“Aptieka – mana pasaule un mans liktenis” 3
Latvijas svētku nedēļā ir īpaši saviļņojoši apzināties, ka esi arī daļa no liela, spēcīga vietējā uzņēmuma, kura aptiekas sastapsi teju visur – no Rīgas līdz Grobiņai vai Zilupei, Aknīstei vai Apei. Un it visur ir farmaceiti, kuri ir neaizstājami rūpēs par iedzīvotāju veselību. Šoreiz ciemojamies Ludzā pie farmaceites, “Mēness aptiekas” vadītājas Jūlijas Dolgiļevičas, kuras profesionālo gaitu atmiņās ir gan stāsti vēl no mūsu valsts atdzimšanas laika deviņdesmitajos gados, gan kopā ar meitu izdzīvojama vīzija par tālāku profesijas nākotni, ik dienu no sirds palīdzot cilvēkiem Latvijā.
Novembris, lietus, Ludza. Aptiekā cilvēku ir krietni daudz, jo sācies sezonālo vīrusu aktivitātes laiks. Jūlijai Dolgiļevičai ir darba pilnas rokas – nav iespējas novērsties, taču rodam mirkli, lai aprunātos.
Katram sava sāpe
Jūlija uzsver, ka farmaceits noteikti nav tas speciālists, kurš nosaka diagnozi un nozīmē ārstēšanu, to dara ārsti. Farmaceita loma – sekot ārsta norīkojumiem un izskaidrot aptiekas apmeklētājam, kā pareizi lietot konkrētus medikamentus. “Paši, aprunājoties ar cilvēku, vienmēr varam ieteikt kaut ko no bezrecepšu zālēm, lai atvieglotu stāvokli vai kādu iespējamu veselības problēmu. Vienam vajag medikamentu galvassāpju atvieglošanai, citam – sirds pilienus, vēl kādam visticamāk būs vajadzīgas zāles asinsspiediena mazināšanai (kaut vai aroniju sula!). Nav absolūti vienādu situāciju,” saka Jūlija un piebilst, ka katram aptiekas apmeklētājam ir savi ļoti svarīgi jautājumi, ko vēlas uzdot farmaceitiem.
“Ja jums ir parādījušās iesnas, tas jau ir zināms diskomforts, un jūs domājat, kā sev palīdzēt. Vai ne? Bet, ko tad, ja cilvēkam ir hroniska slimība un daudz veselības problēmu? Farmaceita pienākums ir iespēju robežās sniegt kompetentu palīdzību. Nereti iesakām apmeklēt ārstu, jo simptomu mazināšana vēl nav problēmas risinājums.”
Jūlija uzsver, ja ir slikta pašsajūta, tad nevar būt sīkumu, tāpēc farmaceiti ir vērīgi pret katru apmeklētāju, pat ja aiz loga jau vakars un paši ir noguruši. “Kopš jaunības, kad iegūts pirmais farmaceita asistenta diploms, ir tāda iekšēja profesionālās atbildības apziņa par katru, kurš ienācis aptiekā. Nekļūdīties un palīdzēt!”
Pēc Jūlijas teiktā, cilvēki arvien vairāk uzticas farmaceitiem, un tas viņu iepriecina. Nāk ne tikai pēc zālēm, bet reizēm vienkārši aprunāties, konsultēties, piemēram, par to, kā atbrīvoties no smēķēšanas ieraduma, kāds knupītis zīdainim ir labāks, ar kādu ziedi sadziedēt saplaisājušo papēžu ādu, kas palīdzēs, ja pēc pārciesta stresa vai slimības pastiprināti izkrīt mati, kā tikt galā ar grēmām un tā tālāk.
Izdarīt labāk nekā gaidīts
Farmaceiti un farmaceita asistenti, kā arī farmaceiti – aptieku vadītāji ir īpaša prāta un dvēseles cilvēki – tā domā Jūlija. “Mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem šeit un tagad. Man tā ir kļuvusi par iekšēju nepieciešamību. Mīlestība pret cilvēkiem ir obligāta īpašība farmaceitam, citādi nevajadzētu pat sākt apgūt šo profesiju. “Mēness aptiekā” pastāv nerakstīts likums: izdari aptiekas apmeklētājam visu, ko vari, un pat nedaudz vairāk. Esi uzmanīgs un precīzs savās profesionālajās darbībās. Tā arī ir farmaceitiskā aprūpe mūsdienīgā izpratnē.
