Daudziem latviešiem patīk, ja esam pēdējā vietā. Saruna ar Moniku Zīli 0
Ceturtā Autortiesību bezgalības balva par ieguldījumu amatierteātru kustībā un scenārijs jaunai izrādei Daugavpils teātrī “Revidents Sylagolā” – tāds šis novembris izvērties rakstniecei MONIKAI ZĪLEI.
Izrādi latgaliešu valodā “Revidents Sylagolā”, kuram kā autori norādīti gan Gogolis, gan Zīle, gan tik drīz ieraudzīt neizdosies, jo vienīgā izrāde decembrī jau izpārdota, bet nākamā tiek plānota tikai 2. februārī. Bet Autortiesību bezgalības balvu nopelnījušo iestudējumu var braukt skatīties uz Beļavu, Dobeli, Ērgļiem, Valgundi un citām Latvijas vietām. Tikai jāiegūglē atslēgvārdi “Laulības treniņu aģentūra” un jāsaprot, kad un kur notiek tuvākā izrāde.
– Kā jūtaties tagad, pirms ceturtās Autortiesību bezgalības balvas?
M. Zīle: – Man prieks par to, ka, izrādās, latviešu amatierteātra māksla neiet mazumā. Paskatoties Latvijas Nacionālā kultūras centra mājas lapā, kur uzskaitīti visi pilsētu un pagastu teātri, grūti atrast Latvijas vietu, kur tāda nebūtu. Savukārt par to, ka šie amatierteātri patiešām darbojas, liecina AKKA-LAA dati: ikreiz, kad kāds kaut kur iestudējis manu lugu, viņi šo notikumu piereģistrē. Man reizēm šķitis, ka, strādājot presē, esmu bijusi visur, tomēr parādās vietas Latvijas kartē, kurās neesmu bijusi, tur, iespējams, dzīvo tikai daži cilvēki, taču darbojas amatierteātris.
Tiešām prieks, ka mans uzrakstītais kļuvis par pamatu, ko šiem teātriem spēlēt. Es uz savām lugām skatos ļoti lietišķi, labi apzinos, ka neesmu Šekspīrs un nekad neizgriezīšu pogas ne viņam, ne arī citiem autoriem, pat mazāk slaveniem. Taču amatierteātru resursi ir ļoti dažādi, un nereti ir diezgan sarežģīti atrast repertuāru, kuru tie varētu nospēlēt.
Tādās pilsētās kā Ventspils, Limbaži, Liepāja, Rēzekne amatierkolektīvi ir gandrīz profesionālā līmenī, tomēr daudzviet cilvēkresursi ir diezgan ierobežoti. Protams, ir Beketa darbi, tādi kā “Gaidot Godo” un līdzīgi, kurus personāžu skaita dēļ teātri varētu nospēlēt, bet tad jājautā, vai viņu skatītāji būtu šādam repertuāram sagatavoti?
Es kalpoju amatierteātriem ar saviem tekstiem un nepārdzīvoju, ka neesmu uzrakstījusi ne “Brandu”, ne “Jāzepu un viņa brāļus”, jo, kad man atsūta iestudējuma ierakstu vai, aizbraukusi uz kādu pirmizrādi, redzu – cilvēkiem ir paticis, viņiem bijis prieks manu lugu spēlēt.
Cilvēkiem, kuri darbojas amatierteātros, neviens nemaksā, viņiem vienīgā alga ir uzkāpt uz skatuves, viņi iestudējumos ieliek gan paši savus līdzekļus, gan galvenais – laiku, un tas ir arī viņu ģimeņu atbalsta resurss, jo mammai vai tēvam, vai abiem diviem vakarus ļauj šādi pavadīt. Tā kā nepiederu lielajiem ziedotājiem, tad lugas ir mans pienesums latviešu amatiermākslai, jo summa, ko autors saņem par amatierteātra iestudējumu, ir tik simboliska, ka to pat pieminēt negribu.
Sanāca ļoti aplinkus izteikties par to, uz ko balstās mans prieks par balvu – tas nav tikai mans prieks, esmu pateicīga visiem amatierteātru vadītājiem un režisoriem, kas manus darbus iestudē.
– Pirms diviem gadiem šo balvu saņēmāt par komēdiju “Trīs košas dāmas”…
– Jā, pirmā balva bija par lugu “Sunītis un viņa kauliņš”, otrajā reizē “Savedējs”, kuram es neprognozēju nekādus panākumus, bet kas tika iestudēta visplašāk. Pirms diviem gadiem balvu ieguva “Trīs košas dāmas” un tagad – “Laulības treniņu aģentūra”. Viens no pirmajiem iestudējumiem bija Codes amatierteātrī, tad Staicelē, Jaunjelgavā, Ērgļos un citur.
