Ar arklu gar upi. Vai meldru pļaušana un lauku darbi apdraud makšķernieku lomus? 0
Novembra beigās “LA” saņēma satraukuma pilnu zvanu no baušķenieka Riharda Ješinska. Šis kungs stāstīja, ka esot pārliecināts makšķernieks un bieži vien nodarbojoties ar savu iemīļoto vaļasprieku netālu no mājām esošajā Lielupē. Kungam satraukumu radījusi zivju pazušana (neķeršanās) lejpus Bauskas, Bauskas dabas parka teritorijā. Šādai parādībai zvanītājs minēja divus iespējamos iemeslus – šogad notikušo meldru pļaušanu Bauskā un vietējo zemnieku lauksaimniecības darbu aktivitātes, neievērojot upes aizsargjoslu likumus.
Meldri pļauti zivju dēļ
Noskaidroju, ka meldru pļaušanu Lielupē Bauskas teritorijā tik tiešām organizējusi Bauskas novada pašvaldība. “Jā, šogad veicām meldru pļaušanu Lielupē un tas tika darīts trīs apsvērumu dēļ, pirmkārt, lai upe pilsētas teritorijā nepārvērstos par neglītu, aizaugušu grāvi, otrkārt, lai pa upi būtu vieglāk pārvietoties ūdenstūristiem, un, treškārt, lai palielinātu zivju dzīves telpu. Šiem darbiem tika saņemts darba uzdevums no Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes saskaņojums. Pļaušanu veicām ar speciālu tehniku, un, iespējams, visus nopļautos meldrus no upes izvākt neizdevās, tie varēja saķerties aiz krācītēm, bet ūdens līmenī tie tika aizskaloti un nekādi pūšanas procesi netika novēroti. Gribētu, lai aculiecinieki mūs par pamanītajām nepilnībām informētu darbu gaitā, bet ne pēc ilga laika posma meklētu nepilnības izpildīto darbu procesā,” atzina pašvaldības saimnieciskās nodaļas vadītājs Mārtiņš Vilciņš.
Bauskas Mednieku, makšķernieku biedrības valdes loceklis, Lielupes tīrīšanas un nārsta vietu ierīkošanas un sakārtošanas entuziasts Valērijs Gabrāns pašvaldības veiktos darbus komentēja īsi: “Novada pašvaldība darīja vajadzīgu darbu, tas bija pilotprojekts, no tā varēja mācīties, bet Lielupei tas bija nepieciešams pasākums, un zivju neķeršanās jau neliecina par zivju izzušanu ūdenstilpē, lai to secinātu, jāveic ilga un pamatīga izpēte, pieaicinot speciālistus.”
Svaigs arums aizsargjoslā
Lai pārbaudītu sūdzības otro daļu, kopā ar valsts vides inspektoriem Kārli Lapiņu un Rihardu Ķepīti devāmies lauksaimnieku aktivitātes vērtēt dabā. Lielupes labajā krastā viss bija normas robežās, bet kreisajā, netālu no Ziedoņiem, mūs nepatīkami pārsteidza svaigs arums gar upi dabas lieguma zonā. Neatsverams palīgs inspektoriem ikdienas darbā ir GPS uztvērējs ar tajā ielādētu speciālu programmu, kas nekļūdīgi nosaka piekrastes konkrētās vietas zonējumu un tur atļautās darbības. Pēc zemes gabala kadastra numura secinām, ka apartais lauks pieder Ignam Savickim.
