1
Tomēr jūs labi maksājat (3163 eiro atsevišķām personām un 7909 eiro ģimenēm), lai viņi atgrieztos dzimtenē.
Jā, mums bija jāiedibina šāds atgriešanās atbalsts, jo daudzi bija iztērējuši visu naudu, lai atkļūtu šurp.
Vai sabiedrības attieksme pret migrantiem ir mainījusies, piedzīvojot bēgļu krīzi?
Sabiedrības atbalsts cilvēkiem, kuriem ir nepieciešams patvērums, joprojām ir stiprs. Bet 2015. gadā ar šo bēgļu uzņemšanu netikām galā. Lielākā daļa cilvēku to izprata un atbalstīja mūsu centienus mainīt migrācijas politiku, lai tā būtu ilgtspējīga. Pilsoniskā sabiedrība ļoti palīdz bēgļiem integrēties sabiedrībā ar dažādu sporta klubu starpniecību, ar brīvprātīgo kustību, mācot zviedru valodu un tradīcijas. Cilvēki nebaidās no ārzemniekiem. Drīzāk izaicinājums viņiem ir tas, cik ātri Zviedrija aug.
Tomēr Zviedrijā bija nemieri bēgļu nometnēs, kad tika nogalināta sociālā darbiniece, vairākkārt bijuši seksuālās uzmākšanās gadījumi sievietēm, daudzas zādzības. Vai tiešām cilvēki nebaidās un jūtas tikpat droši kā senāk?
Jā. Kad veicām aptauju, secinājām, ka cilvēki jūtas droši. Dažos reģionos, kur mums ir vairāk ienācēju, cilvēkiem ir mazliet bail, bet vidusmēra zviedrs apliecina, ka jūtas arvien drošāk un drošāk. Seksuālās uzmākšanās un citi noziegumi ir atsevišķi gadījumi, tādi bijuši arī agrāk. Tomēr pašlaik aptaujās būtu pāragri secināt, ka esam pārvarējuši visus izaicinājumus. Daudzi ienācēji cietuši no kara un pārdzīvojuši dramatisku izglābšanos, kas varētu ietekmēt visu sabiedrību.
Kā jūs vērtējat lielās bēgļu plūsmas došanos cauri visai Eiropai uz Zviedriju? Tā, it kā visā Eiropā plosītos karš un tikai Zviedrijā ne. Vai tiešām viņi glābjas no kara?
Jā, jo pretējā gadījumā viņi nevarētu saņemt patvērumu. Manuprāt, dažas dalībvalstis nav pietiekami devīgas, pietiekami nepalīdz patvēruma meklētājiem. Zviedrija un dažas citas valstis spēj izrādīt atbilstošu solidaritāti, dodot iespēju sākt jaunu dzīvi Zviedrijā. Jā, viens no iemesliem, kāpēc dodas pie mums, ir tas, ka esam laba valsts, ar augstiem dzīves standartiem un mums ir tradīcija palīdzēt cilvēkiem sākt jaunu dzīvi. It īpaši daudz Zviedrijā nonākuši nepilngadīgie, kurus nepavada vecāki – 2015. gadā 35 tūkstoši. Reitingos, kuros vērtētas valstis, kurās vislabāk uzaugt bērniem, Zviedrija vienmēr ir galvgalī.
Pērn jūnijā pieņēmāt likumu, kas ierobežo pastāvīgās uzturēšanās atļauju izsniegšanu un pieļauj trīs gadu uzturēšanās atļaujas piešķiršanu pastāvīgās vietās. Tas paredz nepilngadīgajiem pierādīt savu vecumu. Piecpadsmitgadīgus jauniešus, kas to nespēja, nolēmāt izraidīt atpakaļ uz mājām, par ko saņēmāt vēstules un protestus no skolotājām.
Jā, vecumu ir jāspēj pierādīt. Mēs tagad arī paši izmantojam jaunas metodes vecuma noteikšanai. Turklāt mums jāaizsargā bērni – pieaugušiem nedrīkst būt kopdzīve ar nepilngadīgajiem. Un pieaugušie nedrīkst uzdoties par bērniem.
Kādas ir iespējas jaunajiem imigrantiem saņemt darbu salīdzinājumā ar zviedru jauniešiem? Iebraucēji neatņem darbu vietējiem?
Visiem jauniešiem ir labas izredzes dabūt darbu. Demogrāfijas tendences ir tādas, ka mums trūkst jauniešu. Tāpēc iebraucējiem ir visas iespējas saņemt labu izglītību un tad stāties darbā, jo gandrīz visos tautsaimniecības sektoros ir darbaroku trūkums. Tās ir labas prognozes viņiem. Daudz problemātiskāks vecums ir, piemēram, četrdesmitgadīgas sievietes bez atbilstošas izglītības. Tieši vecāku cilvēku nepietiekamā izglītība šodienas darba tirgum rada galvassāpes.
Zviedrijā jauniešu bezdarbs (18%) ir pat mazliet – par pusprocentu – augstāks nekā Latvijā. Kā šī problēma tiek risināta Zviedrijā?
Visiem jauniešiem, kuriem ir vismaz vidējā izglītība, Zviedrijā ir darbs. Mūsu lielākā problēma – sliktā skološanās. Tagad esam izvērsuši programmu vietējiem jauniešiem – nevienu jaunieti neatstāt bez darba ilgāk par 90 dienām! Domāju, ka pēc gada vairs nebūs neviena zviedru jaunieša, kas bijis bezdarbnieks ilgāk par 90 dienām. Jaunieši bieži maina darbus vai meklē darbu pēc skolas, tāpēc īslaicīgs darba trūkums nav nekāda problēma. Mēs fokusējamies uz tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ neiet uz skolu.