Gandrīz katrs cilvēks nāk uz aptieku ar savu, reizēm ļoti smagu slimības vēsturi, un tu visu to izdzīvo kopā ar viņu. Toties ir ļoti patīkami redzēt cilvēkus, kuriem esi palīdzējusi, smaidīgus un veselus, tas iedvesmo, vienkārši izaug spārni.”
Farmaceita atbildība
Jūlija stāsta, ka atbildība, uzmanība un precizitāte ir farmaceita profesionalitātes rādītāji. “Mums viss ir jāpārbauda! Formāli – mēs pacientam izsniedzam ārsta noteiktu preparātu (dažās mūsu uzņēmuma aptiekās arī uz vietas gatavojam zāles), ņemot vērā aktīvo vielu un devas. Faktiski mēs cilvēkam izskaidrojam visu, kas saistīts ar konkrēto zāļu lietošanu, stāstām, kā tās iedarbojas, kāpēc ir jālieto un runājam arī par iespējamajām blakusparādībām. Cilvēki, īpaši gados vecāki, ne vienmēr atceras, kāpēc ārsts noteicis kādu medikamentu, piemēram, tāpēc, ka ir svarīgi samazināt holesterīna līmeni asinīs. Farmaceits, izsniedzot medikamentu, vēlreiz visu paskaidro un pamato.”
Jūlija min gadījumus, ka dažkārt cilvēks ierodas aptiekā tieši tad, kad ārsta izrakstītās zāles ir vajadzīgas steidzami tūlīt un tagad, taču šis medikaments tobrīd nav pieejams. “Par laimi mēs esam liels uzņēmums, tādēļ parasti ar “Mēness aptiekas” kolēģu palīdzību izdodas pietiekami ātri atrisināt arī šādu problēmu.”
Katra diena aptiekā – tas esot kā rēbuss – nekad nevar zināt, kādas situācijas sagaida. “Nesen mūsu aptiekā pāris stundu pirms darbdienas beigām vērsās kāda sieviete, kura vēlējās iegādāties specifisku un dārgu preparātu savam mazdēlam. Parasti šādus medikamentus pasūta jau iepriekš, aptiekās tos neuzglabā. Apzvanīju pusi pasaules – nav nekur vajadzīgo zāļu, kaut raudi! Ko darīt? Tomēr visbeidzot izdevās atrast meklēto preparātu un bērns laikus saņēma viņam tik svarīgo terapiju. Šādi brīži mani ļoti iedvesmo,” atzīst Jūlija.
Uzklausīt, iztaujāt un ieteikt piemērotāko
Farmaceite uzsver zināšanu milzīgo lomu kvalitatīvas farmaceitiskā aprūpes nodrošināšanā, taču akcentē arī farmaceita prasmi komunicēt ar cilvēkiem – bez tā darbs nekādi nav iespējams. “Labs vārds taču arī ārstē. Arī pacientam veltītā uzmanība var palīdzēt uzveikt kaites. Cenšos pastāstīt visu par izrakstītajiem preparātiem vai manis ieteiktajiem vitamīniem un daru to tā, lai cilvēks, prom ejot, ir pārliecināts, ka sacītais saprasts. Ļoti mīlu savu darbu un esmu ieinteresēta, lai cilvēki vairāk zina par savu veselību. Piemēram, mēdzu aptiekas apmeklētājiem pavaicāt, vai ir pārbaudījuši D vitamīna līmeni, paskaidroju, kāpēc to ir īpaši svarīgi darīt tieši aukstajā gadalaikā.”
