“Pensija it kā man neskaitās pārāk maza – gandrīz 350 eiro.” Kā dzīvojat? 32
Vai esat apmierināts ar savām vecumdienām? Šādu jautājumu “Latvijas Avīze” uzdeva vairākiem senioriem dažādos Latvijas reģionos.
Juris Gelažs, pensionējies ārsts Dobelē: “Jā, esmu apmierināts. Man jāpasakās Dievam, ka nav nekādu nopietnu likstu. Dzīve pamazām virzās uz priekšu. Pirms dažām dienām pie mums bija novada iedzīvotāju tikšanās ar sabiedriskās televīzijas pārstāvjiem. Ziniet, man bija kauns par tiem cilvēkiem, kam viss ir slikti, viss dzīvē iet tik uz leju, un kas bija sanākuši, lai visu šo žulti publiski izgāztu. Manuprāt, paši vien pie tādas dzīves vainīgi. Mūsu pašu mazā Dobele ar katru gadu kļūst aizvien tīrāka, skaistāka un sakoptāka. Ir daudz kā, par ko būtu jāpriecājas, bet šie tik žēlojas un gaužas. Es sportoju, jūtos vesels un dzīvespriecīgs, bumbas uz galvas arī mums nekrīt un nesprāgst. Pensija nav liela, bet dzīvot var. Es neesmu no tiem, kas par visu čīkst un sūkstās.”
Aivars Uzaitis (77 gadi) Platones pagastā: “Pensija jau it kā man neskaitās pārāk maza – gandrīz 350 eiro, bet ar visu to reizēm grūti savilkt galus kopā, kaut dzīvoju laukos. Esmu politiski represētais, tāpēc priecājos, ka vismaz pie ārstiem ir zināmas atlaides. Visumā par dzīvi sūdzēties nevaru. Turklāt mans prieks ir četri mazbērni, kas aizdzen jebkuru drūmumu un nomāktību, kas varētu uzmākties vecumā.”
Velga Novika (69 gadi) Jēkabpilī: “Vienīgā problēma, ko savā dzīvē saredzu: varētu būt mazliet vairāk naudiņas, bet citādi nav par ko sūdzēties. Arī ar veselību viss ir kārtībā. Vistrakākais jau patiesībā ir tas, ka mums patīk daudz čīkstēt, bet maz darīt, lai kaut ko mainītu. Jau no padomju laikiem cilvēkos iesēdies uzskats, ka viņiem visu laiku kaut kas pienākas. Bet, lai kaut ko dabūtu, ir jāpapūlas. Es pati nedaudz piepelnos, šo to izaudzējot savā piemājas dārziņā. Mans acuraugs ir mana mazmazmeitiņa.”
