Ar Alunānu ģimenes stipendiju izglītojušās piecas LU studentes 0
Dziesmu svētku nedēļu Latvijā pavadīja Latvijas Universitātes mecenāts no ASV Pēteris Alunāns. Kopš 2001. gada ar Alunānu ģimenes stipendiju – dzīves grūtībās nonākušiem jauniešiem – ir izglītojušās piecas studentes. Četras no viņām jau strādā.
Saknes un zari
Kurš gan nezina “teātra tēvu” Ādolfu Alunānu, kura “Džons Neilands” arī mūsdienās ir viena no visvairāk skatītajām un visilgāk spēlētajām Dailes teātra izrādēm? Kurš gan nav kaut reizi dzīvē lepni uzrāvis “Nevis slinkojot un pūstot!”, divreiz atkārtojot rindas “Tik pie prāta gaismas kļūstot/Tauta zied un tauta zeļ!”? Gluži vai ieklausīdamies rada gabala vārdos, nokļūt pie “prāta gaismas” jauniešiem palīdz Alunānu dzimtas pēctecis, Latvijas Universitātes mecenāts Pēteris Alunāns.
Viņš ir dzimis pēc Otrā pasaules kara bēgļu nometnē Vācijā, 1950. gadā Alunānu ģimene ieceļo ASV. Alunāniem izglītošanās ir goda lieta, Pēterim ir maģistra grāds bioloģijā un vācu filoloģijā, viņš ir profesionāls fotogrāfs, publicējas laikrakstā “Laiks” un citos Amerikas Austrumkrasta latviešu sabiedrības izdevumos.
Pētera vecāki prata atspoguļot Latviju arī trimdā. “Ko tad, mazs būdams, redzēju? Tēvam klēpī sēdēdams – kā viņš kaļ Nameja gredzenus. Māte lasīja latviešu grāmatas un strādāja rokdarbus. Man izaugot, pašuva baltu lina kreklu, kam pie apkakles bija izvilkumi balto darbu tehnikā. Šo kreklu tautas godos vēl aizvien uzvelku.” Ne tikai mājas, arī vidi ap tām Pētera tēvs Aleksandrs vērta latvisku. Ciemā “Latvija” pie Garezera (Long Lake) ceļotāju acis piesaista viņa veidotās īpašuma zīmes latviskiem ornamentiem.
“Kas gan es būtu, ja izdzēstu latvietību?” aizdomājas Pēteris Alunāns. Viņš bērnībā un jaunībā vērojis, kā tēvs, kuram bija zelta rokas, allaž palīdz citiem cilvēkiem. No tēva mantojis arī vēlmi fotografēt. Pirmais, ko bērnībā nobildējis – Brīvības zvanu kādā Filadelfijas muzejā. Šis mirklis izrādījies zīmīgs, jo darba gaitas Pēteris sācis Baltimoras Mākslas muzejā, strādādams par fotogrāfu. Sākumā fotografējis un reproducējis dokumentus un mākslas darbus, vēlāk fiksējis izstāžu atklāšanu. To dara vēl aizvien, jo sevišķi pēc pensionēšanās no darba zinātniskās izpētes centrā. Bieži sanāk iemūžināt arī daudzus latviešu sabiedrības pasākumus.
Kā, laikam ritot, ir mainījušies Amerikas latvieši? “Šī ir jau ceturtā paaudze. Bildēs skatoties, nekā nevar manīt – tie paši danči, tā pati dziedāšana un tautas tērpi. Jādzird, kā runā, un tur ir liela atšķirība,” secina Pēteris.
Pats arī muzicē ansamblī “Pēdējais vilciens”. Kopā ar septiņiem latviešiem uzstājas dažādās latviešu sanākšanās, piemēram, dziesmu svētkos Milvokos, Latvijas vēstniecībā Vašingtonā… Spēlē vecās labās latviešu dziesmas, arī mūsdienu repertuārs nav svešs. Laura Reinika dziesma “Es skrienu” bijusi jāspēlē otrreiz, varbūt pirmajā reizē labi neskanēja, pajoko Pēteris. No “Prāta vētras” apcirkņiem skan “Lidmašīnas”, un no Imanta Kalniņa – “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”.
Pēterim ir daudz draugu arī Latvijā. Tēva un mātes dzimteni pirmo reizi viņš apciemojis 1977. gadā, kad Eiropa jau bija izbraukāta krustu šķērsu. Vecāki baidījušies, ka tikai ar Pēteri Rīgā kas slikts neatgadās. Tālab viņš nav ņēmis līdzi ne Nameja gredzenu, ne adrešu grāmatiņu. Pēterim iespiedies atmiņā, kā tolaik viesnīcā “Rīga” teicis kāds austriešu tūrists: cik drūms te viss, pagātne melna un nākotne melna. Tā šķitis gan. Tomēr Pēterim bijis prieks, ka redzējis Rīgu, Salaspili un Jūrmalā atradis lielus dzintara gabalus.
