Lūgt palīdzību – tas dažkārt nemaz nav tik viegli izdarāms. Kā tu to iemācījies? 0
Pamazām. Neviens cits cilvēks nezina, caur kādu elli tu ej, kamēr tu nerunā. Nereti domājam, ka palīdzības lūgšana ir vājuma izpausme, ka ar to mēs apgrūtinām citus. Taču es pārliecinājos, ka apkārt ir tik daudz sirsnīgu cilvēku, kas var un no sirds grib atbalstīt. Mēs katrs esam tik dažādi un arī palīdzība katram nepieciešama citāda, taču klātbūtne un atbalsts ir vajadzīgi katram, kas sastopas ar dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem. Man ir ļoti svarīgi, lai sievietes ar līdzīgu pieredzi saprastu, kāda cena ir tam, ka neuzdrošināmies lūgt palīdzību. Tas maksā dzīvību! Un attiecas gan uz grūtniecību, gan pašām dzemdībām. Sievietes šausta sevi ar domām, ka man jau nekas nepienākas, ko par mani padomās, kā es tagad visus traucēšu? Brīdī, kad ejam cauri sāpēm, svarīgi saprast, kāda veida palīdzība un atbalsts mums nepieciešams. Es zināju, ka nedrīkstu ne mirkli palikt viena. Bet to sapratu samērā nesen. No ārstiem sajutu pacietību un izpratni par manām vajadzībām, kuras es biju spējīga definēt, nosaukt vārdos tik smagā brīdī. Man bija sajūta, ka viņi līdz ar mani izdzīvo šo zaudējumu. Pateicos visiem mediķiem, kas bija kopā ar mani, sagaidot dēla dzimšanu. Gan dežurējošais ginekologs, gan vecmātes, māsiņas, gan bērnu ārsts un reanimatologs izdarīja visu bērniņa labā. Man bija sajūta, ka viņi līdz ar mani izdzīvo zaudējumu. Un paldies visai manai atbalsta komandai – ugunsdāmām no “Uguns skolas”, kuras gan domās, attālināti, gan klātienē rūpējās un atbalstīja mani.
Kā tu sadzīvoji ar pārmaiņām savā ķermenī, kuras līdzi nes grūtniecība?
Pēc visām grūtniecībām, ilgās gulēšanas man bija grūti pieņemt savu ķermeni, bija brīži, kad nicināju to. Tagad peldu jūrā, arī gada aukstajos periodos, vingroju un esmu pateicīga savam ķermenim par visu, ko tas ir izdzīvojis. Bez pārmetumiem sev pieņemu, ka mans ķermenis nav paredzēts bērniņa iznēsāšanai. Akceptēju domu, ka bērniņam nav jāienāk šajā dzīvē caur mani, līdz ar to arī uz adopcijas jautājumiem šobrīd skatos elastīgāk.
Kā šie pārbaudījumi ietekmēja attiecības tavā ģimenē? Arī tavs vīrs ceturto reizi piedzīvoja bērniņa zaudējumu.
Tas nebija viegli nevienam no mums. Pēc manas iznākšanas no slimnīcas uzreiz braucām uz smilšu terapiju. Paldies psiholoģei Jolantai Ūsiņai, ar kuru kopā labi pastrādājām, tādējādi mainījās mūsu attieksme pret notikušo un pašiem pret sevi. Pēc visa, kas noticis, šķita, ka esmu vīram kā nasta, ka katra viņa nopūta nozīmē sāpes. Domāju, viņam apnicis, ka raudu, nespēju neko darīt un vienkārši skatos griestos. Bet katrs cilvēks emocionālās sāpes izdzīvo citādi – izrādījās, ka vīrs caur šīm nopūtām laida prom savas sāpes. Viņam bija grūti noskatīties, kam man jāiziet cauri un kā es ciešu. Vīrs visu vairāk turēja sevī. Viņš bija piedzīvojis arī bailes zaudēt mani, jo pēc trešās grūtniecības man pašai bija problēmas ar veselību. Terapijas laikā sapratu, ka nevēlos zaudēt vīru, domāju – vai tiešām tas, kas noticis, spēs satricināt mūsu laulību? Nesen atgriezāmies no svētceļojuma uz Santjago (Spānijā): 290 km garais ceļš, ko nogājām kopā, savā ziņā lika mums abiem piedzimt no jauna. Tas bija vajadzīgs, lai apzinātos, ka nav neiespējamu lietu. Tur iemācījos tikt galā ar savām bailēm, jo bailes paralizē. Drosme ir darīt kaut ko pat tad, ja ir bail. Tā bija arī ar manu kūku projektu – nedrošība, bailes, šaubas, vai izdosies. Un atrodas simtiem iemeslu, lai to nedarītu. Bija grūti saņemties nokārtot visas formalitātes, kas saistītas ar uzņēmumu, teju pusgadu gaidīju īsto brīdi, kad saņemšos. Pēc atgriešanās no svētceļojuma sakārtoju visus jautājumus piecu dienu laikā. Tad, kad iemācies tikt galā ar situācijām, kuras tev iedvesušas bailes, pēkšņi saproti – re, es varu vadīt šo pajūgu! Es spēju kontrolēt savas bailes un vairs neļauju tām ietekmēt savu dzīvi.
Kas ir tavs spēka avots?
Es pati un mana iekšējā uguns. Mums katram tāda ir. Tikai jāprot to sajust, apzināties un izmantot savā labā, nevis pret sevi. Un vēl – lai cik smagas kājas būtu, lai cik grūti paelpot, nepadodies, bet ej uz priekšu. Viss ir darīšanā. Var skaisti runāt par to, kas būtu jādara, bet tas, kas tevi tiešām maina, ir reālā rīcība. Tas gan nenozīmē nodarboties ar kaut ko, kas tikai novērš tavas domas, bet mērķtiecīgi iet ārā no tā purva, kurā esi. Sapratu, ka spēka robežu nosakām mēs paši un visi pārbaudījumi un sāpes ir spēka robežu pārbaude. Esmu pārliecināta, ka mēs satiekam tos cilvēkus, kuri ir vajadzīgi mūsu attīstībai. Jo nereti iestrēgstam savās traumās un ierobežojošās domās, kas kavē doties tālāk.
Kā var ieraudzīt ieguvumus no dzīves grūtajiem brīžiem, no sāpīgajām situācijām?
Man palīdzēja atziņa, ka pasaule vienmēr ir par tevi, tā nekad nav pret tevi. Tas nozīmē – iemācīties mīlēt sevi šobrīd, pieņemt visu, ko es daru savā dzīvē. Un piedot sev. Arī tad, ja kaut kas neizdodas tā, kā iecerēts. Piedot sev jebko, kas nav sanācis, un dot sev kaut 1001. iespēju! Esmu iemācījusies piedot arī tiem, kuri manā dzīvē ienesuši kādas sāpes, dusmas vai aizvainojumu, jo šodien es saprotu, ka viņi darīja labāko, ko tajā brīdī spēja.
Šobrīd esmu nonākusi pie vajadzības un vēlmes kalpot citiem. Tā man ir milzīga dāvana – iespēja kalpot sievietēm, kuras piedzīvojušas zaudējumu. Šajā ceļā mani atbalsta un palīdz psiholoģe Kristīne Balode. Mans nolūks nav kādu mācīt, bet aicināt uz visu, kas notiek mūsu dzīvē, paskatīties ar citādu attieksmi. Mums katram ir viena, sava skaistā dzīve, un es negribu palaist garām nevienu savas dzīves dienu.
