Melnā vasara 0
Pienāca 2010. gada vasara. Gepardam bija deviņi gadi, kad viņu kopā ar citiem labākajiem un spēcīgākajiem staļļa zirgiem rādīja kādai sportistei no Amerikas Savienotajām Valstīm. Viktorijas vecāki gribēja Gepi pārdot, kas zina, varbūt tieši šī cilvēka rokās veidosies viņa jaunā dzīve.
Bija karsta jūlija diena, pusdienlaiks, kad saule visu dzīvo cepināja kā uz pannas. Amerikānieti svelme netraucēja pārbaudīt, cik augstus šķēršļus spēj pārlekt Latvijas zirgi. Pienāca Geparda kārta – kā vienmēr viņš centīgi ņēma barjeru pēc barjeras, augstums kāpa un kāpa. Pēc kārtējā apļa visi ievēroja, ka zirgs izskatās pārguris un pārkarsis, bet virs abām acīm viņam izveidojies pamatīgs pietūkums. Tests bija jāpārtrauc.
Gepardu ieveda stallī, atvēsināja ar ūdeni, bet nejaukie bumbuļi mazāki nekļuva. Veterinārārsti nemācēja teikt, kas ar dzīvnieku noticis – it kā meningīts…
Viktorijas todien stallī nebija.
Pēc kāda laika zirgs it kā atlaba, piepampums nogāja, tikai abas acis sāka asarot. Amerikāniete bija aizbraukusi, Gepardam atsākās nodarbības un šķita, ka lielākās briesmas ir pāri, taču sliktākais vēl tikai sekoja.
– Tas bija treniņš – sākām lekt, Gepis labi paņēma šķērsli, bet pie nākamā vairs to nespēja izdarīt. Sapratām, ka zirgam nav labi, – atceras Viktorija.
Ar katru nākamo dienu kļuva sliktāk un sliktāk, līdz pienāca brīdis, kad Gepards vairs nenāca ārā no steliņģa.
Šodien grūti atzīt, ka īstais ārstēšanas laiks bija nokavēts, taču, ja arī ko varēja darīt, tad tikai ārzemēs un par ļoti lielu naudu, nosaka meitene.
Par aklā zirga likteni viņas vecākiem šaubu nebija – paliks ģimenē. Citiem ir kaķis vai suns, bet Jurašu mīlulis būs draudzīgais un uzticamais Gepis.
– Kopš tā laika esmu kļuvusi ļoti atbildīga, – piebilst Viktorija.
Soli pa solim
Laiks gāja, bet izvilināt Gepardu no boksa nebija iespējams. Nelīdzēja pat našķi, jo sāpes un traumas, ko zirgam sagādāja katra neveikla kustība, līdzsvara zudums un kritieni, bija pārāk lielas.
Viktorija neatlaidās, diendienā gāja pie sava drauga uz stalli, lai tikai viņš nejustos vientuļš un pamests. Izmēģināja virzīt ar pavadu, kārdināja ar auzu spainīti, ko tik vēl ne – ij nekust.
Ko nespēj auzas, pa spēkam pacietībai un mīlestībai – cita skaidrojuma Viktorijas uzvarai pār Geparda bailēm nav. Pa milimetram, pa solītim un tomēr viņš iznāca pagalmā.
Pagāja divi gari gadi, kamēr Gepis no sava steliņģa iemācījās izkļūt bez satraukuma. Pienāca brīdis, kad zirgu jau varēja palaist treniņa laukumā pa apli kordā, tikai uz labo pusi nācās to uzmanīt – ja sareiba galva, sekoja kritiens. Viktorija centās paplašināt drauga dzīves telpu, un abi devās arī pastaigās ārpus staļļa.
Kādu dienu viņai ienāca prātā Gepardu apseglot – redzēs, kas būs. Uzlika seglus, aizveda uz laukumu un nosprieda – jākāpj arī mugurā.
– O, cik uzmanīgai jābūt, jājot ar aklu zirgu, – stāsta Viktorija. Pastaigā viņa ne tikai vada dzīvnieku, bet kļūst arī par tā acīm – ievēro katru pauguriņu un bedrīti, kas jāapiet, citādi viņš var paklupt, savukārt spēcīgas un spalgas skaņas no mašīnām un cilvēkiem zirgu var sabiedēt.
Par spīti saimnieces bažām, Gepis bija gatavs kaut tūlīt mesties ne tikai rikšos, bet pat lēkšos. Viņš Viktorijai uzticējās.
Vai tas ir Gepards?
Ne viens vien skatītājs šovasar Valmiermuižas sacensībās notrauca pa asarai, kad uz starta līnijas izjāja Viktorija ar savu Gepardu. Šķita neticami, ka zirgs, kurš pirms sešiem gadiem pilnībā zaudēja redzi, atkal ir laukumā.
– Vai tas tiešām ir Gepards? – jautāja cilvēki, kas viņu atcerējās no uzvaras Kleistu manēžā 2009. gada vasarā. Publika bija sajūsmā un skaļi aplaudēja. Kā vēlāk daudzi teica – jūs izskatījāties iespaidīgi!
– Gepis bija savācies un nedaudz pozitīvi uzvilcies, pat nebaidījās no stiprās skaņas, kas nāca no pastiprinātājiem, un, augstu kājas cilādams, izgāja vadības maršrutu, – notikumu ar lepnumu atstāsta Viktorija.
Viņai bija svarīgi parādīt, ka zirgs ir dzīvs, jūtas dzīvespriecīgs un laimīgs, lai ir kā paraugs un iedvesma citiem, ka pat pēc tumšākās nakts aust rīts un nekas vēl nav beidzies.
Geparda enerģija saimniecei liek domāt, kur to likt lietā. Zirgus, kas beidz sporta karjeru, parasti nodod bērnu treniņiem. Viktorija spriež, ka Gepis būs labs skolotājs jaunajai audzei – esot jau pamēģinājusi uzsēdināt viņam mugurā gados jaunāku jātnieku.
– Viņš ir tik gudrs – ja bērns darīs ko nepareizi, neklausīs, Gepim var uzticēties, bet vajag pārliecību par vidi un labu, gludu pamatu treniņa laukumam. Varbūt pat atpelnīs savu uzturēšanu ar treniņiem, kas ir būtiski, – drauga nākotnes plānus kaļ Viktorija.
Zirgs mūsu sarunas laikā Valmiermuižas staļļa pagalmā joprojām mierīgi plūc zāli. Viktorija kā allaž seko līdzi, lai draugu neizbiedētu kāds neparastāks vai spalgāks troksnis, un pa laikam aizgaiņā nekaunīgos dundurus, kas viņu apsēduši.
– Gepis kļuvis slinks uz dunduru sišanu – kad kaut kur pakaļpusē kāds kož, tūlīt griež dibenu uz manu pusi. Sākumā nesapratu, ko viņš grib no manis? Izrādījās – dundurs jānosit, – pasmejas Viktorija. Eh, ko tik nedarīsi mīlestības dēļ!
