjēgtu – godīgi jāatzīst, ka Arturs Nagliņš, viņš arī Rainis, savulaik bija šī sarežģītā sarkanā projekta viena no būtiskākajām saistvielām.
Un viņš pats to ļoti labi apzinājās! Viņa draugu un biedru kopas bija pilnas ar komunistu pirmās paaudzes spiegiem, bet tie, kas tādi nebija, vēlāk centīgi kļuva par Latvijas PSR pirmajiem nopelniem bagātājiem skatuves, kultūras, literatūras, mākslas vai izglītības darbiniekiem, Staļina un Ļeņina prēmijām piedevās… Saprotams, okupācijas režīmam šīs aprindas kalpoja ar lielu pazemību un iztapību, to visu pavadot ar Raiņa atstātā literārā mantojuma absurdo kultu, kas bija viens no sovjetizācijas gara postulātiem un mīkstās varas klasiskākajiem elementiem.
Ja nemīli Raini, tātad – esi pret padomju varu, un – otrādi…”, paskaidro grāmatas autors, kurš materiālus grāmatai vācis publiskajos arhīvos Latvijā un Šveicē, izmantojot arī savulaik kaudzēm sadrukātos kopotos rakstus, sējumus un monogrāfijas par vienu no slavenākajiem latviešu rakstniekiem. “Daudz melnu caurumu, daudz pretrunu, daudz jautājumu… Saprotams, gan Aspazija, gan padomju okupācijas režīms ir kārtīgi cenzējuši dzejnieka būtību, taču saistošu materiālu tāpat ir gana – kas mums liks pārvērtēt vai vismaz caurskatīt Raiņa vietu Latvijas vēsturē, ignorējot uzburto mitoloģiju.”
Gramata pieejama visos Latvijas grāmatu veikalos.
