Ar auzu spainīti un mīlestību. Stāsts par meiteni Viktoriju un viņas aklo zirgu Gepardu 0
Kurš var pateikt, kas notiek zirga prātā, kad pasaule viņa acīs satumst. Dažs uzvedas kā sajucis un paraksta sev nāves spriedumu, citu pārņem grūtsirdība, bet Gepards ne soli nespēra ārā no steliņģa. Divi gadi bija vajadzīgi, lai viņš aprastu ar aklumu un atgrieztos dzīvē. Bez cilvēka pacietības un mīlestības tas nevarētu notikt.
Gepī, klusi sauc Viktorija. Staļļa nokrēslā parādās zirga galva ar saspicētām ausīm. Ā, tur viņa nāk, – Gepards kāri ķer katru skaņu. Roka noslīd gar pieri, pabužina krēpes, zirga purns prasīgi piebaksta kabatai – zina, tur būs kāds našķis. Oža viņam tā uztrenēta, laid kaut vai pie robežsargiem suņa vietā. Viktorija smejas, ka stallī neviena dzīva dvēsele nevar paiet garām pastieptajai lūpai – katru izkratīs no galvas līdz kājām, lai izdabūtu ko saldu un gardu.
Viņa atver steliņģa durvis, Gepis nopūšas. Redzīgam jau grūti saprast aklo, kuram pat mazākā kustība var sagādāt sāpes. Zirgs uzmanīgi sper pirmo soli ārpus savas drošās salas, tad otru, nedaudz nervozs pagrieziens un viņš ir gaitenī. Tagad tikai līdz lielajām durvīm un bēris iesoļo Valmiermuižas staļļa pagalmā, ievelk gaisu nāsīs, ar ausīm kā lokatoriem noskenē apkārtni – nekā neparasta, tad var mierīgi uzēst zālīti. Viņa palīdzei rokā pavada – kā uzticamais sargs Viktorija Juraša neredzīgajam Gepim blakus jau sešus gadus.
Piezogas nelaime
Gepards nepiedzima akls, kā tas mēdz gadīties ar kumeļiem. Dzīvoja viņš bezrūpīgi mammai ķēvei pie sāniem, vēlāk, kopā ar citiem vienaudžiem, jaunzirgu barā, kamēr to nolūkoja pircējs. Tikai pirms darījuma veterinārārsta pārbaudē atklājās, ka jaunais bēris ar kreiso aci neredz, šķiet, guvis traumu, kuru saimnieks iepiekš nebija pamanījis. Ņēmāju bariņš skaistulim saruka, saprotams, ka pircēji labāk izvēlas dzīvniekus bez defektiem.
Pusakls zirgs nepavisam nav norakstāms, jo pamazām pierod un pielāgojas jaunajiem apstākļiem. Zināmi pat slaveni konkūristi, kuriem daļējs redzes trūkums nav traucējis pārvarēt sacensībās šķēršļus, arī iejādē tas neliedz apgūt un demonstrēt augsto jāšanas mākslu.
Kad Gepardam apritēja pieci gadi, par viņa jauno īpašnieku kļuva Viktorijas tētis, pieredzējis jātnieks, bijušais Burtnieku staļļa zirgaudzētājs Reinis Jurašs. Abi piedalījās sacensībās, Gepis brīvi leca pāri 120 centimetru augstiem šķēršļiem, startēja Pasaules kausa posmā Kleistos. Par zirga aklo aci sportistam vajadzēja atcerēties vien pagriezienos un uzmanīties no straujas virziena maiņas.
Lidojums zirga mugurā
Viktorijai ar Gepi pirmā tikšanās notika vienpadsmit gadu vecumā. Kādā jaukā vasaras dienā tētis uzsēdināja meitu bērim mugurā, lai pamēģinot. Meitēns pie zirgiem sen kā pieradis – mamma viņas gaidībās līdz pēdējam kāpusi seglos, arī vienā no pirmajām bēbīša vecuma fotogrāfijām Viktorija redzama zirgā.
Viņas galvenais uzdevums bija nebaidīties un mācēt tikt galā ar zirgu sacensībās. Gepards bija ļoti jūtīgs uz skaņām, straujš un dzīvespriecīgs dzīvnieks. Ar Viktorijas tēti un citiem jātniekiem viņam patika izrādīt savu temperamentu, pat reizēm pametot dibenu gaisā, taču mazo jātnieci zirgs nekad nemēģināja nodabūt no muguras.
– Gepis visu darīja ar azartu, bet man atlika droši sēdēt seglos un izjust lidojumu, – pasmaida Viktorija.
Saderīgais duets izcīnīja pāris nozīmīgas uzvaras. Viena no tām atnāca Pasaules kausa laikā, Latvijas Jāšanas federācijas rīkotajās sacensībās jaunzirgiem un jaunajiem jātniekiem, no kurām atmiņai palikusi rozete, tumši zils apmetnis un fotogrāfija ar laimē starojošo Viktoriju un Gepardu, kad abi traucas pa Kleistu manēžu goda aplī.