Dažreiz man pat gribētos kādā lugā salikt kārtīgu vīru ansambli, bet es zinu: vīriešu resurss amatierteātros ir vismazākais. Pat ne tādēļ, ka laukos pavisam nebūtu vīriešu. Vietējiem amatierteātra aktieriem situācija ir duāla: no vienas puses, apkārtējie atzīst – ir jauki, ka teātris darbojas, bet, no otras puses, laukos cilvēki ir arī ļoti tieši, un kāds var pateikt: nu ko jūs tur ķēmojaties! Sievietes, kaut gan viņām āda it kā plānāka, šādas piezīmes tik sāpīgi neuztver, bet vīrieti, reizēm pat ļoti robustu no skata, garām ejošas kaimiņienes smīns vai pat tikai doma, ka smīns tur bija, spēj tik ļoti aizskart, ka viņš nolemj – neies tur izlikt sevi apsmieklam…
– Interesanti, ka citās Eiropas valstīs, kur cilvēkresursi ir pat iespaidīgāki nekā mums, amatiermākslas kustība ne tuvu nav tik aktīva.
– Man liekas, saknes Latvijas amatierteātru darbībai jāmeklē Dziesmu svētku kustībā, laikā, kad sāka dibināt dziedāšanas biedrības, brauca uz Rīgu svētkus svinēt.
Amatierteātru māksla ir Dziesmu svētku kultūras atzars, uzpotēts uz tā stumbra.
Alunāna dziesmuspēles arī ir tautiskas. Un zināmā mērā latviešu budēļi, ķekatnieki arī ir teātris, ja palasām kaut vai “Balto grāmatu”, kā atnāca ķekatnieki pārģērbušies, kā izpaudās tēlos. Un vēl, iespējams, nepieciešamība biedroties – tagad saka, socializēties, – lai gan latvietim ir viensētnieka raksturs, zemapziņa urda: nesēdi mājās, izej cilvēkos.
Un zināt, kas vēl: kad man reizēm izdodas aizbraukt uz kādu pirmizrādi – tagad gan daudz retāk nekā agrāk –, tu ieraugi dzīves gaišāko pusi. Man patīk pirmizrādes, kas notiek rudenī vai pavasarī, tad viss miests, pilsēta vai pagasts, mazi un lieli nogriezuši dārzos pēdējās mārtiņrozes vai pirmās tulpes un narcises, nes aktieriem.
– Profesionālajā teātrī, starp citu, paradums dāvināt puķes aktieriem ir atmiris.
– Jā. Es pat kādreiz esmu par to brīnījusies, sevišķi Nacionālajā teātrī.
– Runājot par profesionālajiem teātriem, jums tapis jauniestudējums Daugavpilī – iepriekšējais bija “kopdarbs” ar Šekspīru, šoreiz – ar Gogoli…
– Es negribu būt augstprātīga un sacīt, ka tur kas diži būtu atkarīgs no manis, jo darbu izvēlas teātris, piemērī sev, tad mēs kopā pārrunājam kolektīva resursu. Jo, runājot par “Sapni vasaras naktī”, oriģinālā darba personāžu skaitu Daugavpils teātris nekādi nevarēja pacelt.
Arī “Revidentā” tēlus mazliet piegriezu – teiksim, kur Gogolim ir muižnieki Bobčinskis un Dobčinskis, mums būs Dāmu kluba Anita un Sanita. Izrādē darbojas arī pieaicinātie aktieri. Pirmizrāde ir vēl priekšā (saruna notika 22. novembrī, pirmizrāde – 24. novembrī – L. K. Š.), un es tikai zinu, ka Roberto Meloni, kurš izrādē tēlos revidentu un kopā ar kolēģi būs ieklīdis nosacītajā Sylagolā, vietām runās arī itāliski. Un, protams, Roberto apgūt vēl arī latgaliešu mēli būtu pārāk grūti, tādēļ viņš izrādē pamatā runā literārajā latviešu valodā.
– Raugoties Daugavpils teātra izaugsmē pēdējos gados, kļūst skaidrs, cik daudz vienam kolektīvam nozīmē vadītājs.
– Tas ir viens izaugsmes komponents. Otrs – protams, es tik labi nepārzinu teātra ķēķi, bet man šķiet, tieši Daugavpils teātrī viņi ļoti apzināti veido visu teātra kopumu, saimi, domājot ne tikai par aktieriem, bet arī par to, lai aizkulišu komanda būtu spēcīga.
Vispār man Daugavpils šķiet īpaša vieta. Es to nesaku par politiku; aizmirstam domi, kā viņi tur ko gāž un par jaunu ieceļ. Daugavpilī vajag aiziet uz tirgu. Protams, tur nav nekādu lozungu, neviens nestaigā ar plakātiem un nesludina, bet ir jūtama tāda gaisotne: mēs zinām, ka neviens par mums negādās, mēs nevienam neesam diži vajadzīgi, nu tad mums te ir sava satversme, sava republika – ne jau politikas, bet sociālajā, sadzīves līmenī.
