Zaudējusi četrus mazuļus… Intas Lākutes spēka stāsts, caur uguni ejot 0
Autore: Dace Kravale
Katra puķe ir skaista. Katrs cilvēks, līdzīgi kā puķe, uzzied savā laikā. Mans ziedēšanas laiks ir tagad, stāsta garšīgo “Cake Madame” kūku meistare Inta Lākute. Bet ceļš līdz ziedēšanai ir bijis gana skaudrs. Kad pagājušā gada pavasarī iepazinos ar Intu, viņa gaidīja ierodamies pasaulē savu ceturto bērniņu. Cīnījās par viņa dzīvību, taču šajā cīņā zaudēja. Ceturto reizi.
Neviens no Intas un viņas vīra bērniņiem neizdzīvoja, jo visi dzima priekšlaikus. Taču šobrīd Inta ir izdziedinājusi savas rētas, tāpēc var dalīties ar to, kam izgājusi cauri. Un “Cake Madame” kūkas ir tikai viens no ceļa posmiem.
Inta uzsākusi mācības krīzes centrā “Skalbes” PEP (pirmās emocionālās palīdzības) psihologu programmā, lai palīdzētu sievietēm, kas piedzīvojušas bērniņa zaudējumu. Par to, kā iziet dziļo sāpju upi, kā pieņemt sevi un atrast spēku dzīvot tālāk, kā rast sevī drosmi lūgt palīdzību. Kā no jauna priecāties par savu dzīvi – Intas stāsts.
Par lielām sāpēm ir grūti runāt, teju neiespējami. Kāpēc tu tomēr izlēmi dalīties?
Tāpēc, ka zinu – tāda neesmu vienīgā. Zinu, kādas ir izjūtas, zaudējot mazuli, cīnoties, lai viņš tomēr būtu, pēc tam ejot cauri visdažādākajām emocijām – dusmām, bezspēcībai, pašpārmetumiem. Zinu, ko nozīmē nevēlēšanās dzīvot. Reiz, braucot mašīnā, domāju – tā, tagad es varētu noņemt rokas no stūres… Tas gan bija jau pirms šīs grūtniecības. No pašnāvības mēģinājumiem atturēja doma, ka mans vīrs to nav pelnījis. Arī viņš piedzīvo zaudējumu, arī viņam sāp. Un aiz katras pretimbraucošās mašīnas vadītāja taču arī ir ģimene, bērni. Es nedrīkstu to darīt. Galvenais, ko sapratu, – jālūdz palīdzība. Šoreiz uzdrošinājos un to lūdzu, tāpēc mana atlabšana notika kosmiskos, īstenībā cilvēka prātam neaptveramos ātrumos. Pēc trīs nedēļām jau staigāju pa uguni un atsāku cept kūkas! Mans uzņēmums “Cake Madame” oficiāli dibināts trīs mēnešus pēc ceturtajām dzemdībām. Tas parāda, ar kādu jaudu esmu tikusi šīm sāpēm pāri, jo iepriekš atlabšana prasīja gadus.
Kas tev palīdzēja šajā ceļā?
Mišels un Laura Dennleri no “Uguns skolas”. Es viņus saucu par pavadoņiem ceļā uz savu kodolu. Viņu darbs, lai sievietes būtu laimīgas, ir brīnišķīgs un apbrīnas vērts. Un, protams, mans vīrs, ģimene un draugi. Man ļoti palīdzēja “Uguns skolas” nometnes – staigāšana pa uguni, stikliem un citas praktiskās nodarbības, kas ļāva sajust gan savu fizisko, gan garīgo spēku. Apzinoties šo spēku, notiek dziedināšanās, kurā izlīdzinās pāridarījumi, aizvainojumi, dusmas. Visām sāpēm ir jāiziet cauri. Tas ir kā ar brūcēm – ja mēs tās slēpjam, neaiztiekam, ar laiku tās arī nesāp, bet, ja pēkšņi kāds pilnīgi nejauši tai pieskarsies, sāpēs divtik, jo patiesībā brūce nav sadziedēta.
Kā nonāci līdz “Uguns skolai” un kūku cepšanai?
Lūzuma punkts bija, kad piedzima mūsu trešais dēliņš un mēs viņu atkal zaudējām. Vīram bija jābrauc komandējumā uz Zviedriju, es paliku pilnīgi viena ar savām domām, sāpēm, vainas sajūtu. Katru dienu galvā risināju dialogus par dzīves izbeigšanu, cīnījos ar domām par pašnāvību, līdz kādu dienu sarunā ar draudzeni uzzināju par “Uguns skolu”. Sāku meklēt informāciju, kas tas īsti ir, jo parasta psiholoģija vai terapija mani neuzrunāja – kā pīlei ūdens! Tobrīd tika rīkota nometne trīs dienu garumā sievietēm par viņu gaismas un ēnas pusēm. Vīrs man šo dalību nometnē vienkārši uzdāvināja cerībā, ka tas ir kā pēdējais salmiņš, lai mani vestu atpakaļ dzīvē – ja šis man nepalīdzēs, tad man nepalīdzēs NEKAS. “Uguns skola” man palīdzēja apzināties, kas es patiesībā esmu un ko vēlos no savas dzīves. Jau pašā pirmajā uguns spēka piedzīvojumā es publiski pastāstīju par savu slēpto sapni – kūkām. Pateicoties tam, ka sāku apzināties savu spēku un vēlmi būt patiesai pret sevi, es uzdrīkstējos rīkoties radikāli – aiziet no algota darba, kas mani līdz mielēm garlaikoja, nesniedza piepildījumu, un beidzot sākt cept kūkas! Mana dzīve uzņēma jaunus apgriezienus! Tā radās “Cake Madame”. Tas notika aptuveni deviņu mēnešu laikā, neatlaidīgi un pacietīgi strādājot ar sevi, savām brūcēm.
