Elksniņa “piecas slavas minūtes” – Krievijas mediji citē viņa izteikumus 34
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Savas “piecas slavas minūtes” šonedēļ piedzīvoja “Saskaņas” politiķis Andrejs Elksniņš. Latvijas līmenī pašreizējais Daugavpils mērs, protams, jau līdz šim bija diezgan zināms politiķis, taču beidzot viņa vārds ir plašāk izskanējis arī starptautiski. Viņu aizrautīgi citējuši Krievijas mediji, tāpat Elksniņa izteikumi guvuši plašu ievērību arī Ukrainā, kur, piemēram, Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko norādījis: “Latvijas pilsētas Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš attaisno Krievijas noziegumus Ukrainā. (..)
Par laimi, šīs marginālās figūras izteikumi neatspoguļo ne mums draudzīgās Latvijas oficiālo nostāju, ne absolūtā vairākuma latviešu uzskatus.” Elksniņu pieminējis arī Ukrainas prezidenta administrācijas padomnieks Oleksijs Arestovičs, kura raidījumiem “YouTube” kanālā “Feigin Live” ir milzīga auditorija. Īsāk sakot – Elksniņam beidzot ir izdevies uzspiest sev uz pieres treknu prokremliskā politiķa zīmogu, kuru nodzēst vairs nebūs iespējams.
Kā tad tas notika? Faktiski Elksniņš izgāzās klasiskajā testā, kas nu jau vairāk nekā astoņus gadus tiek lietots, lai pārbaudītu, vai cilvēks nosoda Krievijas agresīvo, impērisko politiku vai arī ir tās atbalstītājs (lai gan dažreiz cenšas tēlot kaut ko citu). Tas ir jautājums: “Kam pieder Krima?”
Te ir tikai divas iespējamās atbildes, vidusceļa nav, jo arī locīšanās nozīmē atbalstu Krievijai. Andrejs Elksniņš uz šo jautājumu intervijā portālam “Delfi” atbildējis tieši: “Krima ir Krievijas Federācijas sastāvā.” Te nav vietas interpretācijām, jo viss ir skaidri dzirdams videoierakstā. Šajā pašā intervijā Daugavpils mērs izpaudies arī atbildēs uz citiem jautājumiem, kas to visu vēl vairāk paspilgtina. Viņš pat nespēj pateikt, kurš šajā karā ir agresors un kādu kara iznākumu viņš vēlētos – vai Krievijai būtu jāpamet pašlaik okupētās Ukrainas teritorijas. Uz visiem šiem jautājumiem Elksniņš mēģinājis “atsisties” ar filozofisku frāzi, ka “šajā karā uzvarētāju nebūs”, un pārmetumiem žurnālistei, ka nevajag viņu “eksaminēt”.
Šajā ziņā “Saskaņas” politiķis gan nav diez ko oriģināls. Šādu atbildi uz neērtiem jautājumiem savulaik izdomāja un sāka plaši izmantot bijušais “Saskaņas” līderis, pašreizējais Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs. Piemēram, kad tika aicināts paskaidrot savu un partijas attieksmi par Latvijas okupācijas faktu. “Pierakstiet precīzi manu atbildi – jūsu avīze nebūs tā, kas eksaminēs mūsu partijas biedrus,” tā 2018. gadā intervijā “Latvijas Avīzei” pikti atcirta Ušakovs.
Elksniņš šajā ziņā ir bijis centīgs viņa skolnieks, taču nav aptvēris, ka situācija kopš tā laika ir mainījusies. Pat viņa partija ir apjautusi, ka sēdēt špagatā starp Latviju un Krieviju kara apstākļos vairs nesanāks, par to diezgan dārgi samaksājusi Saeimas vēlēšanās, tomēr vismaz pagaidām prokremlisko zīmogu pati sev nav uzspiedusi.
Nav skaidrs, vai Elksniņš tiešām ir Kremļa ietekmes aģents vai tikai aprēķinātājs, kurš saskata iespēju šādā veidā saglabāt varu pilsētā, kur ir daudz Krievijas agresijas atbalstītāju (zīmīgi, ka aizvadītajās Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” Daugavpilī saņēma būtiski mazāk balsu nekā “Stabilitātei”).
Viņa izteikumi par Krimu, kas ir pretrunā Latvijas oficiālajai nostājai un starptautiskajām tiesībām, liek apšaubīt šīs amatpersonas lojalitāti un tātad arī atbilstību ieņemamajam amatam. Šķiet, to jau pēc intervijas aptvēris arī pats Daugavpils mērs, kurš nu jau sācis taisnoties, ka esot nepareizi saprasts.
Protams, Arestovičam un citiem ir taisnība, ka Latvijā šādu uzskatu paudēji ir margināli. Tomēr tas ir nacionālajā līmenī, kamēr vietējā līmenī viņu rokās var būt diezgan liela vara. Pie kā tas var novest, labi rāda Ukrainas pieredze ar Donbasa reģionu, kur tāpat viss sākās ar lielas daļas vietējo iedzīvotāju simpātijām Krievijai un politiķiem, kas šo pieprasījumu centās apmierināt. Daļa šo spēlīti nespēja beigt arī brīdī, kad ar Krievijas atbalstu sākās “tautas republiku” dibināšanas un citas aktivitātes, kas pārauga katastrofā.
Ja miera laikā mēs varētu mierināt sevi, ka šādas aktivitātes ir daļa no demokrātijas izpausmēm, tad kara laikā tas kļūst par nacionālās drošības jautājumu. Ļoti gribētos redzēt, kāda būs Latvijas valsts atbilde Elksniņam un līdz ar to arī visiem pārējiem Latvijas prokremliskajiem politiķiem.