Un vēl man Latgalē patīk tas, ka tur nejūt zemināšanos, ko mēs bieži redzam šeit, Rīgā, sevišķi sociālajos tīklos.
Ļoti daudziem latviešiem ļoti patīk, ja mēs kaut kur esam pēdējā vietā.
Un, pat ja kaut kur esam pirmie, mēs tam vienalga neticam, tad uzreiz tiek piesaukts: “Jā, bet, re, cik grūti pensionāriem!” Vai skolotājiem. Nevis tā: mums kaimiņos dzīvo viena pensionēta skolotāja, viņai pensija ir mazāka par 120 eiro, mēs visi palīdzam, lai viņa var izdzīvot, bet ne: uzreiz piesaucam veselas grupas. Mani kaitina tā žēlabu nekonkrētība.
– Bet, ja zinām, ka vajag palīdzēt konkrētam cilvēkam, mēs taču spējam mobilizēties…
– Tieši tā, un arī visādās sadzīviskās lietās, ja notiek kas slikts, neviens taču nešķiro ne tautību, ne ticību, bet daļai latviešu ir tāds iecienīts pašizteiksmes žanrs – vāvas. Sak, nekur citur tā nenotiek! Un kā vēl notiek! Tādā Vācijā neviens dienests brīvdienās un svētku dienās neskries pārbaudīt, kas kaiš jūsu internetam vai apkures sistēmai (te svētku laikā izskanēja sašutums, ka internets uz laiku pazudis)…
Savukārt latgalieši ir sapratuši, ka mēs dzīvojam šeit un tagad. Jā, dzīve tur ir stipri grūtāka, kaut vai uzņēmējdarbības jomā – kas nekaiš Pierīgā kaut ko izaudzēt un atvest uz Rīgu, atrast, kur pārdot!… Ciblā vai Kārsavā attālums līdz nopietnam tirgum vien ko nozīmē. Taču viņi kaut kā tiek galā. Pērn, kad lietavās noplūda lauksaimniecības zeme – tā posta aina, kur lauki pārklāti ar ūdeni, un jaunais latgaliešu puisis tā vietā, lai izmisumā plēstu matus un teiktu, ka ies kārties, iet savā laukā peldēties…
– Nupat esam piedzīvojuši Latvijas simtgades kulmināciju, un arī tajā jūsu piesauktais vāvu žanrs tika krāšņi pārstāvēts. Kā jūs vērtējat simtgades svinības?
– Man simtgades atzīmēšanā īsti nepatīk pasākumu un veltījumu stiepšana – kā garais suitu sauciens: sākās pagājušajā gadā un beigsies vēl tikai 202…ajā. Protams, ir lietas, par kurām varam jautāt, vai tām vajadzēja būt valsts finansiāli atbalstītā programmā, bet par ko gan milzīgs prieks – ka simtgadei atvēlētā nauda ļāva uzplaukt latviešu kino.
Protams, pastāv bažas, kāda būs nākotne, kad šis naudas pumpītis tiks noslēgts, tomēr es ceru, ka šie procesi, reiz sākušies, atradīs ceļu tāpat kā ūdens atrod, kur aiztecēt. Cilvēki būs ieguvuši pieredzi, arī starptautisku sadarbības pieredzi, kontaktus, un šis atspēriens ļaus atrast arī citus, ne tikai Latvijā bāzētus atbalsta punktus. Mēs redzam, ka esam pārāk mazi, lai vieni paši visu paveiktu. Taču kino ir uzplaucis, un tieši tas man šķiet lielākais simtgades ieguvums.
Atgriežoties pie amatieru mākslas, lai kāda tā kurā vietā būtu, kādā līmenī, pašdarbnieciskāka vai ar augstāku profesionalitātes piesitienu, tā tomēr ir latviešu kultūras uguns kurināšana un uzturēšana.
Prieks, ka pēdējos gados arī Dziesmu svētkos amatierteātri ir paaicināti, un man liekas, ka starplaikos starp svētkiem tie ar savu darbošanos visu laiku uztur cilvēkos kopānākšanas prieku un nepieciešamību.
Un vēl – cik nu lielā mērā kur, bet amatierteātri uztur arī vajadzību pēc profesionālā teātra mākslas baudīšanas. Tie autobusi, kas stāv pie Dailes un Nacionālā teātra, – ne jau kāda elite tajos atbrauc. Man Daugavpilī ir paziņas, kas ik pa laikam kopīgi noīrē mikroautobusu un atbrauc uz Operu. Cilvēkiem tā ir nepieciešamība – tāda iziešana no ikdienas.
