Apvienot ministrijas? Atjaunot likvidētās? Kādas izmaiņas nepieciešamas valdības struktūrā? 0
Latvijā ministriju skaits mainījies vairākkārt. Pēdējoreiz tas notika 2011. gadā – Valda Dombrovska valdības laikā, kad tika apvienota Vides ministrija un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija.
Nacionālā apvienība (NA) atbalsta Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apvienošanu, un no šīs nostādnes nedomā atkāpties. NA Saeimas deputāts Imants Parādnieks uzsver, ka, apvienojot šīs ministrijas, varētu veidot jaunu – Attīstības ministriju. “Tā varētu analizēt katra reģiona priekšrocības – kurā ir spēcīgāks ražošanas potenciāls, kurā kultūra un tūrisms. Mērķis ir panākt, lai reģioni vairāk sadarbotos,” uzsver I. Parādnieks. Viņš pieļauj, ka ar šādas ministrijas izveidi varētu arī panākt, lai labāk sadalītu ES struktūrfondu līdzekļus. Tāpat arī, viņaprāt, šāda ministrija veicinātu to, ka Latvijas reģioni būtu vairāk apdzīvoti un iedzīvotāji mazāk izvēlētos dzīvot Rīgā vai reģionu centros. I. Parādnieks arī uzskata, ka varētu apsvērt Veselības un Labklājības ministrijas apvienošanu, jo ministriju pārraudzītās jomas ir saistītas, taču tam nebūtu jābūt pašmērķim.
“Saskaņas centra” Saeimas frakcijas deputāts Valērijs Agešins uzsver, ka ministriju apvienošana samazinātu ierēdņu ietekmi uz politiskajiem procesiem un no šāda soļa iegūtu arī valsts pārvalde, jo strādāt turpinātu spējīgākie ierēdņi, taču viņiem tad būtu jāmaksā atbilstošs atalgojums. Viņaprāt, no Veselības un Labklājības ministriju apvienošanas efekta nebūtu, jo, lai gan abu ministriju jomas ir cieši saistītas, tomēr jāņem vērā to specifika. V. Agešins piedāvā apvienot Izglītības un zinātnes ministriju ar Kultūras ministriju, jo to pārraudzītās jomas ir radniecīgas. Šo ministriju apvienošanu “SC” piedāvājis arī iepriekš. “Vajadzētu arī apvienot Aizsardzības un Iekšlietu ministriju, lai mums būtu viena spēcīga spēka struktūru ministrija, kas varētu apkarot kriminālnoziegumus,” ierosina V. Agešins. I. Parādnieks piekrīt, ka šis jautājums ir apspriežams, jo valsts ārējā drošība ir cieši saistīta ar situāciju iekšlietās.
“Vai vajag apvienot apvienošanas pēc? Nepieciešama argumentācija, un šādiem lēmumiem nav jābūt balstītiem uz emocionalitāti, lai gan sabiedrībai ministriju apvienošanas ideja patīk,” argumentē Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis, kurš atsakās minēt konkrētu piemēru, kuras ministrijas vajadzētu apvienot.
“Vienotības” Saeimas frakcijas deputāte Lolita Čigāne uzsver, ka var redzēt, kuras ministrijas ir attīstījušās un kuras savas funkcijas pilda vāji. “Drīzāk runa ir par spēju apvienošanu, motivējot spējīgus cilvēkus strādāt valsts pārvaldē,” piebilst deputāte. Pēc viņas domām, Izglītības un zinātnes ministrija un Kultūras ministrija nav jāapvieno, jo tām jau tagad katrai savā jomā esot daudz darba to pārraudzītajās jomās.
Deputātu domas ir atšķirīgas par Eiropas lietu valsts ministra amata izveidi Latvijas prezidentūras ES Padomē vajadzībām. “Domāju, ka ar šīm funkcijām var tikt galā ārlietu ministrs un tās ir viņa tiešā kompetence,” argumentēja V. Agešins. Pret jauna ministra amata vietas izveidi iebilst arī A. Brigmanis. “Ārlietu ministrijai ir pietiekami daudz augsta līmeņa ierēdņu, kas var nodarboties ar šiem jautājumiem, piemēram, valsts sekretārs vai kāds no viņa vietniekiem,” piebilst A. Brigmanis. I. Parādnieks norāda, ka prezidentūras īstenošanai pastāv atsevišķa iestāde – Latvijas prezidentūras ES Padomē sekretariāts. Savukārt L. Čigāne uzskata, ka šāds ministra amats ir nepieciešams, jo šobrīd starptautiskā situācija ir kritiska, ar daudziem izaicinājumiem, piemēram, notikumi Ukrainā un Izraēlā, tādēļ ES jautājumi būtu jānodala, lai ārlietu ministrs prezidentūras laikā nebūtu pārkrauts ar darbiem.
Tikmēr I. Parādnieks uzsver, ka Latvijā nepieciešams atjaunot bērnu un ģimenes lietu ministra amatu un ministriju, jo tā varētu sekmēt demogrāfijas rādītāju uzlabošanos, tomēr deputāts piebilst, ka tā ir viņa iniciatīva rosināt šādas ministrijas izveidi, bet partijā par to neesot vienprātības.
