Ar atvērtu sirdi diendienā. Saruna ar “Rīga TV24” Preses kluba vadītāju Aivi Ceriņu 5
Jau trīsarpus gadus Aivis Ceriņš ir televīzijas kanāla “Rīga TV24” Preses kluba vadītājs. Nonācis ekrānā kā zaļš gurķis, tagad viņš jūtas daudz pārliecinošāk, jo daudzās jomās klāt nākusi no saviem sarunu biedriem krātā pieredze. Nu jau Aivi ar pliku roku nepaņemsi un maisā neiebāzīsi. Bet joprojām viņam ēterā nepatīk apspriest dzeltenās tēmas.
Pēc izglītības esi būvnieks?
Jā. Manā diplomā ir rakstīts “būvdarbu vadītājs”, bet nav sertifikāta. Protams, to nokārtotu, ja rastos tāda vajadzība. Vēl sāku mācīties par būvinženieri, taču ātri sapratu, ka šis darbs nebūs manējais. Tagad, strādājot televīzijā, gribētu pamācīties režiju, producēšanu. Jūtu, ka vajag.
Tad jau darbs televīzijā parādīja, ka esi devies nepareizajā virzienā.
Godīgi sakot, jā. Bet bija arī citas nianses, kāpēc man būvniecība vairs negāja pie sirds, jo to izvēlējos naudas dēļ. Patika darboties ar koku, un joprojām tā ir mana sirdslieta. Toreiz, treknajos gados, būvniecībā paspēju vēl labi nopelnīt, tomēr tik un tā paralēli bija arī citi darbi – pasākumu vadīšana, teātris, darbs ar cilvēkiem –, kas kraso pagriezienu dzīvē mazliet mīkstināja. Tas reizē nebija un tomēr bija kas jauns. Sākumā likās tik vienkārši, bet, kad kamerā iedegās sarkanā gaisma, es savas domas mainīju. Patiesībā tajā brīdī mainījos arī kā cilvēks. Bet es ātri pielāgojos. Laikam nostrādāja drošības spilvens no iepriekšējās skatuves pieredzes, kad sapratu – jājūtas komfortabli, nedrīkst uztraukties, kaut arī sarkanā gaismiņa kamerā deg.
Par to droši vien drīz jau aizmirsi.
Principā jā, bet uztraukums joprojām ir. Katru reizi un jebkurā pasākumā, vienalga, vai es vadu kāzas, vai eju tiešraidē. Pirms es saku pirmos vārdus, satraukums man dod adrenalīnu un motivāciju izdarīt to, ko no manis gaida. Nekad neesmu uztvēris savu iznācienu vēsā mierā.
Kā tu gatavojies raidījumiem?
Nu jau gatavošanās vairs neaizņem tik daudz laika, cik sākumā, kad gatavoties sāku astoņos no rīta un beidzu pirms tiešraides piecos pēcpusdienā. Šobrīd laiku esmu saīsinājis uz četrām stundām, iedams cauri pārrunājamām tēmām apmēram no vieniem. Arī pēc raidījuma vēl pārlūkoju tviteri, kas tur noderīgs un paņemams nākamajiem raidījumiem. Tagad daļa no manas gatavošanās ir arī uzkrātā pieredze. Palīdz tas, ko esmu ieguvis no saviem sarunu biedriem, pārsvarā gudriem un viediem cilvēkiem, kuros vērts ieklausīties. Tagad ir daudz vieglāk savilkt kopā tēmas, atrast cēloņsakarības notikumos, jo viss taču ir savstarpēji saistīts.
Vai tev sākumā bija bijība, pietāte pret saviem slavenajiem sarunbiedriem?
Man joprojām ir pietāte pret viņiem, lai gan ar daudziem esmu ja ne gluži draugos, tad vismaz tuvu pazīstams. Atceros Kārli Streipu, kas Latvijas žurnālistikā ir gandrīz vai ikoniska personība. Kad pateica, ka viņš būs studijā, man pirms raidījuma uznāca tāds stress, ka nevarēju savākties. Biju tā uztraucies, ka pat aizmirsu, par ko būs jārunā. Jo zināju, ka Streips vērtēs, kā esmu sagatavojies. Tagad jau pusgadu esam kolēģi. Bet, runājot par Latvijas mūzikas slavenībām, varu teikt – visi ir ļoti vienkārši. Jā, varbūt uz skatuves izskatās citādi, taču dzīvē viņi ir lāga cilvēki. Vēl nāk prātā saruna ar Tatjanu Ždanoku, kuras laikā man bija pamatīgi jāsavācas. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ja viņai ļautu vaļu, drīz vien mūsu valstī vairs neplīvotu sarkanbaltsarkanie karogi. Bija ļoti grūti atrasties blakus cilvēkam, kuram ir tik diametrāli pretēji uzskati, domas par visu, ko es nevarēju pieņemt, lai cik arī būtu liberāls.
Vai tev nācies uzdot arī neērtus jautājumus, kurus citā situācijā sarunas partnerim negribētos uzdot?
