Ar atvērtām durvīm aug straujāk. Saruna ar Zviedrijas nodarbinātības ministri Ilvu Johansoni 1
Ilva Johansone ir visvairāk pieredzējusī Zviedrijas ministre. Kopš 90. gadu vidus valdībā jau trešo reizi, pavisam astoņus gadus. Bija skolotāja un uzreiz iecelta par skolu ministri, bet ceturtajā gadā samīlējās toreizējā finanšu ministrā, šķīrās no ģimenes, dibināja jaunu un… atstāja valdību. Pēc sešiem gadiem otrreiz nonāca valdībā – kā labklājības ministre. Vēl pēc diviem gadiem Jērana Pēršona sociāldemokrāti zaudēja vēlēšanās un valdība atkāpās. Pagāja astoņi gadi, un viņa atkal ir sociāldemokrātu valdībā.
2014. gadā Ilva Johansone tika apstiprināta par nodarbinātības ministri. Viņa ir viena no “atslēgas figūrām” Zviedrijas kļūšanā par labklājības valsti, arī kā Riksdaga deputāte. Pērn viņas ministres portfelis tika papildināts arī ar integrācijas jautājumu risināšanu, pārsvarā bēgļiem.
Viņa pārliecināta par Zviedrijas sociālā modeļa spēku bēgļu straumes priekšā. Un ne soli neatkāpjas no šīs pārliecības. Otrdien atbraukusi uz Rīgu seminārā runāt par dzimumu līdztiesību, bet te, Rīgā, bija pārāk maza interese, lai to organizētu. Tad nu tikās ar sievietēm, zviedru uzņēmējām, un Latvijas kolēģiem – Arvilu Ašeradenu un Jāni Reiru. Lidmašīna kavējās, bet viņa piekrita īsai ekspresintervijai lielākajam dienas laikrakstam, kas notika Zviedrijas vēstniecībā un pa ceļam vēstnieka automašīnā.
Zviedrija gadu desmitiem ir labi pazīstama un arī pati lepna par tās atvērto durvju politiku bēgļiem. Tomēr esat pārdzīvojuši līdz šim nepieredzētu bēgļu straumi – 2015. gadā uzņēmāt divreiz vairāk patvēruma meklētāju nekā Balkānu kara laikā. Vai bēgļu pieplūdums ir ko mainījis zviedru sabiedrībā?
I. Johansone: Humanitārā krīze pasaulē prasa cilvēku solidaritāti. 2015. gadā mēs uzņēmām 163 tūkstošus patvēruma meklētāju, bet šādu cilvēku daudzumu mēs nespējām atbalstīt, un tāpēc mums bija jāmaina migrācijas politika. Mēs bijām ļoti vīlušies, kad citas valstis neuzņēmās savu atbildības daļu humanitārajā katastrofā Sīrijā. Daži cilvēki uzskata, ka mēs slēdzām savas robežas, bet tā nav taisnība. Mēs joprojām dodam patvērumu ļaudīm, kuriem to vajag, atbilstoši savai devīgajai politikai.
Pagājušajā gadā gan uzņēmām 26 tūkstošus patvēruma meklētāju, un tas ir daudzums, ko mēs spējam uzņemt. Ne jau tas ir izaicinājums, ka jaunpienācēju ir tik daudz, bet gan tas, ka imigranti ieradās tik īsā laika periodā, ka mums pietrūka mājokļu, skolu un skolotāju.
Tāpēc pirmoreiz bijāt spiesti būvēt teltis pie Malmes bēgļu uzņemšanai?
Nē, mēs to nedarījām, bet būvējam daudz jaunu māju. Zviedrija aug ļoti strauji, mums ir augsti dzimstības rādītāji. Šonedēļ esam sasnieguši 10 miljonu iedzīvotāju skaita robežu. Tāpēc mums ir jābūvē jaunas dzīvojamās mājas, skolas un jāpieņem darbā skolotāji.
Jaunpienācēji prasa darbu. Kā jums veicas ar viņu integrāciju darba tirgū? Manīju preses ziņu, ka pagājušā gada vidū no 163 tūkstošiem atbraukušo darbu atraduši tikai 500.
Nē, nē. Tiem, kuri saņem darbatļaujas, mums ir divu gadu programma. Kad ķēros pie ministres pienākumu pildīšanas, 27% no bēgļiem triju gadu laikā bija iekļauti darba tirgū. Tagad darbu atradušo īpatsvars ir lielāks – apmēram trešā daļa no bēgļiem ir iekārtoti darbā.
Sapratu, kāpēc mūsu skaitļi atšķiras: jūs runājat par bēgļiem, kuri saņēmuši patvērumu (pēc Zviedrijas Nodarbinātības ministrijas statistikas, tādu 2015. gadā bija 35 tūkstoši un darbatļaujas saņēmuši 13 tūkstoši no viņiem).
Jā, divu gadu laikā pēc patvēruma saņemšanas trešdaļa bēgļu stājas darbā. Pārējie turpina saņemt valsts atbalstu, līdz stājas darbā pēc četriem pieciem gadiem. Man mērķis ir panākt, lai divu gadu laikā lielākā daļa bēgļu iekārtotos darbā.
Kas notiek ar pārējiem patvēruma meklētājiem, ja bēgļa statusu saņem katrs piektais? Pagājušogad jūs sasniedzāt rekordu citā jomā – atpakaļatgriezto patvēruma meklētāju skaita ziņā. Līdz septembrim 4542 iebraucēji atgriezās dzimtenē.
Protams, ne visi iebraucēji saņem patvērumu, jo daudziem nav pamatota iemesla.
