Monika Zīle: Kam patiesībā pieder politiskajā tirgū atvestais zirgs? 19
Tūkstošus eiro par skaistām acīm vai mākslinieciski uzsietu kravati no sponsoriem nesaņem neviens politiskais spēks nekur un nekad.
Kāds vīrs tirgū pārdod zirgu. Lopiņš maksā tikai vienu dālderi, bet klāt jāņem simtnieku vērti iemaukti. Noteikums savāds, bet kur gan vēl dabūsi tik smieklīgi lētu zirgu? – domā pircējs, atverot maku. Tāds īsumā ir latviešu tautas pasakas sižets, kurā saskatāmi gan mārketinga aizmetņi, gan brīdinājums labi padomāt pirms katra nopietna darījuma – vai patiešām būs tik izdevīgs, kā pirmajā brīdī liekas. Šī folkloras sacerējumā ievītā gudrība ļoti aktuāla kļūst dienās, kad uz 12. Saeimu startēt nolēmušie politiskie spēki reģistrējuši kandidātu listes Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK), vienlaikus ievelkot dvašu savas preces piedāvāšanas kampaņai. Līdzībās runājot, visi līdz CVK slieksnim atvestie zirgi labi nopucēti un pa gabalu izskatās derīgi ikvienai vajadzībai. Turklāt pārdevēji apgalvo: bēri un sirmji izskoloti kā vagā iešanai un vezumu vilkšanai, tā aristokrātiskām izjādēm un auļošanai hipodromā. Ja kas, paši tirgotāji arīdzan nav vakarējie – neviens pat ar pušplēstu vārdu nepiemin to aksesuāru, bez kura zirgu līdz tirgus placim neatvedīsi. Daža rumaka īpašnieks, par iemauktu izcelsmi jautāts, liek saprast, ka pieklājīgi cilvēki tādas tēmas necilā. Bet Inguna Sudraba, piemēram, atbilstoši viņas veidotās partijas nosaukuma tonalitātei (“No sirds Latvijai”) atver dvēseles dzīli: kas te ko daudz runāt – naudiņu apaušu dizaina smalkādas siksnām, sudraba kniedēm un zeltījumiem iedevuši labi ļaudis, kuru cēlajiem nodomiem sabiedrībai jātic uz vārda, jo politiskā spēka iedvesmotāja katru ziedotāju pazīst, un šī saikne tad arī lai kalpo par īpašās uzticamības zīmogu. Ingunu Sudrabu šajā gadījumā piesaucu vien tāpēc, ka no viņas dibinājuma atstumtais uzņēmējs Viesturs Tamužs diezgan jau skeptiski novērtējis partijas sponsoru šķīstību. Gluži tādā pašā leņķī varam aplūkot arī citu politisko veidojumu kasēs ieplūdušās naudas ceļus. Pilnīgi iespējams, ka dažas ideālistiskā pasaulē mītošas un kādas partijas līderī (-ē) platoniski iemīlējušās jūsmīgas būtnes ziedo elka vadītajam spēkam piecus, nu, labi – desmit eiro. Tā mēdz notikt. Bet tūkstošus par skaistām acīm, mākslinieciski uzsietu kravati vai glītu frizūru nedabū neviens. Nekad. Nekur. Katram zeltīto iemauktu pasūtīšanas tēriņu sedzējam ir padomā konkrēts zirga turpmākās dancināšanas mērķis, šo preci politiskā tirgus vajadzībām izdaiļojot. Pirms vēlēšanām tā notiek visā pasaulē. Latvija nav izņēmums. Atšķirība vienīgi tāda, ka valstīs ar lielu demokrātisku pieredzi vēlētājs ir krietni rafinētāks un diezgan labi zina, kādi grupējumi stāv aiz katra politiskā zirga pārdevēja. Mūsu valstī daļai elektorāta vēl joprojām saglabājusies ticība vēlēšanu priekšvakarā no tumša meža izlēkšojušam baltam jātniekam, kura mistisko spēju ugunīgais zobens rīt uz brokastlaiku nokaus pūķi, bet viņa pilī atrasto zeltu sirdsskaidrais tautu dēls sadalīs, cik katrs jaudās panest. Šī ticība acīmredzot sakņojas mūsu bagātīgajā folklorā.
Partiju finansēšanas likums regulē sponsoru pienesumu. Tā apjomu un ziedotāju vārdus gan uzzināsim tikai labu strēķi pēc vēlēšanām. Bet, sastopot Saeimas krēslus nolūkojušos, nav jābaidās izvaicāt, kam patiesībā pieder politiskajā tirgū atvestais zirgs. Tad radīsies vismaz nojausma, kurš pārdevējs turpmāk vicinās tikai cūku puiša pātadziņu – ja viņam ļaus.
