Ar augumu stikla durvīs. Andas Munkevicas neiespējamā misija 0
Stikls iekausē mūžībā īstenības mirkļus, tāpat kā priedes sveķi izveido dzintaru miljons gadu laikā. Piešķirt šim vēsajam materiālam siltumu ir grūti.
Šo neiespējamo misiju izdodas paveikt stikla māksliniece Andai Munkevicai. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijā Stikla dizaina nodaļu, viņa jau ieguvusi starptautisku atzinību daudzās prestižās izstādēs, kā, piemēram, “Honorable mention” Starptautiskajā stikla mākslas izstādē Kanazavā, Japānā (2016), “Russian Union of Art Diploma for Creative Success and Promotion” Krievijā (2015) un Latvijas Mākslinieku savienības “Grand Prix” 2016. gadā.
No šķūnīša līdzdizaina studijai
“Par mākslinieci kļuvu vienkārši. Māte un tēvs aizgāja uz darbu un atstāja mani vienu ar kaudzi zīmuļu un papīru uz grīdas. Tā visu dienu ar to nodarbojos… Liktenīgais pagrieziens notika laikā, kad mācījos Salaspilī. Patika gleznot, un es gribēju iet mācīties uz dekoratoriem. Tomēr mans skolotājs, cienījamais mākslinieks Ojārs Bērziņš, padomāja un teica – ej uz stikliem… Paklausīju un esmu viņam ļoti pateicīga, ka manī šo talanta šķautni saskatīja,” – stāsta Anda.
Mākslas akadēmijā bakalaura darbā tapa vitrāžas pēc haiku motīva “Nakts tumsā akmeņi dzejoļus murmina”. Ar šo darbu māksliniece piedalījās izstādē Amerikā, un tur to nopirka. Kopumā akadēmijas laiks bija burvīgs, un, galvenais, tur bija stikla apstrādes iekārtas. Ja nav iekārtas un komandas, neko vairāk par auskariem nevar uztaisīt. Tad 2002. gadā Anda izveidoja stikla dizaina studiju”AM studio”.
Pirmie darbi tapa šķūnīti. Tagad “AM studio” ir viena no lielākajām stikla mākslas studijām Baltijā, kurā strādā vairāk nekā 50 cilvēku. Studijā top visdažādākā veida stikla dizains, sākot no unikālām lampām, izlietnēm, sienām, starpsienām un mēbelēm, līdz 4000 m2 lielai stikla lējuma mākslinieciskai fasādei Minskas centrā.
“Stikla māksla ir smadzeņu darbības rezultāts. Ir jāizdomā, kāpēc tā līnija ir jāuzvelk tieši tur. Svarīgi ir saprast matemātiku un ģeometriju, stikls ir tāds materiāls, kuram vajag izdomāt, kā tas gribēs uzvesties, kas stiklam jādara, lai molekulas nostātos vietā. Tomēr savu rokrakstu vēl neesmu izveidojusi. Es visu laiku to meklēju. Man neapnīk eksperimentēt un meklēt jaunas formas. Jo tu dziļāk stiklā ieskaties, jo redzi, ka ir vairāk ko atklāt. Bija periods, kad mēģināju stiklu sarullēt. Tad bija laiks, kad es atvilku no ceļojumiem akmeņus un tos izmantoju. Tad sāku ņemt faktūras no dzīviem kokiem… Izveidoju dubultportretu ozols un liepa. Bērzam, kuram ir bijusi dzeloņdrāts riņķī, kas ieaugusi iekšā…noņēmu formu un atlēju stiklā. Darbs tā arī saucās – brūce. Mans mērķis ir, lai cilvēks caur stiklu kaut ko ierauga un padomā abstrakciju, lai kaut kas aizkarst,” spriež Anda.
Siluets stiklā
Viens no mākslinieces konceptuāli nozīmīgākajiem darbiem ir stikla durvis ar sievietes siluetu. “Durvis ir ļoti nozīmīgas, tās ir vajadzīgas, kad gribam kaut kur nonākt. Plakanas stikla durvis nav interesantas. Es gribēju kaut ko savādāku, un man sanāca pilna auguma pašportrets stiklā,” stāsta Anda.
