Makšķernieks Rikardions dzimtajā Liepā atvērs kafejnīcu, kurā piedāvās savu “Dienas lomu” 4
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sniegotā ziema pamazām zaudē kauju ar siltajiem pavasara vējiem, kūst sniegs, upēs iet ledus, un vēl tikai Latvijas austrumu rajonos saglabājusies ledus sega ezeros.
Īss, bet skaists bija šis zemledus makšķerēšanas laiks, vīri izbaudīja katru brīvbrīdi, lai dotos uz ledus, baudītu ziemas copes burvību un iegūtu kādu paša rokām ķertu našķi.
Izņēmums nebija arī Rihards Millers, kuru plašāka sabiedrības daļa pazīst kā Rikardionu. Par copi, dabas baudīšanu un iedvesmošanos no tās aicināju mūziķi uz nelielu sarunu.
Saki, lūdzu, Rihard, kas tavā dzīvē bija pirmais – mūzika vai makšķerēšana?
Protams, ka makšķerēšana, lai arī tikai nesen sasniedzu Jēzus vecumu, pirms diviem gadiem pie ūdeņiem nosvinēju makšķerēšanas ceturtdaļgadsimta jubileju.
Uzaugu pie gleznainās Gaujas un jau puikas gados bieži devos peldināt pludiņu Gaujā un tās krāšņajās pietekās. Tieši tajā vietā, kur Rauna ietek Gaujā, nogriezu savu pirmo lazdas makšķerkātu un prieka pilns kopā ar vienaudžiem ķēru auslejas, karūsiņas, grunduļus un ķīšus.
Nepagāja jau pārāk ilgs laiks, un tiku arī pie savas pirmās līdakas. Tās sajūtas jau nevar aizmirst, no tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, esmu ķēris daudz un dažādas zivis, bet pirmā zivs ir pirmā zivs. Tieši tāpēc Gauja kļuva par manu lielo mīlestību uz mūžu.
Pilnīgi droši varu teikt, ka upe manu mīlestību sajūt un atdara man ar to pašu, dāvājot skaistus un neaizmirstamus copes brīžus un lieliskus lomus.
Jebkuras upes gultne un arī straumes mainās, un upi katru gadu nākas iepazīt no jauna. Pēdējos divus gadus es to daru ar eholotes “Praktik” palīdzību – pats svarīgākais man ir saprast upes gultnes reljefu, jo, zinot zivju uzturēšanās vietas, var gūt lieliskus lomus.
Cik zinu, tu esi daudzpusīgs makšķernieks. Varbūt kādam copes veidam dod priekšroku?
Es domāju, ka pašreiz esmu tajā fāzē, kad pie upes vēlos darboties ne tikai ar rokām, bet arī ar prātu.
Līdakas ir gandrīz visur, arī mūžam izsalkušie asari, bet noķert zivi, kurai ir pilnīgi noteikta uzturēšanās vieta, barošanās paražas un laiki, jau ir augsta pilotāža, un es pagājušā gada rudenī izbaudīju lielisku brekšu copi ar pludiņmakšķeri Gaujā.
Tā jau tikai šķiet, ka breksis ir tūļīgs un mazprasīgs. Būtībā tā nemaz nav, šī zivs ir ļoti manīga – iebarošana, rīku sagatavošana un, protams, pati makšķerēšana jāveic, izvairoties no jebkādiem liekiem trokšņiem un plunkšķiem.
Mazie breksēni vēl nav tik pieredzējuši, bet lielie, sajūtot kaut ko nelāgu, būs prom.
Priecājos, ka mana upes lasīšana un zivīgu vietu atrašana jau ir vainagojusies ar panākumiem – kādā skaistā rītā Gaujā noķēru sešus varenus brekšus, no kuriem divi lielākie bija virs trīs kilogramiem un arī pārējie četri nebija no knapajiem.
Protams, es vasarā joprojām kāpju laivā un izbaudu arī asaru un līdaku spiningošanas smalkumus. Pirms kāda laika man pazīstams cilvēks par simbolisku cenu pārdeva savu makšķerēšanas inventāru.
Manā lietošanā nonāca arī smalks vieglais spinings ar 0,08 mm tievu pīto auklu. Pamēģināju un biju ļoti patīkami pārsteigts – tievā aukla plus jutīgā spininga spicīte ļāva sajust katru zāles pušķīti, akmentiņu upes dibenā un katru niecīgāko copīti.
Sapratu, ka arī ar smalkiem rīkiem tandēmā ar kāta amortizāciju, spoles bremzi un prātu var gūt lieliskus lomus, un zivju ņēmieni kļūst drošāki un lomi lielāki.
