Apvienošanās nomaļu attīstībai 0
Pagājušās nedēļas nogalē Smiltenē notika biedrības “Lauksaimnieku apvienība” pirmā darbības gada vērtēšanas kongress. Lauksaimnieku apvienība tika dibināta 2011. gada 31. janvārī pēc rajonu lauksaimnieku apvienību likvidēšanas, lai atbalsts no galvaspilsētas sasniegtu no Rīgas attālākos laukus.
Biedrības valdes priekšsēdētājs un zemnieku saimniecības “Rožkalni” īpašnieks Ivars Ādamsons atzina, ka pamazām risinot aktuālos jautājumus, piemēram, par lauksaimniecības konsultantiem: “Norādījām uz neloģiskumu – Rīgai tuvākajos novados, kur vismazāk nodarbojas ar lauksaimniecību, ir ļoti daudz konsultantu, toties Gulbenes novadā – tikai viens. Šobrīd Latvijas Lauku konsultāciju centrs situāciju izvērtē, un viņiem trīs mēnešu laikā jāizstrādā jauns, novadiem atbilstošs variants.”
Zaļās zonas kopējiem
Kaut gan bioloģisko saimniecību un ekoproduktu ražotāju darbu vada dažādas organizācijas, problēmu risināšanas gaita zemniekus neapmierina. Kaut arī jaunveidotā apvienība vairāk šķitusi kā graudkopju un lopkopju lielsaimniecību kolektīvs, tā iesākusi arī “zaļo” novirzienu. Tiem, kuri apkopj savas platības un nenodarbojas ar audzēšanu vai ražošanu, ierosināts izveidot atsevišķu fondu tikai par zaļās zonas uzturēšanu, pavēstīja Ligita Zvirbule, valdes locekle, Gulbenes novada Tirzas pagasta bioloģiskās saimniecības “Avotiņi” īpašniece.
Ligitai Zvirbulei ir iespēja salīdzināt: “Līdz šim mums no Gulbenes novada par sasāpējušiem jautājumiem un problēmām vispār nebija balsstiesību augstākstāvošās organizācijās, bet, pateicoties Lauksaimnieku apvienībai, šobrīd esam pārstāvēti Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē (LOSP).”
Nomaļu attīstībai
Lauksaimnieku apvienība pērn tika dibināta ar mērķi panākt, lai valstī vienmērīgi attīstās visi reģioni. Zemkopības ministre Laimdota Straujuma spēja nedaudz kliedēt bažas zemes iegādes kreditēšanas jautājumā, pieļaujot, ka fiksētā likme būs 3,7%, bet bankai ķīla – pati jaunā zeme. To pieprasīt varēs zemnieki, kam patlaban īpašumā ir līdz 300 hektāriem.
“Zemes kreditēšanas jautājuma atrisināšana nenoliedzami būs pozitīvs aspekts, ja vien būs ko pirkt,” uzsvēra I. Ādamsons.
“Tas taču ir ārkārtējs fakts, ka Latvijā, bet it īpaši Latgalē, milzīgas platības ir pārdotas ārzemniekiem, un ko tad brīnāmies, ka lauksaimniecības attīstība notiek lēni. Vēl, par Latgali runājot, esam sapratuši, tur stimulējama būtu kooperatīvu darbība.
Tā ir attīstība ilgtermiņā, un jau pērn sadarbībā ar Vidzemes agroekonomisko kooperatīvu atvērām graudu pieņemšanas punktus Barkavā un Gulbenē, plānosim pirmapstrādi. Lai attīstītu reģionus, nomales, vajag ne tikai ceļus un sakarus, bet arī iespējas nodot produkciju pēc iespējas tuvāk saimnieka dzīvesvietai.”
Kongresa dalībnieki atzina arī to, ka ir parādījusies citāda attieksme un ieinteresētība no Zemkopības ministrijas un valdības puses. Kā apliecinājums tam ir jaunās piena pārstrādes rūpnīcas celtniecība un sarunas par atbalstu izglītības sistēmai lauksaimniecības speciālistu apmācībā.
Ivars Āboltiņš, Burtnieku novada zemnieku saimniecības “Ķempēni” īpašnieks, teica: “Latvijas lauksaimniecība dažādo un daudzo sabiedrisko organizāciju dēļ vienmēr ir bijusi sašķelta. Attiecībā uz Lauksaimnieku apvienību es teiktu, ka tagad beidzot ar tās palīdzību un starpniecību ir starp ministrijām un citām organizācijām panākta tā saskaņa, ko prasa lauku cilvēki – mēs, vistuvāk zemei esošie. Lai tikai tāpat veiktos arī turpmāk.”
