Ar autobusu vai taksometru? Diskusija Rūjienā 4
Pagājušajā piektdienā Rūjienas Grāmatu svētkos norisinājās “Latvijas Avīzes” publiskā diskusija. Diskusijā “Kur vedīs autobuss?” piedalījās satiksmes ministrs Anrijs Matīss (“Vienotība”), Eiropas Parlamenta deputāti Inese Vaidere (“Vienotība”) un Roberts Zīle (Nacionālā apvienība) un partijas “Latvijas attīstībai” pārstāvis Emīls Jakrins.
Kas izdarīts gada laikā?
Tieši pirms gada par satiksmes un pārvadājumu tēmu diskutējām grāmatu svētkos Nīcā, un arī toreiz sarunā piedalījās EP deputāte Inese Vaidere. Kas šajā nozarē mainījies gada laikā? I. Vaidere: “Nīcā izskanēja daudz racionālu priekšlikumu un šis tas tiešām ir izdarīts. Ir nodibināta Sabiedriskā transporta padome, ko mēs uzskatījām par vajadzīgu, lai mazinātu dažkārt nekoordinēto rīcību starp plānošanas reģioniem un valsti.
Vēl viens moments – par ceļiem. Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija uzskata, ka sabiedriskā transporta zaudējumu segšanā joprojām viss nav sakārtots. Galvenās problēmas ir nelegālie pārvadātāji un tas, ka netiek segti visi zaudējumi. Jo 1,5% peļņa uzņēmumam nav tāda, lai varētu veikt investīcijas. Lai gan arī man nav visciešākās pārliecības, ka pārvadātāji darbojas efektīvi, joprojām redzam, ka lielos autobusos pārvadā dažus pasažierus. Tāpēc vajadzētu domāt par to, kā palīdzēt pārvadātājiem, varbūt ar īpašiem līzinga nosacījumiem vai kā citādi, lai uzņēmumi varētu iegādāties mazus un efektīvus autobusus.”
Bet kā nodrošināt sabiedrisko transportu, ja Vidzemē ir ļoti mazs iedzīvotāju blīvums un tukšie autobusi valstij izmaksā ļoti dārgi? Satiksmes ministrs uzsver, ka par galveno pasažieru pārvadājumu sastāvdaļu valdība vēlas uzskatīt vilcienu un no dzelzceļa stacijām nodrošināt ērtu autobusu satiksmi uz pilsētas centriem vai citām lielām pilsētām. Tas arī būs virziens, kurā strādās Satiksmes ministrija, saskaņojot gan atiešanas laikus, gan ieviešot vienotu biļeti un norēķinu sistēmu. Nupat sākti vairāki projekti, kur dzelzceļa stacija integrēta kopā ar autoostu. Siguldā tāda jau darbojas, šobrīd darbi norisinās Cēsīs un Jelgavā.
“Rūjienas novadā ir 13 vietējās nozīmes maršruti un pērn tika pārvadāti 270 tūkstoši pasažieru. Ir trīs starppilsētu nozīmes maršruti, kuros pārvadāti 130 tūkstoši cilvēku. Cik tas ir bijis ekonomiski pamatoti? Vietējās nozīmes maršrutos ieņēmumi par biļetēm nesedz pat pusi no kopējām izmaksām, bet starppilsētas maršrutos tiek kompensēta aptuveni trešdaļa summas. Vidējā noslodze ir 12 – 13 pasažieri. Tas nozīmē, ka vietējos maršrutos jādomā par maziem, efektīviem autobusiem, kas varētu pielāgoties pieprasījumam. Mēs darām visu, lai nesamazinātu reisu skaitu, bet ļoti domājam par efektivitāti un spiežam pārvadātājus pielāgoties situācijai un nebraukt ar pustukšiem lieliem autobusiem, lai kompensācijas maksātu no valsts budžeta,” situāciju Vidzemē raksturoja Anrijs Matīss. “Ar pārvadātājiem mums ir nepārtraukti spraigas diskusijas. Galvenā problēma bija tā, ka pirms vairākiem gadiem noslēgtie līgumi paredzēja, ka pārvadātājam visus zaudējumus un peļņu sedz valsts. Pārvadātājam nebija nekādas vēlmes pielāgoties, nekādas vēlmes taupīt, jo valsts par visu samaksāja. Mums jādzīvo taupīgāk ar to pašu reisu skaitu. Piemēram, administratīvie izdevumi autobusu pārvadātājiem citam no cita atšķiras pat piecas reizes. Kā tā var būt, un kāpēc mums par to jāmaksā?”
Arī Roberts Zīle atzīst, ka ar iedzīvotāju skaita samazināšanos jārēķinās arī nākotnē, tāpēc svarīgi laikus izplānot, kā nodrošināt sabiedrisko transportu vismaz vienu reizi dienā vismaz divu kilometru attālumā no mājas. Tas būtu mērķis, uz kuru iet un kam tērēt valsts līdzekļus. R. Zīle: “Latvijā ir aptuveni 70 tūkstoš kilometru ceļu kopgarums, kas ir ļoti daudz, rēķinot uz mūsu iedzīvotāju skaitu. Autobusu pārvadājumus subsidē visā Eiropā, jautājums tikai, kādā veidā un kā tas tiek menedžēts.”
