Āpšu medības – suņi, rakšana un neatkārtojams piedzīvojums 0
Kristaps Putno medī Smiltenes pusē medību kolektīvā Birzuļi. Viņa ļoti iecienītas ir āpšu medības alās. Ne velti viņš par saviem medību biedriem izvēlējies vācu medību terjerus, kuri šādām medībām ir īpaši piemēroti.
Informācija jāmeklē pašam
“Kad iegādājos savu pirmo vācu medību terjeru, vārdā Zagrejs, sākotnēji biju plānojis medīt lielākoties bebrus. Tobrīd ūdens jau bija auksts un zeme sasalusi, tāpēc nolēmu izmēģināt sunīti āpšu medībās,” stāsta Kristaps.
“Pirmās medības bija neveiksmīgas. Jaktiņš iegāja alā, darīja savu darbu, taču atrast vietu, kur alu atrakt, neizdevās. Zagrejs iznāca no alas pats. Sāku interesēties, kā īsti šādas medības notiek. Kolektīvā nebija neviena, kas varētu ko ieteikt. Meklēju informāciju internetā, daudz man izstāstīja arī mednieks Dmitrijs Savčenko no Ventspils, kurš palīdzēja man sunīti iegādāties, atvedot viņu no Ukrainas.
Nākamās medības jau bija veiksmīgas. Nomedījām nevis āpsi, bet jenotsuni, taču alā.Sapratu, kā rīkoties, kā meklēt, jo ar klausīšanos vien ir par maz – alu sistēmas mēdz būt ļoti sarežģītas. Šķita, ka suns medījumu aprej turpat pie ieejas, taču tā nebija. Izrādījās, ala met līkumu un tās gals arī ir ieejas tuvumā, tāpēc suņa riešana, ko varēja saklausīt, maldināja. Alas var būt arī vairākos līmeņos un lielā dziļumā.
Taču Zagrejs gāja bojā – viņu nobrauca automašīna. Man palika alimentu kucēns, un iegādājos vēl vienu. Ar abām kucītēm izdevās nomedīt āpsi, kad vienai no viņām bija septiņi, otrai – deviņi mēneši. Medības izdevās tieši tajās alās, kur pirmo reizi medīju ar pirmo sunīti. Lai suns alā nepazustu, iegādājos ierīci Terrier Finder, kas pat pazemē ļauj noteikt suņa atrašanās vietu.
Ciešs kontakts
Lai medības būtu veiksmīgas, suns āpsi nedrīkst apriet lielā distancē. Viņiem jābūt visai tuvā kontaktā. Pretējā gadījumā āpsis nevis ierok suni, kā mēdz stāstīt, bet ierokas pats – izveido pauguru starp sevi un suni, aizdambējot alu, un turpina rakt tālāk, lai izbēgtu.
Šādu situāciju medībās esmu piedzīvojis divas reizes. Taču, ja suns uzbruks āpsim, tiklīdz viņš pagriež muguru, āpsim nekāda rakšana nesanāks. Viņam būs jāaizstāvas no suņa. Pirmo reizi biju pārsteigts, kad ar palīgiem atraku alu, atradām suni, bet āpša nebija. Ievērojām, ka šķietamās alas beigās ir irdens smilšu paugurs.
Āpsis jau bija paspējis izrakt pusotra metra garu alas pagarinājumu. Tāpēc, lai sunim palīdzētu, jācenšas alu pēc iespējas ātrāk atrakt. Kādā citā reizē āpsis atkal mēģināja šādā veidā glābties no suņa. Augsne bija akmeņaina, un pilnībā viņam tas neizdevās. Kucīte Zullu viņu bija sagrābusi aiz auss. Āpsis nevarēja pagriezties, lai sunim iekostu. Āpšu medības gandrīz vienmēr ir saistītas ar suņiem un rakšanu. Protams, ir bijuši gadījumi, kad gatavojāmies rakt, taču sākās kustība un suns āpsi izdzina no alas.
Pauguri un ūdens
Āpša dzīvesvietu nodod ne tikai pauguri un alas, no kurām zeme izstumta it kā ar buldozeru pa vienu un to paši sliedi (lapsas zemi izkliedē, veidojot līdzenu laukumiņu), bet arī mežā iestaigātas vietas, kurās nav redzamas pārnadžu pēdas. Ja tuvumā ir uzkalniņi, turklāt nav svarīgi, vai tur ir smilts, māls vai dumbrs (melna meža zeme), alas jāmeklē tieši tur.