Savu dzidro, tīro latviešu valodu Pēteris Alunāns ir iemācījis arī savam dēlam Aleksandram, kuram nu ir 24 gadi. Bet astoņu gadu vecumā Aleksis nepazuda, viens pats uz Latviju braukdams. Citā reizē Latviešu biedrības namā lielā sarīkojumā puika uz mirkli pazudis gan, bet pēc brīža tēvs viņu ieraudzījis, sarunājamies ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Teicis, ka viņu sauc Aleksis Alunāns un abi ir tikušies Vašingtonā.
“Kad Aleksis piedzima, nolēmu ar viņu runāt latviski. Mana sieva ir japāniete, un viņai nenācās viegli vērot, ka mēs sazināmies viņai nesaprotamā valodā. Bet, ja es tā nerīkotos, Aleksis šodien nezinātu latviešu valodu,” spriež Pēteris un cer, ka dēls kopā ar latviešu valodu un Latvijas mīlestību mantos arī vēlmi palīdzēt cilvēkiem.
Mecenātisms
Mecenāti varbūt ir īpaši cilvēki, viņi, kāda zināma vai nezināma iemesla mudināti, dara citiem labu. Viņi dod no sevis, dod bez aprēķina. Pētera atbilde ir vienkārša. Varbūt kopš bērnības viņš tika audzināts par devēju. “Nē, mamma teica, ka bērnībā esmu bijis nejauks, tikai vēlāk kļuvu par labu cilvēku,” smejas mecenāts. Kad ar tēvu nolēmuši dot naudu Latvijas labumam, bijis skaidrs, ka mērķis būs jauniešu izglītība. Cilvēkam jābūt izglītotam, tad pārējais dzīvē nāks vieglāk – bijuši tēva vārdi.
Bet, kā tad ir – strādāt, sakrāt un pēc tam atdot naudu? “Sākumā bija grūti. Domāju, varbūt nevajadzēja to naudu dot prom. Bet pieradu un ievēroju, ka nekas slikts nenotiek, dzīvo tik un tā. Daudzi domā, ja ir nauda, tā jākrāj nākotnei. Bet galu galā tik daudz tās nemaz nav vajadzīgs. Pierast pie došanas ir visgrūtākais. Pēc tam dod vairāk un vairāk un nav nekādas vainas.”
Tomēr mecenāts atzīst, ka no daudziem studēt gribētājiem katru gadu izraudzīties tikai vienu ir smagi, jādarbojas gluži vai Dieva vietā. Bet nu gandarījums ir. “Kad Amerikā stāstu par stipendiātēm, visi priecājas – wow, cik jauki!” atklāj mecenāts.
“Tu mums iedevi spārnus!”
“Tu mums iedevi spārnus, lai mēs varētu lidot. Paldies, ka biji tad, kad mums tevi visvairāk vajadzēja,” tā savam mecenātam Pēterdienas apsveikumā raksta stipendiātes, jo bez Alunānu ģimenes stipendijas studijas universitātē viņām paliktu vien sapnis.
Pirmā stipendiāte Elita Lecko nu ir izglītības zinātņu maģistre, ar sociālā pedagoga kvalifikāciju. Strādājusi probācijas dienestā, bet jau četrus gadus – Izglītības kvalitātes valsts dienestā.
Zane Ābele humanitāro zinātņu bakalaura grādam filoloģijā ir pievienojusi RSEBA profesionālo maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā. Jau trīs gadus strādā bankā “Citadele”.
Jekaterina Tumaševiča ir dubulta bakalaure gan sociālajā, gan arī speciālajā pedagoģijā. Strādā Rīgas 2. speciālajā internātpamatskolā.
Kristīnei Borodeckai ir tiesību zinātņu maģistra grāds. Viņa strādā par tiesneša palīdzi. Nākotnē domā kļūt par tiesnesi vai notāri.
Arita Vaivare tikko saņēmusi bakalaura grādu tiesību zinātnēs, viņu interesē krimināltiesības un cilvēktiesības.
Bet Alunāna ģimenes stipendija ir kaut kas vēl vairāk par naudu izglītībai. Mecenātu stipendiātes un Alunāna ģimenes pārstāvi Latvijā mākslinieku Gunti Švītiņu vieno draudzība un atbalsts, kādu katrs sev varētu vēlēties. Tas ir sirds mecenātisms, kur devēji ir viņi visi.