Ir bijuši gadījumi, īpaši pirmajā darba gadā, kad bija uzstādījums runāt arī par dzeltenām tēmām. Aicinājām studijā Latvijas slavenākos paparaci, kuri, piemēram, fotografējuši Lemberga kāzas, un, protams, bija arī dzeltenie jautājumi, kas man pašam ļoti nepatīk. Mani pilnīgi neinteresē, kas ar ko guļ, kādas ir viņu savstarpējās attiecības vai intrigas. Manuprāt, svarīgāk ir runāt par sabiedrībā nozīmīgām lietām. Ir bijušas reizes, kad man austiņās producente saka: “Pajautā šo!” Es labi saprotu, kāpēc, bet es nejautāju, jo esmu spītīgs pēc dabas. Taču viņa neatlaižas un atkārto vēl un vēl. Kad es to vairs nevarēju izturēt, izņēmu austiņas. Protams, pēc raidījuma producente bija ļoti dusmīga un teica, ka nedrīkstēju tā darīt, jo varot mani atlaist no darba.
Tā uzmācīgā, koriģējošā balss austiņā tiešraides laikā tevi netraucē? Neizsit no domas, ko tu gribi pateikt?
Sākumā tiešām traucēja, bet pusgada laikā pieradu. Pašlaik esmu sasniedzis tādu gatavību, kurā varu brīvi runāt, vienlaikus klausoties, ko saka austiņās. Un pēc tam spēju atstāstīt, par ko bija runa.
Pateicoties savai draudzenei Leldei Lietavietei nonāci televīzijā, tagad esat arī saderinājušies. Vai radošiem cilvēkiem nebūs grūti veidot saskanīgu ģimeni?
Grūti spriest. Man tieši šķiet, ka radošiem cilvēkiem ir pat nedaudz vieglāk veidot ģimeni, gādāt par bērniem, jo tu vari savu darbu pielāgot un esi pats sava laika noteicējs. Man šķiet, tā ir radošā darba priekšrocība. Bet, kā tas būs ar mums, nezinu.
Kāds ir tavs ideālais ģimenes modelis, tuvākie plāni?
Vispirms skaistas kāzas ar saviem tuvākajiem, pēc tam bērni. Jūtu, ka pienācis tāds brīdis, kad esmu tam gatavs. Nezinu, varbūt būs otrādi. Vispār esmu tāds cilvēks, kas ļaujas dzīvei, tās plūdumam. Tas nenozīmē būt kā lupatai, taču arī necīnīties, neiet pret straumi. Es domāju, ja daru lietas, kas man patīk un arī sanāk, tad nevajag pretoties.
Patiesībā esi lauku puika. Vai, Rīgā dzīvojot, neesi kaut ko no sevis zaudējis?
Nāku no Mārsnēniem, teju kaimiņos ir dzejnieka Eduarda Veidenbauma muzejs. Rauna – astoņus kilometrus, līdz kurai šad tad aizeju pa mežu sēņodams. Rīgā es pa īstam novērtēju lauku šarmu un cenšos tur būt, cik vien bieži iespējams. Pēdējo pusotru mēnesi katras brīvdienas esmu pavadījis laukos – piektdienas vakarā aizbraucu un svētdienas vakarā vēlu atgriežos Rīgā, nostrādājies kā suns – tā, ka sāp visas maliņas.
Tev ir liela ģimene?
Mamma, tētis, brālis, omes. Laukos jau darbi nekad nebeidzas. Lai gan mums vairs nav lopu, bet allaž pie vecvecāku mājiņas kaut kas ir jāizdara, jāpielabo. Piemēram, grīdas, baļķi jānomaina, pamati jāsiltina. Tā nu raujos slapju muguru. Vieta te jauka. No rīta pieceļos un ieraugu dzērves, stirniņas staigā pa pļavu. Vispār jānopelna Rīgā lielais “piķis” un jālaiž uz laukiem. Nesaprotu tos, kuri saka, ka laukos nekā nav. Tā vietā, lai maksātu bargu naudu par trenažieru zāli, labāk pacilāt lāpstu – tā pati vingrošana vien sanāk.
Kurā vietā tu sevi redzi pēc divdesmit gadiem? Ir kāda vīzija?
Es nedomāju tik tālu uz priekšu. Dzīvoju šodienai. Varbūt varu iedomāties, kur es būšu pēc gada vai diviem. Tālāk ne. Iespējams, vairs nebūšu Latvijā. Ar draudzeni esam domājuši aizbraukt prom – kaut ko pastrādāt, pasmelties jaunas domas, idejas, atpūsties no Latvijas, bet uz īsu laiku. Tā varētu būt Austrālija, Jaunzēlande, varbūt arī Amerika.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez datora, gaisa, ko elpoju, un draudzenes, kuru ik rītu sabučot.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Lojāls, paštaisns, atvērts, aizrautīgi impulsīvs un vispār lāga džeks.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Skatītāju novērtējums.
Labākā izklaide?
Ziemā – snovbords, vasarā ūdenssporta veidi – veikbords, sērfošana –, arī ogošana.