Pašportreti vispār māksliniekiem ir ļoti iecienīti, jo pirmais un pats pacietīgākais modelis, ko mākslinieks nomoka, ir pats. Pats sev pretī neviens nerunā, kad jātaisa forma un pats sev ļauj uzliet ģipsi. Durvis māksliniece gatavoja savā autortehnikā. Kā panāk, lai lējumā ir plīvojoša kleita un citas detaļas, nestāstīšu – tie ir viņas firmas noslēpumi.
No ķermeņa ģipša atlējuma izveido divus cm biezu cilni, kurā iekausē stiklu. Tas notiek krāsnī, stiklu uzkarsējot līdz 800 – 900 grādu temperatūrai. Tad tas paliek valkans un ieņem formu, ko izgatavo no speciāliem materiāliem. Svarīgi, lai forma pie temperatūras izmaiņām sarautos līdz ar stiklu un to neplēstu. Durvju nevainojamu funkcionēšanu nodrošina klasiskā vācu furnitūra no nerūsējošā tērauda. Tā kā durvis ir pielietojamas, svarīgi tās norūdīt atbilstoši visiem būvniecības standartiem, lai padarītu drošu to lietošanu – gan bērniem, gan publiskās vietās.
Katrs pielika roku stiklam
Sākumā māksliniece durvis aizveda uz Dānijas stikla mākslas konferenci, kur tām jau uzradās pircēji. Tomēr tēls Andai ir tik mīļš, ka viņa negribēja no tā šķirties. Durvis ar stiklā iemūžināto jaunas, trauksmainas sievietes siluetu kalpo studijā un tiek izmantotas. Kā atzīst māksliniece, visu figūru taisīt ir ļoti darbietilpīgi. Bet roku vai kāju nospiedumus stiklā var atstāt. Tā viņai sanāca Kocēnos. Tur novada ļaudis organizēja talkas un sakopa Kokmuižas zirgu stalli, lai tas kalpotu par jaunu mākslas telpu. Talkās piedalījās daudz vietējo iedzīvotāju, un man radās doma logos ievietot šo cilvēku plaukstu nospiedumus stiklā, jo katrs no viņiem taču pielicis savu roku.
Nupat studija nosvinēja 15 gadu jubileju. “Dzīvē neko citu nezinu kā tikai stiklu, un ļaudis ap to griežas. Mēs esam kā stikla cilvēki. Gribētu pabeigt sabiedriski nozīmīgu un grandiozu projektu – barikādēm veltītas vitrāžas Marijas kapelā Doma baznīcā. Pieci gabali ir aizvesti uz baznīcu, četri gaida darbnīcā. Kopā deviņi lieli stikli. Lielie stikla lējumi ir unikāli, tik lielu pasaulē nav. Es speciāli pārbūvēju krāsnis, lai to paveiktu, un tagad gaidu, kā tas viss izskatīsies dabā. Un vēl, gribu veiksmīgi aizvadīt savu personālizstādi “Stikla dārzs” kas norisināsies no 20. oktobra līdz 11. novembrim Latvijas Mākslinieku savienības galerijā 11. novembra krastmalā Rīgā,” smaida Anda.
VĒRTĒJUMS: intriģējoša stikla māksliniece
Stikla mākslinieks Dainis Gudovskis: “Izaicinoša un intriģējoša monumentālās domāšanas, formveides stikla māksliniece, tehnisku un tehnoloģisku materiālvalodas žestikulāciju risinātāja. Andas Munkevicas jaunrade – formas un saturiskā domas sintēze, homogēna skulpturālā vienība, kura variējas konstruktīvā un plastiskā stikla skulptūru sacerē, radoša materiālās valodas meklētāja. Andas radošais veikums konvertēts mūsdienu stikla mākslas izstādēs un konkursos visā pasaulē.