“Zemes gabaliņu pie upes saņēmu kā kompensācijas zemi un šeit darbojos jau teju vai divdesmit gadus. Zeme bija izrakņāta, padziļas grantsbedres, sadzīves un upes apmeklētāju atstātiem atkritumiem piemēslota. Visu savācu, nolīdzināju, uzvedu melnzemi, iekopu,” taisnojās Igns Savickis. “No manas zemītes virzienā uz Ziedoņiem atradās vēl viens zemes gabals, kur bija mazdārziņi, to īpašniekiem aizejot aizsaulē, īpašuma tiesības uz šo gabalu ieguva kāds kungs, kurš arī vairs nav starp dzīvajiem. Zemes gabals sāka aizaugt ar apsēm, un es vērsos pie Rundāles novada priekšsēdētāja vietnieces Intas Klīves ar lūgumu atļaut man šo zemes gabalu apstrādāt. Viņa man teica, lai es rakstot iesniegumu un darot, ko gribot. Visus šos gadus man neviens nav ne aizrādījis, ne arī teicis, ka es šeit neko nevaru darīt. Man nav bijuši slikti vai savtīgi nodomi, gribēju tikai šo vietu sakopt,” viņš piebilda.
Intas Klīves skaidrojums gan atšķiras no Igna Savicka teiktā. Viņa apliecina, ka zemnieks viņai tiešām esot zvanījis, bet jautājis, vai viņš kaimiņa gabalā varot paganīt zirgus, uz ko viņa savukārt atbildējusi, lai rakstot iesniegumu un šo jautājumu izskatīšot.
Iesniegums palika neuzrakstīts, atļauja saņemta netika, bet Savicka kungs nozāģēja apsītes, palaida ganīties zirgus, kuri uz apšu atvasēm traumēja kājas. Tad zemnieks nolēma lauciņu uzart un saknes izvākt. Rezultāts – aršana Bauskas DP lieguma zonā, kur atļauta tikai vēlā pļavu pļaušana, un par šādu rīcību būs jādodas uz Pierīgas reģionālo Dabas aizsardzības pārvaldi skaidroties.
Jautājumi paliek
Te gribētos piebilst, ka Dabas aizsardzības teritorija ap Lielupi aiz Bauskas ir samērā sarežģīta. Tā izraibināta mikroliegumiem, īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un biotopiem, zonējuma robežas platākas, šaurākas, to virzieni mainās pat deviņdesmit grādu leņķī. Katrs īpašnieks sava īpašuma atrašanās vietas zonējumu var pārbaudīt Dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” (ozols.daba.gov.lv/pub).
Sūdzība pārbaudīta, jautājumi paliek: vai pārāk bieži vēlamo nepieņemam par esošo, aizbildinoties ar nezināšana un neinformētību? Vai negaidām, ka visu, ko drīkst un nedrīkst, mums gluži kā uz paplātes pienesīs klāt? Visbeidzot: kā zemes gabaliņi, kuros bija mazdārziņi un izrakņājumi (tas redzams vecajās ortofotogrāfijās), Dabas aizsardzības plānā pārvērtās par pļavām, kur atļauta tikai vēlā pļaušana?
Dabas uzraugi: nezināšana no atbildības neatbrīvo
Pierīgas Reģionālās dabas aizsardzības pārvaldes direktora vietniece Meldra Priedēna: “Bieži vien vainojama nezināšana, kas no atbildības neatbrīvo. Īpašniekam jāzina, kādā teritorijā atrodas viņa īpašums un ko ar to drīkst vai nedrīkst darīt. Turklāt šajā gadījumā visi cilvēki, kuriem Bauskas dabas parka teritorijā atrodas īpašumi, divas reizes tika aicināti kopā, pirmo reizi 2004. gadā, kad dibināja šo parku, otro reizi 2007. gadā, kad notika Bauskas DP dabas aizsardzības plāna apstiprināšana. Pieļauju, ka īpašnieku domāšana arī vēl tā īsti netiek laika gaitai līdzi, kā tad tā, agrāk drīkstēja daudz vairāk, tagad visādi ierobežojumi?! Diemžēl mēs nevaram pie katras aizsargājamas teritorijas nolikt sargus, un mūsu vēlme būtu, lai iedzīvotāju informēšanā un izglītošanā lielāku lomu uzņemtos pašvaldības un arī iedzīvotāji, pamanot kādas nelikumības, vairāk informētu mūs.”
