Uldis Šmits: Apsūdzības Vašingtonā, bufonāde Rīgā 0
Īpašais prokurors Roberts Millers, kura vadībā tiek izmeklēta lieta par Maskavas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās, parakstījis pirmos apsūdzības rakstus. Pārāk nepārsteidz, ka tur figurē Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas sākotnējais vadonis (posteni vajadzēja priekšlaicīgi atstāt) Pols Manaforts un viņa darījumu partneris Riks Geitss, kurus apsūdz sazvērestībā, viltus liecību sniegšanā, informācijas slēpšanā, naudas atmazgāšanā un citos smagos likumpārkāpumos.
Pieredzējušais lobētājs Pols Manaforts ir pastāvīgi piesaukts dažādu tumšu darījumu sakarā. Viņa vārds daudzkārt minēts savulaik Ukrainā valdošās Reģionu partijas dubultās grāmatvedības papīros saistībā ar vairākos miljonos dolāru mērāmām summām, kas Manafortam izmaksātas par partijai un tā laika prezidentam Viktoram Janukovičam sniegtajām vērtīgajām politiskajām konsultācijām un tēla spodrināšanas pasākumiem. Tie palīdzēja nostiprināt varu, ko savukārt nenācās grūti pārvērst naudā. Janukoviča vara gan vienā brīdī strauji izčākstēja, bet nauda vēl palika, un, iespējams, kāda daļa tika nogādāta drošākās vietās ar Manaforta starpniecību. Viņš esot turpinājis sadarboties ar Austrum-ukrainas politbiznesa cilvēkiem vismaz līdz 2015. gadam, respektīvi, arī pēc Maidana, kad Reģionu partija pārveidojās par tagadējo Opozīcijas bloku.
Viņa profesionālajai rosībai acīmredzami piemita zināma politiska ievirze. Tas nebija noslēpums, tomēr diezgan lielu troksni radīja aģentūras “Associated Press” publikācija, kurā tika atsegta viņa sadarbība ar Kremlim tuvo miljardieri Oļegu Deripasku. Tā aizsākusies 2006. gadā un balstījusies uz Manaforta piedāvājumu vai sava veida projektu, kas apvieno krievu oligarha interešu aizstāvību un Putina ģeopolitiskās ietekmes vairošanu. Manaforts tāpat esot izstrādājis stratēģiju Kremlim nevēlamo politisko spēku diskreditācijai pēcpadomju telpā. Oligarhs noslēdzis ar amerikāni kontraktu (it kā par desmit miljoniem dolāru gadā), taču viņu auglīgā sadarbība pajukusi, jo Manaforts pārstājis sniegt atskaites par investīcijām piešķirtajiem līdzekļiem. Kontakti tomēr neizzuda pavisam un, iespējams, tika uzturēti arī pērno ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Protams, visi, ieskaitot Kremli, jebkādu politisko zemtekstu noliedza. Deripaska cēla sūdzību pret “AP” par apmelošanu, bet šoruden Vašingtonā prāvu zaudēja.
Jādomā, šī un vēl citas un ar citām personām saistītas epizodes tagad tiks izgaismotas vairāk un pamatīgāk. Īpašā prokurora vadītā izmeklēšana, tāpat kā ASV Kongresa komitejās notiekošā, ne tuvu nav galā, taču pirmie konkrētie lēmumi liek noprast, ka juridiskās sekas neizpaliks. Un atbilstošie politiskie secinājumi – arī.
Lielā mērā tas ir demokrātijām aktuālais jautājums par biznesa attiecībām ar politiku. Jeb nacionālās drošības jautājums, kurš ļoti atgādina “valsts nozagšanas” tēmu, tāpēc Latvija nāk prātā gandrīz neizbēgami. Mums trūkst sava Millera, bet ir zināmā Sudrabas komisija Saeimā un informācija par norisēm tajā, kas vieš šaubas gan par spējām izdarīt secinājumus, gan par sekām, kuras diez vai vispār iestāsies. Vienīgi jācer, ka nav aizmirsts aktiera Viļa Daudziņa reiz teiktais, ka oligarhu sarunas “Rīdzenē” ir dramaturģiski interesants un teātra skatuves cienīgs stāsts. (Jāpiebilst – noteikti papildināms ar ainām no parlamentārās izmeklēšanas komisijas, sevišķi no sēdes, kurā uzstājās Ainārs Šlesers.) Katrā ziņā tas būtu Latvijas vēlētājiem ielāgojams stāsts.
