Anda Līce: Aptumsums 49
Pēdējo 2015. gada “brīnumu” es piedzīvoju, izlasot, ka Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere gadiem neesot rūpējusies par saviem bērniem, nemaksājusi uzturlīdzekļus, tiesājas ar bērnu tēvu un komunikācija ar bērniem notiek vienīgi ar tiesas un bāriņtiesas starpniecību. Pirmajā brīdī man šķita – tas nevar būt, esmu pārskatījusies. Tekstu pārlasīju vēlreiz. Taču vēl šokējošāk šķita, ka tiesībsargs Juris Jansons uzskata – tā ir viņa darbinieces personiskā lieta. Vai tad šī nav iestāde, uz kuru tik daudzi liek pēdējās cerības?
Jau gadiem ilgi skan jautājums: “Kas notiek Latvijā?” Notiek aptumsums, ko izraisa vara, nauda un līdz kaulam iegrauzies materiālisms. Kā gan citādi lai nosauc to, kas no mums spiež laukā ētisko vertikāli, kura vēstures dzirnakmeņiem nav ļāvusi mūsu tautu samalt. Kad tāds jēdziens kā politkorektums no diplomātu saskarsmes kultūras pārceļas uz noziedzīgo pasauli, valsts izlaupīšana notiek netraucēti un milzu apmēros. Pavērojiet Krievijā notiekošo un salīdziniet ar to, kas notiek Latvijā – mērogi, protams, atšķiras, taču padomju raugs darbojas abās. Politologs Staņislavs Belkovskis, labi pazīdams Krievijas prezidentu, uzjautrināja publiku, sakot uzrunu, kuru pēc dažām dienām Federālajai sapulcei tiešām teica valsts pirmā persona. Politologs bija pilnībā uzminējis, ko un kā runās prezidents. Jācer, ka mūsu asprātis – Jānis Skutelis, izmantojot labākos pašmāju paraugus, arī sagatavos kādu uzrunu tautai. Man, piemēram, ir jālauza galva par mūsu premjerministres pēc demisijas apgalvoto, ka valsts esot labā stāvoklī. Redzot, kā degradējas lauki, turpinās prombraukšana un kas notiek cilvēku attiecībās, attieksmē pret saviem pienākumiem un valsti, es vairs nesaprotu, kas šodien skaitās labs un kas slikts.
Latvijai par visu vairāk ir vajadzīga jauna atdzimšana un atjaunošanās. Pirms trīsdesmit gadiem to pašaizliedzīgi sāka neliela garīdznieku saujiņa. Atmodas augstāko punktu mēs sasniedzām, atmostoties garīgi. Pēc tam sākās slīdēšana uz ērtas dzīves pusi, patiesībā – atpakaļ. Ir notikusi vērtību dramatiska maiņa arī daudzos tā laika varoņos, un atkal aktuāli skan otrajā, sašķelties gatavās Tautas frontes kongresā mācītāja Jura Rubeņa toreiz teiktais – mēs neesam pelnījuši to, ka mums brīvā Latvija tiek dota. To bija pelnījuši tie, kas šodien jau ir zem velēnām. Diemžēl mēs, dzīvie, visus šos gadus esam rosījušies, sev gādājot aizvien treknāku dzīvošanu, nevis brīvību. Mums nelīdzēs nekādi plāksteri, Latvija no aptumsuma var iziet gaismā, vien atdzimstot un atjaunojoties garīgi. Tam vajadzētu būt galvenajam vēlējumam Jaunajā gadā.