Pavisam drīz Vidzemes plānošanas reģionā tiks sākts pilotprojekts – transports pēc pieprasījuma. Ideja aizgūta no citu valstu labās prakses piemēriem, kur līdzīga rakstura problēmām jau atrasts risinājums – transports pēc pieprasījuma, kas ir papildinājums ierastajam sabiedriskajam transportam. Vietās, kur sabiedriskais transports kursē neregulāri vai nekursē vispār, iedzīvotājiem ir dota iespēja pieteikt individuālu braucienu sev vēlamā laikā, lai nokļūtu līdz tuvākajam reģiona centram, kur atrodas galvenās pakalpojumu saņemšanas vietas, piemēram, ārsts, skola, veikals. Pieteikties braucienam iespējams, zvanot uz pakalpojumu sniegšanas centru vai piesakoties elektroniski internetvietnē. Labās prakses piemēri ārvalstīs liecina, ka brauciens iedzīvotājiem neizmaksā vairāk kā biļetes cena ierastajā maršrutā, braucot ar autobusu, kamēr starpība tiek atlīdzināta vai nu no pašvaldības, vai valsts budžeta. Kāds būtu optimālākais risinājums Vidzemē, par to vēl tiek plaši diskutēts, taču nav šaubu, ka arī paši iedzīvotāji, to paradumi un drosme izmēģināt jauna veida pakalpojumu ir viens no nosacījumiem, lai ideja par transportu pēc pieprasījuma pāraugtu veiksmīgā projektā.
“Pie šīs idejas šobrīd strādājam, lai tajos maršrutos, kuros ir viens vai divi pasažieri, šis transports pēc pieprasījuma būtu vienīgais risinājums, lai izmaksas būtu efektīvas. Tas ļaus vietējiem arī nopelnīt, jo tie būs mikroautobusi vai vieglās mašīnas un vietējie iedzīvotāji varēs savus pakalpojumus piedāvāt. Tas varētu būt izdevīgi gan pasažieriem, gan tiem, kas šos pakalpojumus sniegs. Tagad mēs strādājam pie likumdošanas – jānosaka drošības kritēriji, kompensāciju sistēma, bet jau tuvākajā laikā šo sistēmu izmēģināsim,” skaidroja Anrijs Matīss.
Kad brauksim uz Eiropu ar ātrvilcienu?
Kā piemēru, ko var panākt un saņemt no dalības Eiropas Savienībā, Roberts Zīle klātesošajiem pastāstīja par “Rail Baltica” ātrvilciena dzelzceļa projektu. “Pirms trim gadiem šķita, ka ātrvilciena projektam Eiropa naudu nepiešķirs un tas nekad nesāksies, valdīja pesimistisks noskaņojums. Līdzfinansējuma līmenis dārgajam projektam no Eiropas paredzēja tikai 25 – 30%, un pārējais būtu jāiegulda pašiem. Bija skaidrs, ka neviena no Baltijas valstīm tik daudz pielikt nevar. Bet izdevās panākt, ka šim projektam Eiropa dod 85% līdzekļu un tikai 15% ir jāsedz mums pašiem. Nauda ir, bet, ja šo ātrgaitas dzelzceļu neuzbūvēs, tad vaina nebūs Eiropā, bet gan politisko interešu grupās, īpaši jau Lietuvas politikā, kas šobrīd vēlas, lai vilciens dotos arī caur Viļņu,” klāstīja Zīle. Bet kā pārliecināt lietuviešus? A. Matīss: “Esmu pārliecināts, ka, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, kas arvien pasliktinās, un to, ka tradicionālās kravu plūsmas austrumu virzienā ir ar neskaidru nākotni, šis ir veids, kā mēs Baltiju savienojam ar pārējo Eiropu, un mums ir jāiet šis ceļš. Projekta pieteikums mums jāiesniedz šogad, un pirmais vilciens varētu kursēt 2025. gadā. Tad ceļu Rīga–Tallina varēs veikt divās stundās.”
Bet kā tad visiem nonākt līdz dzelzceļa stacijām un kas par to visu maksās, brīnījās vidzemnieki? Viņus mierināja Anrijs Matīss: “Ja mēs dzelzceļu uzskatām par sabiedriskā transporta mugurkaulu, tad tas nenozīmē, ka visus vedīsim tikai ar vilcieniem. “Rail Baltica” ir ātrvilciens, kas kursēs ar ātrumu 240 km stundā, un Latvijā tam būs tikai divas pieturas – Rīgas centrs un lidosta. Citu pieturu nebūs, jo citādi tas jau vairs nebūs ātrvilciens. Par to maksās tie, kas šo dzelzceļu ekspluatēs: gan pasažieri, gan kravu pārvadātāji. Mums ir aprēķini, ka tas atmaksāsies. Pēc aprēķiniem, ceļot šo dzelzceļu, Latvijā tiks investēti divi miljardi eiro, kas paliks mūsu zemē – sliedes, tilti, viadukti. Projekts ir ļoti racionāls un pareizs.”