Ar īpašu prieku Jūlija sniedz konsultācijas arī par ādas kopšanu. “Palīdzu izvēlēties kopjošo kosmētiku – sejas, ķermeņa un roku krēmus. Man ļoti patīk vecākas dāmas, kuras jautā, kurš tieši līdzeklis viņu ādai ir labāks, un lūdz kaut ko ieteikt. Mūsu apmeklētāji vienmēr izmanto atlaides un Veselības kartes piedāvājumus.”
Unikālās farmaceita zināšanas
Nav šaubu – farmaceitam ir jāattīstās! Jāzina medikamentu īpašības, uzglabāšanas noteikumi, jāorientējas zāļu veidos, grupās, sastāvā, dozēšanā. Tas visu laiku uztur tonusā, neļauj ieslīgt rutīnā. Jūlija stāsta: “Mēs pastāvīgi pilnveidojamies, un labi, ka uzņēmums piedāvā šādas iespējas. Katru mēnesi apmeklēju divas trīs lekcijas, piedalos mācībās, esmu semināros. Ar mums sarunājas ārsti un klīniskie farmaceiti, iegūstam aktuālo informāciju par jaunām ārstēšanas metodēm, ja ir cukura diabēts, sirds un asinsvadu slimības, neiroloģiskas, ginekoloģiskas vai citas slimības. Skaidrs, ka par pacientu vispirms ir atbildīgs ārsts, bet farmaceitiem ir jāzina un jāsaprot, kā no savas puses cilvēkam palīdzēt, kādas mēdz būt komplikācijas. Farmācijas pasaulē viss strauji mainās, zinātne attīstās, medikamentu klāsts ir milzīgs, un tas viss ir jāzina. Kādi senie medikamenti tiek izņemti no aprites, kā tos nomaina jauni preparāti. Svarīgi ir būt uzmanīgiem, lietojot vairākus medikamentus. Ir, piemēram, populāras kuņģa tabletes (paredzētas gastrītu un čūlu ārstēšanai), kuras nedrīkst lietot kopā ar asinis šķidrinošām zālēm – tas pierādīts nesen, tādēļ daudzi to vēl nezina. Lūk, es aptiekas apmeklētājiem skaidroju arī šādas lietas! Līdzīgu situāciju ir daudz, parasti cilvēkiem rakstu zīmītes uz papīra – ar ko sader konkrētie medikamenti, kad tie jālieto un kā.”
Aptieku darbinieki visu laiku ir kustībā – attīstās un kļūst labāki profesionāļi. Ja esi arī aptiekas vadītāja, jāuzņemas papildu atbildība.
“Man ir svarīgi, lai aptiekā būtu viss nepieciešamais, ņemot vērā to cilvēku vajadzības, kuri izmanto mūsu pakalpojumus. Allaž domāju par to, lai mēs varam piedāvāt arī kādu ārstnieciskās kosmētikas jaunumu, vērtīgus uztura bagātinātājus un vitamīnus, higiēnas priekšmetus.”
Ceļš uz profesiju
Mamma Jūlijai mācīja: ja kaut ko dari, tad tā, lai tas būtu maksimāli labi, nevis kaut kā, pa roku galam. “Mājā mums bija ļoti tīrs, sakņu dārzā viss ziedēja un auga, mēs ar brālīti labi mācījāmies,” atmiņās kavējas farmaceite. “Mani mīļākie mācību priekšmeti skolā – fizika, matemātika, ķīmija un latviešu valoda. Visiem skolotājiem atceros vārdus un uzvārdus, visiem esmu ļoti pateicīga. Pēc astotās klases beigšanas mamma ierosināja doties uz aptieku, lai vienu dienu pabūtu viņas paziņas (un manas pašreizējās kolēģes Sandras mammas) ēna, vērojot un nedaudz iesaistoties aptiekas darbā. Man viss bija pa prātam, ņemot vērā manu mīlestību uz eksaktajām zinātnēm. Aizbraucu uz Rīgu, iestājos 1. medicīnas skolā un jau kopš pirmajām studiju dienām sapratu: jā, esmu izdarījusi pareizo izvēli. Valsts prakse bija aptiekā, un man patika – viss skaidri, stingri, pa plauktiņiem un pa gramiem. Arī baltajam halātam jābūt sniegbaltam!”
