Spiningotāji Kaņiera ezera laivu bāzē samulsina balto gārni Žoriku 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Spiningotāju komanda no ZS “Karotītes” ar noķertajām un atlaistajām līdakām izcīnīja lielo balvu elpojošos, ūdensnecaurlaidīgos kostīmus.
Agrā sestdienas rītā balto gārni Georgiju jeb Žoriku, kā viņu mēdz dēvēt bērni, Kaņiera ezera laivu bāzē pamodināja neierasti agra rosība, un, lai gan šis pieradinātais putns, kuram, kā smej laivu bāzes uzraugs Anatolijs, esot dubultpilsonība, Latvijas un Spānijas vai Portugāles (par to vēl strīdoties ornitologi), par cilvēku uzvedību zina visu vai gandrīz visu, tomēr apmulsa par ļaužu grupas mērķtiecīgo rīcību pēc iespējas ātrāk iekraut laivā visu nepieciešamo, un aidā, ezerā.
Jau kļūst karsti
Un kā nu ne, ja sācies “Mammasdabas” atvērto spiningošanas sacensību otrais posms un jāvāc tik vērtīgie punkti cīņā par balvām. Un te nu uzreiz jāteic, ka lielākajai daļai copmaņu, kuri atradās tabulas augšgalā, kaut kas ar shēmošanu un plānošanu nogāja greizi, un no avangarda iepriekšējā posmā Lielauces ezerā tie pārcēlās uz arjergardu Kaņiera posmā, tādējādi izlīdzinot rezultātu tabulu.
Savukārt Lielauces posma otrās vietas ieguvēji z/s “Karotītes” Dainis Podžuks un Andris Kušķis nodemonstrēja līderu cienīgu sniegumu, noķēra astoņas līdakas, trīs asarus un godam nopelnīja pirmo vietu.
Rinalds un Zigmārs Bērziņi (“Bērzi”) noķēra divus asarus un divreiz mazāk līdaku nekā laureāti, bet Rinalda šīs dienas lielākā līdaka 77 centimetru vērtē nodrošināja tās pieveicējam “Lucky John” mānekļu somu no SIA “Salmo”, bet komandai otro vietu posmā. Savukārt tikai par nieka 53 punktiem ar piecām līdakām un pieciem asariem no otrās vietas atpalika Mārtiņš Kampāns un Dmitrijs Kručinskis (“DM TEAM”), viņiem trešā vieta.
Jāpārkāpj astei
Jā, to, ka kaķim viņi ir pārkāpuši un tagad vairs jāpārkāpj tikai tā astei, Dainis Podžuks un Andris Kušķis (“Karotītes”) sestdien Lielauces ezerā notikušajās “Mammasdabas” atvērtajās sacensībās spiningošanā, izcīnot augsto otro vietu, pierādīja visā pilnībā, un pašreiz ir visreālākie pretendenti uz galveno balvu.
Lai šos vīrus nobīdītu no sacensību goda pjedestāla augstākā pakāpiena, kādai no viņiem vistuvāk esošajām komandām jāieņem augstākā – pirmā – vieta, bet “Karotītēm” jābūt zem septītās pozīcijas.
Šim scenārijam, redzot Daiņa un Andra prasmes un cīņas sparu, es tā īsti neticu, bet neteikšu hop, kamēr neesmu pārlēcis, Merfija likumi darbojas visur – uz zemes, gaisā un ūdeņos. Bet tagad par visu pēc kārtas.
Otrā elpa
Un te nu uzreiz jāteic, ka rīta agrumā, kad sacensību dalībnieku laivas devās ezerā, tas gluži kā rūķītis, tinies zaļā, ar dzērveņogām nobārstīta sūnekļa mantijā, savu spožo ūdens vaigu bija paslēpis aiz bieziem miglas vāliem, tā gludajā ādā nerēgojās neviena vēja tēva ievilkta krunciņa. Censoņi meta, mainīja mānekļus, meta atkal, bet rezultāti bija gaužām švaki, tādi tie bija līdz brīdim, kad vēja tēvs noskaitās, miegamici ezeru sapurināja tā nopietnāk un reizē ar ezeru atmodās arī līdakas un asari.
Izskatās, ka to visveiksmīgāk savā labā izmantoja Aigars Līdumnieks un Kaspars Grablovskis (“Komanda”), nostājās tabulas augšgalā un “Karotītes” divu līdaku attālumā tā arī noturēja, bet Andri un Daini gandrīz apsteidza turnīra pastarīši Guntars Lujāns un Edgars Romanovskis (“Asaris arī cope”), vienīgi otrās vietas ieguvēju lielā (93 cm) līdaka noturēja tos pieklājīgā attālumā.