R. Zīle: “Es jūtu skepsi par šo projektu, diemžēl mums, dzīvojot ES, šobrīd nav iespēja iekāpt vilcienā un aizbraukt uz Viļņu vai Varšavu, kā tas bija ulmaņlaikos, bet varam aizbraukt uz Minsku vai Maskavu. Šie vilcieni ir pilni tikai vasarās un pārējā laikā “Latvijas dzelzceļš” to dotē. Kāpēc neviens nesatraucas par šādām lietām? Tagad, kad mēs redzam, ko Krievija dara, mums tas ir militāri un ģeopolitiski ļoti svarīgi.
I. Vaidere: “Cilvēki pēdējā laikā arvien vairāk dramatizē, cik nozīmīgs tirdzniecības partneris mums ir Krievija. Es gribētu teikt, ka Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā Krievijai ir aptuveni 13%. Tas nav daudz, jo ES valstīm ir trīs ceturtdaļas. Tāpēc mums drošības interesēs jāattīsta tieši tie projekti, kas mūs savieno ar Eiropu.”
Nodoklis un aizliegumi smagajam autotransportam
I. Vaidere: “No 1. jūlija sāks darboties eiro vinjetes nodoklis kravas automašīnām. Tātad arī šis darbs ir gandrīz padarīts, jo smagais transports ļoti bojā ceļus. Pārvadātāji ir pret jauno nodokli, pat ja tie ir tikai 925 eiro gadā, bet mums tas ir ļoti nozīmīgi.”
R. Zīle: “Mēs ilgus gadus subsidējām citu valstu smago automašīnu firmas un šoferus. Latvija ir pēdējā valsts Eiropā, kur tā tiks ieviesta, līdzīga tiks rudenī ieviesta arī Krievijā. Eiropas Parlamentā ir pieņemta vēl viena direktīva, ka dalībvalsts var ieviest arī otro maksājumu smagajām mašīnām par gaisa piesārņojumu un sastrēgumiem.”
Iedzīvotāja no Vecates pagasta klāstīja, ka karstajās vasarās ceļu bojā smagās baļķvedēju mašīnas. Eiropā tādus darbus darot pa nakti. Kad kārtību ieviesīs arī Latvijā? Ministrs atzina, ka tas ir jautājums par koku pārvadātāju godaprātu. Bieži vien mašīnas ir pārkrautas, tās bojā ceļus, jo tie nav paredzēti tādām slodzēm. “Kopā ar Iekšlietu ministriju vairākas reizes esam runājuši, ka jāpalielina pārbaudes – svēršana uz ceļiem. Tam nepieciešams vairāk svaru, kas vēl jāiegādājas. Ja pavasaros un rudeņos var uzlikt masas ierobežojumus, to var izdarīt arī vasarā, un tad darbi uz laiku jāpārtrauc,” skaidroja Matīss. Viņam gan oponēja Emīls Jakrins, kurš norādīja, ka ceļi bieži vien bojājas tāpēc, ka nav kvalitatīvi uzbūvēti. “Ja ceļš ir uzbūvēts atbilstoši standartiem, tad arī karstā laikā tam nevajadzētu deformēties. Mēs pastāvam uz to, ka arī šajā jomā jāveic izmaiņas, jo uzņēmēji konkursos ir spiesti iet ar dempinga cenām un tāpēc upurēt kvalitāti. Valstij būtu jāpadomā par kvalitātes standartu celšanu,” bija pārliecināts Jakrins.
Uzziņa
Vidzemes plānošanas reģions – 25 novadi un 205 000 iedzīvotāju.
Galvenie attīstības centri – Valmiera, Cēsis, Valka, Smiltene.
2013. gadā Vidzemē pārvadāti 3,2 miljoni pasažieru, kopējais nobraukums ir 7 miljoni kilometru.
Valsts kompensējusi 95 miljonus eiro sabiedriskajam transportam – gan pasažieru vilcienam, gan autobusiem. Vidzemē 4,6 miljoni kompensēti autobusu pārvadājumiem.
Vidzemes īpašais transports Gulbenes–Alūksnes bānītis, kuram katru dienu ir četri reisi un gadā tas pārvadā aptuveni 20 tūkstošus pasažieru.
Novadu 13. Grāmatu svētkus Rūjienā atbalstīja: Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Lietuvas Republikas vēstniecība, Zemkopības ministrija, Latvijas Bērnu fonds, Jelgavas tipogrāfija, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “Balta Eko”, SIA “Drukātava”, SIA “VESTA–LK”, “Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, “Arctic Paper Latvija”, Inese Vaidere, Roberts Zīle, Kārlis Šadurskis, Alfrēds Rubiks, Rūjienas novada pašvaldība, Valmieras bibliotēka, “Europe direct” informācijas centrs Valmierā, SIA “Artavs”, SIA “Rūjienas saldējums”, SIA “Liepkalni” Informatīvie atbalstītāji: laikraksti “Latvijas Avīze”, “Liesma”, “Rūjienas Vēstnesis”; “Valmieras Ziņas”, www.rujiena.lv