Jūlija cerējusi tūlīt pēc medicīnas skolas pabeigšanas iestāties institūtā, taču ieceri nav izdevies īstenot. “Atgriezos Ludzā, mani pieņēma darbā pilsētas aptiekā, vienā no vecākajām un lielākajām. Tai blakus atradās Infekcijas slimnīca, kuru pastāvīgi nodrošinājām ar dažādiem medicīniskiem šķīdumiem, pulveriem, steriliem materiāliem un daudz ko citu. Sākumā gatavoju zāles, tostarp mikstūras, stacionāram un pēc izrakstītajām receptēm arī Ludzas un visa novada iedzīvotājiem. Bail nebija, biju labi sagatavota profesionāli un ļoti atbildīga darbiniece.”
90. gados Jūlija kā farmaceite piedzīvoja smagu laiku – vienubrīd Ludzā, tāpat kā visā Latvijā, bija medikamentu trūkums. Dažkārt trūka pat visnepieciešamāko – pret sāpēm, saaukstēšanās ārstēšanai, profilaksei, sirds slimībām. “Atceros vienu traku ziemu, kad pilsētā slēdza visas pirtis, un tajā pašā mirklī sākās kašķa epidēmija. Cilvēki nāca uz aptieku ar receptēm ziedei pret šo infekciju, bet mums nekā nebija. Sievietes burtiski raudāja – farmaceiti, palīdziet, lūdzu! Tad nu mēs pašas neapkurināmā laboratorijā caurām dienām kausējām cūku taukus, jo nebija ne vazelīna, ne lanolīna, un bērām tiem klāt sēru vajadzīgajā koncentrācijā. Kā es toreiz smirdēju, neizstāstīt! Taču ziede darbojās un kašķis pilsētā bija uzvarēts.”
Nenovērtējamais atbalsts
Kad Jūlija absolvēja Rīgas Stradiņa universitāti, viņa nēsāja zem sirds trešo meitiņu. “Visi bija pārliecināti, ka arī viņa būs mediķe, jo “mācījās” kopā ar mani. Katru nedēļas nogali ar vilcienu braucu uz Rīgu. Paldies vīram, kurš mani atbalstīja vēlmē mācīties tālāk un daudz palīdzēja.”
Ar sirsnību un pateicību Jūlija runā par mammu, par to, kā viņa audzināja, un ar cerību un patiesu lepnumu raugās uz savu meitu. “Šodien skatos uz vecāko meitiņu Ēriku, kura studē Rīgas Stradiņa universitātes ceturtajā kursā, un redzu – viņa ir tikpat nopietna kā es jaunībā un patiesi aizrāvusies ar farmāciju. Mani ārkārtīgi priecē viņas izvēle. Veidojas jauna Latvijas farmaceitu dinastija, un tas ir patīkami.”
Jūlijas balsts ir arī “Mēness aptieka”, kuras vadītāji atbalstījuši centienos pabeigt augstskolu. Farmaceite atzīst: “Mūsu kolektīvā ir tas, ko sauc par pleca sajūtu: ja gribi augt, attīstīties – tev noteikti palīdzēs.”
Uz darbu ar prieku
Farmaceita darbs ir viens no nozīmīgākajiem sabiedrībā – par to Jūlija ir pārliecināta. “Tas ir prasmju un zināšanu komplekss – farmaceits ir speciālists, kas pārzina sarežģītu ķīmisko savienojumu sastāvu, atceras tūkstošiem mazu kastīšu atrašanās vietu plauktos, ir arī fiziski spēcīgs. Vēl mūsu kodeksā ietilpst empātija, prasme uzklausīt un saprast, un pamatīgas farmaceitiskās zināšanas.
Pat tad, kad esmu ļoti nogurusi, lieliski saprotu, ka rīt no rīta tieši tāpat – ar prieku – iešu uz savu aptieku, lai palīdzētu cilvēkiem. Tā ir mana pasaule un mans liktenis.”