Turpat tuvumā noteikti būs ūdens. Reizēm āpši alas ierīko meliorācijas kaudzēs, taču uz pastāvīgu dzīvi viņi tur neapmetas. Svaigi nopļautās pļavās var redzēt arī nelielus rakumus, kur āpsis meklējis tārpus. Arī tur var meklēt viņa takas sākumu. Ļoti reti ala būs līdzenā vietā. Āpsis ir tīrīgs dzīvnieks. Uz takas pie ieejas alā nebūs pat kritušu lapu. Arī lapsa gādā par tīrību, to nedara vien jenotsuns.
Suņi jāapmāca
Suņus pirms medībām vēlams apmācīt mākslīgajās alās, lai var redzēt dzīvnieka reakciju un to koriģēt. Mana pieredze laist alā neapmācītu suni nebija īsti pareiza. Manas suņu meitenes šādā situācijā iepazina vismaz jenotsuni.Zeta, piemēram, ir kampēja, viņa nerej, un atrast medījumu ir grūtāk, tāpēc pirmo laižu Zullu, kura skaļi rej.
Komandas darbs
Vienam šādas medības ir pārāk grūtas, tāpēc medīju kopā ar draugiem. Viens vaktē pie izejām, divi citi rok. Āpsis var pārvietoties, kamēr notiek rakšana, tāpēc tas, kurš nerok, uzmanīgi klausās suņa riešanā. Tāpat, pieliekot roku pie zemes, var just vibrācijas, kuras rada suns, cīnoties ar āpsi. Var sajust tādus kā būkšķus.
Ļoti rūpīgi jāapseko alu komplekss, atrodot izejas. Alas mēdz būt tālu no ceļa, un jāņem līdzi ierocis, divas lāpstas, cirvis un ierīce ar trosīti āpša satveršanai, ja viņš ir dziļāk alā un neesi uzracies tieši virsū. Alas parasti ir pusotra metra dziļumā, taču nācies atrakt arī dziļākas. Dziļākās, ko esam rakuši, bija četrus metrus dziļas, taču dzīvnieku tā arī neatradām. Tāpēc cenšos izvairīties no vietām, kur alas var būt tik lielā dziļumā. Īpaši, ja suņi ir jauni un nepieredzējuši.
Kritiens un caurs maiss
Reiz bija nepieciešams noķert āpsi darba pārbaudēm mākslīgajā alā. Pamanījām viņu pļavā un palaidām suni, kuram bija GPS raidītājs. Suns dzīvnieku nevarēja apturēt, un, zinot, kur ir alas, centāmies nokļūt abiem priekšā, taču nekā. Nācās braukt pēc lāpstām un otra suņa. Draugs atveda visu nepieciešamo, un āpsi noķērām.
Cenšoties viņu izvilkt, nokritu, un āpsis uzgāzās man virsū. Abas kucītes bija tā viņā ieķērušās, ka dzīvnieks man neiekoda. Taču maiss, ko draugs atveda, bija caurs. Tikmēr bija satumsis, un dzīvnieku līdz mašīnai nesām divatā, cenšoties atgaiņāt suņus un izvairoties no āpša kodieniem.
Āpsis, starp citu, lai neiekostu, jāsatver aiz astes. Tā nu mēs viņu nesām.
Man iekoda pirkstā un kājā – sportisks āpsis bija un prata labi locīties. Āpsi mēģinājām nomedīt arī 31. decembra pēcpusdienā – bija ļoti silts ziemas sākums. Zullu viņu ātri atrada, taču grunts bija mālaina, rakt ļoti smagi. Jau domājām, ka te arī nāksies sagaidīt Jauno gadu, taču Zullu, par laimi, iznāca virspusē, mēs viņu satvērām un devāmies mājup. Parasti Zullu spēj strādāt vismaz divas stundas. Tad iznāk ārā, ja mēs strādājam, viņa dodas atpakaļ alā.
Tauki veselībai
No āpšiem izmantoju apzarņa taukus – tie lieliski palīdz veselības uzlabošanai apaukstēšanās gadījumā. Taukus savāc, ievieto podiņā un ūdens peldē izkausē. Tauki jāglabā ledusskapī. Ja sāp kakls, uzkarsē glāzi piena, iejauc tajā tējkaroti medus un tējkaroti āpša tauku. Šādu dzērienu dzer rītā un vakarā.
Jau otrās dienas vakarā kakla sāpes parasti pāriet. Savukārt pret iesnām šos taukus pasmērē zem deguna un mazliet nāsīs. Deguns nav sauss, un jau drīz elpot kļūst vieglāk. Taukus netirgoju, taču dāvinu, ja kāds ir ar mieru pacilāt medību laikā lāpstu. Mēģināju gatavot arī gaļu, taču man nepatika specifiskais aromāts, savukārt pēc ādas nav pieprasījuma. Gaļa tiek maniem medību palīgiem.”
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” septembra numurā