Vīri no “Karotītēm” cerēja, ka kopā ar otro vietu iegūs arī balvu par lielāko līdaku, bet kas tev deva, Matīss Ruša (“Zemgaļi”) pierādīja, ka sacensībās katrs centimetrs ir no svara, iemānīja mērsilē 94 centimetrus garu skaistuli un apliecināja, ka viņš kopā ar pārinieku Edgaru Kukuti ir liellīdaku speciālisti.
Ļoti pārliecinoši
“Mammasdabas” spiningošanas sacensību galvgalī pirms ceturtā, noslēdzošā posma esošie Dainis Podžuks un Andris Kušķis (“Karotītes”) bija diezgan stabilā vadībā, un, lai izcīnītu lielo balvu – divus vasaras-rudens elpojošos, ūdensnecaurlaidīgos kostīmus no SIA “Salmo”, konkurentiem atstājot vien iespēju pacīnīties par citām balvām, viņiem pietika ierindoties pirmajā sešniekā.
Jau ar pirmajām sacensību minūtēm, kad lomu lapā sāka birt pirmās fiksētās ieskaites zivis, bija skaidrs, ka šie vīri ies līdz galam.
Līdz galam bija nobrieduši iet arī Aigars Līdumnieks un Kaspars Grablovskis (“Komanda”). Līderi tabulas augšgalā mainījās ik pa pārdesmit minūtēm, bet tad, kad līdz sacensību beigām bija palikušas vien pāris stundas, stobros spēcīgu pulveri salādējuši, izšāva Mārtiņš Kampāns un Dmitrijs Kručinskis (“DM TEAM”). Un izšāva tā, ka noskanēja pa visu ezeru, viņiem arī lielākā 83 centimetrus gara līdakmamma, par ko balva no SIA “Salmo” – jostas mānekļu soma, bet tuvākie konkurenti tika atstāti tālu aizmugurē.
Ar divreiz lielāku punktu summu un pieveikto līdaku skaitu Mārtiņš un Dmitrijs Kaņiera posmā izcīnīja skaistu uzvaru, kas ļāva šai komandai ierindoties kopvērtējuma augstajā trešajā vietā, balvā saņemot SIA “Laivu depo” sarūpēto balvu. Aigars un Kaspars no “Komandas” Kaņiera posmā ieguva stabilu trešo vietu, tikpat stabili ierindojoties kopvērtējuma otrajā vietā un balva no SIA “Dole Marine”.
Bet milzīgu aukstasinību un augstas raudzes sportistu cienīgu stabilitāti ar trim otrajām un vienu pirmo vietu parādīja Dainis un Andris (“Karotītes”) un tomēr izcīnīja lieliskus makšķerēšanas kostīmus. Kad pēc apbalvošanas ceremonijas mielojāmies ar cienastu, kuru saviem draugiem makšķerniekiem bija sarūpējuši sacensību organizatori VAS “Latvijas valsts meži”, uz nelielu sarunu aicināju Daini Podžuku.
Kas ir šī panākuma atslēga?
Dainis Podžuks: “Mammasdabas” rīkotajās sacensībās piedalāmies ceturto gadu, bijām izcīnījuši godalgotas vietas pa posmiem, bet pamatā visu laiku kopvērtējuma tabulā mīcījāmies kaut kur pa vidu. Ezeri jau arī tādi viltīgi, lai gan es Kaņieri saucu par savējo jau gadus piecpadsmit, esam pamanījušies tur palikt gan pa nullēm, gan arī izcīnīt uzvaras. Panākumu pamatā laikam ir tas, ka sākām visam šim procesam pieiet ar nopietnu domāšanu un analīzi, kurā vietā konkrētos laika apstākļos uzturas zivis un kas tām labāk garšo. Nu nav jau tā, ka kabini galā visu, kas ienāk prātā, met un velc!
Kas piesaista sacensībām?
Raitā un pārdomātā organizācija, lieliski sacensību dalībnieki, tādus par pretiniekiem pat nevar saukt, braucu uz mačiem, lai tiktos ar domubiedriem un draugiem, parunātos, padalītos pieredzē. Katrā sacensību dienā atrodam kaut ko jaunu, nezināmu, kas palīdz augt un pilnveidoties makšķerēšanas gudrībās.
Vai “LVM” apsaimniekotajos ezeros zivis ir?
Ir! Par to esam patīkami pārsteigti, lai arī slodze uz ezeriem, sevišķi Kaņieri un Lielauci, ir liela, zivis ir un kādas vēl. Var redzēt, ka apsaimniekotāji strādā pie ilgtermiņa zivju resursu saglabāšanas un pavairošanas.
Nākamgad tiksimies?
Noteikti!