Tava lielā aizraušanās ziemā ir zemledus makšķerēšana, feisbukā esi licis lieliskus lomus. Vai arī ziemā izmanto smalku inventāru?
Domāju, ka mans ziemas inventārs nedarītu kaunu pat sportistiem, lietoju 0,08 mm tievu aukliņu (cilvēka mata resnums ir 0,05–0,1 mm).
Lai veiksmīgi izvadītu lielu zivi, esmu izgatavojis speciālas ziemas makšķerītes no mīkstas fīdera spicītes, kas iemontēta kātiņā un aprīkota ar spolīti un ļoti jutīgu sardziņu.
Sajūtot, ka pieķērusies liela zivs, ceļos kājās un lēnām eju prom no āliņģa, uzmanīgi kausējot zivi, kad tā jau pietuvojusies ledum, ietinu lieko auklu un zivs izcelšanu uz ledus veicu ar rokām.
Sākumā citi copmaņi par manām garajām makšķerītēm smīkņāja, bet, redzot manus lomus, viņu attieksme mainījās.
Savukārt es, redzot, ka man apkārt ir pieci vīri, kas uz mani dusmīgi skatās, sapratu, ka man ar copi viss ir kārtībā.
Galvenais nosacījums – tievajai aukliņai jābūt svaigai, lai tā būtu maksimāli elastīga un amortizētu zivs rāvienus. Lielākais asaris, ko pieveicu ar šādu aukliņu, svēra 830 gramus.
Agrāk daudz braucu copēt uz Peipusa ezeru. Meklēju lielos asarus ar palielām bļitkām, bet, kad atradu, atkal pārgāju uz mormišku. Ja cope pieklusa, āliņģī atkal kārtīgi izdancināju bļitku (uzsildīju zivis), un jampadracis atsākās ar jaunu sparu.
Asaru cope ziemā ir arī lielisks fiziskais treniņš, jo prāva asara meklējumos lielos ezeros nākas nostaigāt daudzus jo daudzus kilometrus. Bieži saņemu informāciju arī no draugiem par zivju uzturēšanās vietām, tās palīdz ātrāk atrast strīpaiņus un tikt pie loma un emocijām.
Pēdējos trīs gadus bieži ziemā apmeklēju Alūksnes ezeru – tuvāk nekā Peipuss, zivju resursu stāvoklis, pateicoties lieliskai ezera apsaimniekošanai un uzraudzībai, arī lielisks.
Kāpēc skriet kaut kur tālāk, ja var ķert nieka 110 km attālumā no mājām?! Savu lielāko asari arī izvilku tieši Alūksnes ezerā.
Kā tevi ietekmē atrašanās dabā?
Visnotaļ pozitīvi, uzlādē baterijas, ceļ tonusu, nomierina un, protams, iedvesmo jaunām muzikālām kompozīcijām.
Man kādreiz dīdžejs Aivis no Latvijas radio jautāja, kā es radot tādas dziesmas kā “Gliemezis”, “Odiņš”, “Muša”, bet, uzzinājis, ka esmu makšķernieks, teica, ka tagad skaidrs, kā tās top.
Arī dziesmas “Zelta zivtiņa” un “Rudens un tu” izsaka manas sajūtas pie ūdeņiem un pateicību mātei dabai.
Agros rītos brienot pa rasas pielietu pļavu, katrs zirnekļa tīkls zīmē sarežģītu nošu atslēgu, bet putnu koru melodijas pašas prasās, lai tās iemūžinātu kādā skaņdarbā.
Es arī teju vai katru noķerto zivi iemūžinu fotoattēlos, un, teikšu godīgi, vienreiz tas bija man pat ļoti izdevīgi, feisbukā uzdūros sludinājumam, ka makšķerlietu veikals ”Eboat.lv” izsludina konkursu “Kimlaku medības”.
Viss, kas bija jāizdara, – jāiesūta fotogrāfija ar lieliem asariem – iesūtīju un savācu visvairāk “patīk”, par to tiku pie dāvanu kartes, kuru izmantoju jauna makšķerēšanas inventāra iegādei.
Zinu, ka tu, būdams dzimtenes un dzimtās Liepas patriots, savai dzimtajai vietai esi veltījis dziesmu. Bet vai taisnība, ka Liepas iedzīvotāji un viesi drīz varēs mieloties jaunatvērtā kafejnīcā Liepas centrā?
Jā, ja viss izdosies, kā cerēts, un Covid-19 pandēmija mūs neieliks jaunos žņaugos, līdz ar jaunās līdaku sezonas atklāšanu ceru atklāt arī savu kafejnīcu, un, iespējams, ka tās apmeklētājiem būs iespēja baudīt “Dienas lomu”.
