Ilze Kuzmina: Jo vairāk spēku tiek tērēts testēšanai, jo mazāk resursu atliek mācību procesam 13
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pietika ar nedēļu jaunajā mācību gadā, lai atbildīgās ministrijas sāktu domāt par skolēnu un skolu darbinieku testēšanas algoritma maiņu: testēt ne tik daudzus un ne tik bieži.
Kā zināms, bija paredzēts ik nedēļu testēt skolēnus un skolu darbiniekus, lai izķertu ar Covid-19 inficētos, bet nu kļuvis skaidrs, ka skolu un arī laboratoriju kapacitāte nav tik liela, lai to paveiktu.
Skolu direktori un pašvaldību izglītības iestāžu vadītāji līdz naktij sēžot darbavietās, lai sagaidītu laboratoriju kurjerus, kuri varbūt apžēlosies un paņems no skolēniem un darbiniekiem savāktās siekalas.
Testiem paredzētais materiāls stundām glabājas ārpus ledusskapja, faktiski nepiemērotos apstākļos.
Ja siekalu stobriņus tomēr izdodas nodot laboratorijai, sākas nākamais sāpju ceļš ar rezultātu gaidīšanu un dažkārt arī nesagaidīšanu. Jau bijuši gadījumi, kad klase turpina klātienes mācības, jo laboratorija nav paziņojusi, ka starp skolēniem ir ar kovidu inficētais.
Visvairāk pārmetumu izteikts MFD laboratorijai, taču arī citas nav bez vainas. Veselības ministrijā tā kā mēģina meklēt attaisnojumus laboratoriju neizdarībām, sakot, ka tās bijušas gatavas testēt ap 200 000 paraugu, bet saņēmušas testējamo sarakstus ar vairāk nekā 300 000 personām: skolas tajos iekļāvušas arī vakcinētos un pārslimojušos, un tādai slodzei gan laboratorijas nav bijušas gatavas.
Tomēr arī pašai ministrijai vajadzēja rūpīgāk izsvērt, kurai laboratorijai kura reģiona skolas uzticēt: nav saprotams, kāpēc daudzas skolas ārpus galvaspilsētas nodotas MFD, ja šai laboratorijai atšķirībā no citām nav filiāļu ārpus Rīgas.
Veselības ministrs Daniels Pavļuts jau atradis vainīgo: laika trūkumu, lai noorganizētu pienācīgu testēšanu.
Proti, vajadzējis pilotprojektu, aprobāciju utt., bez kā normālos apstākļos valsts pārvaldē nekas uz priekšu nekust. Šoreiz visām šīm izdarībām nav bijis laika, nācies lēkt uzreiz ūdenī ar galvu pa priekšu.
Jāsaka gan, ka vasara ilga trīs mēnešus, kuros tomēr varēja kārtīgāk sagatavoties klātienes mācībām. D. Pavļuts taisnojas, ka skolās nebijis skolēnu. Tiesa, bet sistēmu kā tādu varēja izmēģināt kaut vai darba kolektīvos.
Pat ja testēšana nebūtu tik masveidīga, daļu kļūdu tomēr tā varēja izķert laikus.
Taču valsts pārvalde pieradusi darboties ugunsgrēka režīmā, un tas nav tikai kovida dēļ. Bieži vien plānu īstenošana tiek novilkta līdz pēdējam brīdim, un tad mēģina nepieciešamo paveikt lielā tempā. Daudzu valdības rīcības plānā iekļauto uzdevumu īstenošana notiek ar gada vai pat lielāku kavēšanos.
Taču normālos apstākļos šādas neizdarības nekādu trauksmi sabiedrībā nerada. Šoreiz gan: laikā, kad tā jau tiek apšaubīta gan pandēmija, gan ierobežojumi, kas tās dēļ jācieš, gan arī masku un testu nepieciešamība skolās, bija rūpīgāk jāsagatavo un jāpārdomā plāns par klātienes mācību atsākšanu.
Tie, kas iestājās pret testēšanu gan neracionālu iemeslu dēļ, gan sakot, ka no testēšanas reizi nedēļā jēgas nebūs, nu savā ziņā var justies kā uzvarētāji, un uzticība valdībai atkal grauta.
Tiesa, pēdējās nedēļas haoss savā ziņā ir atbilde tiem, kas prasīja skolās testus veikt biežāk un arī ļaut to negatīvos rezultātus izmantot pasākumu apmeklēšanai. Šāda kārtība radītu vēl lielākas jukas un pārslodzi skolām, kurām tagad jāizdod izziņas skolēniem, ka ar negatīvu testa rezultātu drīkst piedalīties interešu izglītībā.
Izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces viena no pēdējā laika taktikām ir atvainošanās, kas sākās ar atvainošanos par IZM parlamentārā sekretāra Sanda Riekstiņa izrunāšanos par paralimpisko sportu un nu turpinās ar atvainošanos saistībā ar haosu, kas radies skolēnu testēšanas dēļ.
Ministre neko nepārmet laboratorijām, kur nu vēl skolām, tādējādi it kā pati uzņemoties atbildību par visu. Šī taktika strādā, jo sabiedrības dusmas vismaz pagaidām pret A. Muižnieci nevēršas.
Tomēr skaidrs, ka ar šādu taktiku ministre ilgi neizvilks: jo lielāki caurumi izglītības sistēmā radīsies, jo mazāk līdzēs atvainošanās plāksteri.
Caurumi, visticamāk, pieaugs, jo skolu kapacitāte ir ierobežota, un, jo vairāk spēku tiek tērēts testēšanai, jo mazāk resursu atliek mācību procesam, attālinātās skološanās robu novēršanai.
Un tas ir kā apburtais loks: ja visu uzmanību vērsīs uz mācībām, ja nebūs testēšanas, var nākties slēgt skolas un robi atkal vairosies.
Risinājums ir skolu spēka vairošana. Kaut tas īsā laikā nav paveicams, svarīgi, ikdienas ugunsgrēkus dzēšot, tomēr neaizmirst par lielajiem mērķiem.
