Apvainojumi uz smadzenēm iedarbojas ilgstošāk nekā komplimenti 5
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Nīderlandes pētnieki izpētījuši cilvēku emocionālo reakciju uz sliktiem vārdiem, ierakstot smadzeņu aktivitāti laikā, kad viņiem nācies uzklausīt savā un tostarp arī citu cilvēku virzienā vērstus apvainojošus vārdus.
No komplimenta ir salīdzinoši viegli norobežoties, taču trāpīga un ļauna piezīme var cilvēkam nedot miera vēl vairākas dienas vai pat nedēļas. Turklāt tāds pats pārmetums atkārtojumā arī ne nieka nezaudē no sava skarbuma. Un vienlaikus, kā pauduši paši pētījuma autori, viņiem izdevies arī gūt plašāku priekšstatu par to, kāpēc ir lietas, kas spēj pamatīgi aizskart cilvēku, un tādas, kas varbūt nav “vieglākas”, taču pret tām daudzi paliek pilnībā vienaldzīgi.
Valodas pētniece Marianna Struksima kopā ar kolēģiem nolēma noskaidrot, kā cilvēka smadzenes reaģē uz aizskarošiem izteicieniem salīdzinājumā ar komplimentiem un pilnībā neitrāliem faktiem. Pētnieki ievietoja galvas ādā elektrodus eksperimentā iesaistītajām 80 brīvprātīgajām, cenšoties noteikt, cik spēcīgu reakciju izraisīs atkārtoti vārdiski apvainojumi un cik ilgi tā neizzudīs salīdzinājumā ar komplimentiem. Noskaidrojās, ka pirmā ātrā smadzeņu reakcija uz aizskarošiem vārdiem nenoplok arī vēl tad, kad jau izskanējuši arī nākamie apvainojumi.
Tostarp noskaidrojās arī tas, ka pilnībā izdomātas personas veikti apvainojumi izraisa īsus smadzeņu aktivitātes uzliesmojumus klausītāja smadzeņu priekšējā daļā, turklāt pilnībā neatkarīgi no tā, kam tieši tie bija adresēti – viņam pašam vai kādam citam. Pētnieki pauduši, ka šādi apvainojumi līdzvērtīgi pļaukai, un aizskarošie vārdi vēl ilgi turpina nodarbināt smadzenes, pakāpeniski izraisot pat praktiski lielākas reakcijas neatkarīgi no tā, cik bieži atkārtojušās nākamās aizskarošo vārdu sērijas. Ar komplimentiem tas tā nav.
Noskaidrots, ka apvainojumu smadzenes uztver aptuveni 250 milisekunžu laikā, un tas, visdrīzāk, liecina ne tik daudz par cilvēku jūtīgumu pret netīkamu sociālo uzvedību, bet vairāk pat par to, ka cilvēku reakcijas uz apvainojumiem lielā mērā ir automātiskas. Proti, faktiski cilvēks citādi nemaz nevar uz to reaģēt! Tostarp pozitīvi izteicieni eksperimenta gaitā izraisīja mazākus smadzeņu aktivitātes viļņus, taču arī tie laika gaitā īpaši nepavājinājās, kā to varētu sagaidīt. Vārdu sakot, arī ar pozitīvām emocijām neiestājas savdabīgs pārsātinājums.
To varot uzskatīt par atgādinājumu faktam, ka cilvēka smadzenēm piemīt tendence ievērojami intensīvāk nofiksēties uz negatīviem nekā pozitīviem notikumiem, ko zinātniski mēdz dēvēt par “negatīvisma aizspriedumu”. Protams, tas, ka eksperimenta gaitā pāri to dalībniecēm gāzās kopumā vismaz 180 īpaši izmeklētu apvainojumu un aizskarošu izteicienu, katrā ziņā ir ļoti daudz, pat neatkarīgi no tā, vai tie bija vai nebija adresēti tieši viņām.
Turklāt pētījums notika laboratorijas apstākļos, un tajā piedalījās tikai sievietes, kuras skarbos vārdus uzklausīja tikai no izdomātiem vīriešiem, tāpēc pastāv arī iespēja, ka tā rezultāti lāgā nav ekstrapolējami uz dabiskiem sociālajiem apstākļiem. Struksima gan neuzsver, ka vīrieši kaut kā būtiski citādi uztvertu viņiem adresētus apvainojumus, taču par to vēl vajadzētu pilnībā pārliecināties turpmākajos eksperimentos.
