– Kāds ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis? 47
– Pirmkārt, viņš grib respektu. Otrkārt, jāsaprot, ka Putins redz pasauli pilnīgi citādu, nekā mēs to redzam. Putina mērķis ir daudzpolāra pasaule. Treškārt, Putins netic, ka Krievija spēj attīstīties demokrātiskā veidā, brīvā tirgus apstākļos. Viņš ir pārliecināts, ka Krievijai labākais attīstības veids ir atgriešanās pie padomju modeļa, tikai uzlabotas versijas. Šobrīd Krievijas ekonomikas galvenais dzinējs ir militāri industriālais komplekss. NATO tiek izmantots, lai iegūtu sabiedrības atbalstu, lai varētu īstenot šo modeli. Līdz 2020. gadam Krievijas bruņotajos spēkos jābeidzas reformām. Putins grib Krievijas industriālās spējas attīstīt caur militāro kompleksu. Savukārt pirms dažiem gadiem viens Krievijas akadēmiķis piedāvāja, ka Krievijai vajadzētu modernizēties, ka Krievijai vajadzētu izveidoties par alternatīvo varas centru ASV un ka Krievijai vajadzētu būt vietai, kur cilvēki labprāt gribētu dzīvot, jo tur ir forši… Acīm redzami tas nenotiek. Putins netic tādām reformām. Skaidrs, ka Krievija augstā līmenī nespēj piedāvāt “kaut ko labāku”. Manuprāt, tā ir viņu pašu problēma. Nesen Krievijas kultūras ministrs paziņoja, ka Krievija kā civilizācija ir īpaša. Taču tu nevari sevi izsludināt par attīstītu civilizāciju! Atzinums, ka tu esi īpaši attīstīta civilizācija, nāk no tā, ka citi cilvēki, citas valstis tevi atzīst par tādu, nevis ka kultūras ministrs paraksta papīru, kas balstās uz apšaubāmu pētījumu.
– Krievija žvadzina arī kodolieročus. Runas par tiem neskan vairs tikai no šķietami marginālā politiķa Vladimira Žirinovska, bet arī no prezidenta Putina. Vai pastāv kodoldraudi?
– Es domāju, ka pirmā kļūda ir domāt, ka Žirinovskis ir margināls politiķis. Filozofijas doktorā un čekas majorā Žirinovskī ir jāklausās uzmanīgi. Lai cik tas izklausītos absurdi, Žirinovska loma ir pārbaudīt publikas reakciju. Viņš pat uzrakstīja vēstuli Polijas ārlietu ministram Radoslavam Sikorskim, piedāvājot sadalīt Ukrainu. Ieklausoties viņā, daudz ko var saprast par Krieviju. Aukstā kara laikā uzbrukums ar transatlantiskajiem kodolieročiem tiešām nozīmētu pašnāvību. Taču mūsdienās ir divu līmeņu kodolieroči – transatlantiskie un reģionālie. Principā Krievijas militārā doktrīna jau paredz, ka drīkst izmantot kodolieročus, ja Krievijas bruņotie spēki nespēj uzvarēt reģionālo konfliktu un tas apdraud Krievijas Federācijas drošību.
– Vai Ukrainas konflikts var tikt uzskatīts par šo reģionālo konfliktu?
– Es nedomāju, ka šis ir brīdis, kad tiks izmantoti kodolieroči. Bet decembrī Krievija mainīs militāro doktrīnu, un tajā būs viena būtiska izmaiņa. Proti, līdz šim kodolieroču izmantošana bija attaisnojama tikai pašaizsardzības nolūkos, bet tagad tiek runāts par to, ka kodolieročus drīkstēs izmantot, lai uzbruktu. Vērts atcerēties, ka pērn militāro mācību “Zapad” ietvaros tika atveidots kodoluzbrukums Varšavai. Taču es domāju, ka kodolieroču jautājums ir tikai tāda spēle ar mērķi iebaidīt, parādīt, ka “mēs varam”. Krievijai ir pārāk lielas iekšējās problēmas, lai tā sāktu tiešu konfliktu ar NATO. Es arī nedomāju, ka Krievija uzbruktu, lai parādītu, ka alianse neko nedarīs. Jo tādā gadījumā arī citām pasaules valstīm būtu ļoti grūti turpināt atbalstīt Krieviju. Krievija sevi pilnībā izolētu.
