Māja dvēselei 2
Protams, saka dziedātāja, ir jau arī tie „citi” svētki. Evita tos sauc par kaitinoši industriālajiem. Tiem, kuriem skaistie vārdi – dvēsele, sirds, miers, līdzcietība, došana, tikai „piekarināti” pie plakāta. Evita domīgi teic, ka viņas svētkiem grūti atrast vārdus, jo lielus svētkus katrs var piedzīvot tikai sevī. Personīgi. „Man Ziemassvētki ir notikums. Lai tas „katru gad’ no jauna” nav kaut kas apnicīgs – atkal pantiņi, atkal dāvanas. Tomēr stāsts ir par to, ka katru gadu no jauna mums ir iespēja novērtēt to, kas mums ir. Kad esam tuvu nāvei vai redzam, ka cieš kāds cits, saprotam, ka šis ir vēl viens gads, kad vēl vari piedzīvot savus mīļos cilvēkus, salikt savus vērtību punktus un „i”– novērtēt mājas, dzimteni. Jā, arī manā dzīvē bija pārbaudījums, bet es par to vairs negribu runāt. Manā gadījumā cīņa nebija liela, bet ar to pietika, lai saprastu, ka viss, kas man ir, nav pašsaprotams. Un šīs domas nenāk pārskrējienā. Ir jāapstājas, jāpadomā. Manu stāvokli pirms Ziemassvētkiem var raksturot ar indiāņu teicienu – pasēdi mazliet, lai tava dvēsele var tevi panākt un iemājot. Es teiktu – attopies, pagaidi, lai tava sirds atnāk mājās! Paskaties, kas tu esi – ne jau sabiedrībā, vai vispār, vai kaut kā globāli, bet tu pats, personīgi. Vai tu sevi mīli. Vai cieni? Cilvēkam jānonāk tādā kondīcijā ar sevi, lai spētu katru cilvēku uzlūkot kā vērtību. Tas ir ceļš no prāta uz sirdi.”
Katru gadu Evitai ir skaista tradīcija – kopā ar kādu ceļā sastaptu mūziķi doties koncertceļojumā. „Es to neuztveru kā koncertēšanu, bet kā daļu no Ziemassvētku dāvanas – saku sevi, lūk, tie būs cilvēki, ar kuriem kopā piedzīvošu svētkus. Šogad man ir lieliska kompānija – Andris Ērglis, komponists Jānis Strazds, ģitāriste Ilze Grunte un basa meistars Andris Grunte. Mūzikā – arī Valts Pūce, Jānis Lūsēns, Astors Pjacolla, tradicionālās Ziemassvētku dziesmas. Nav noslēpums, ka bieži tādi Ziemassvētku koncerti notiek ar pavisam industriālu mērķi, bet esmu pārliecināta, ka klausītājs uzreiz atšķir vienkārši muzikālu notikumu no personīga piedzīvojuma. Ir traki, ja mūziķi uz skatuves spēlē piedzīvojumu, bet paši – nepiedzīvo. Tādā ziņā mans absolūtais mūziķa personības etalons ir Mariss Jansons – apbrīnoju, cik ļoti viņš ir klāt katrā brīdī. Cik ļoti viņš deg! Viņu vērojot, šķiet, šī varētu būt arī pēdējā reize, un tā – visu dzīvi! Manuprāt, mūzika ir labs ceļabiedrs, jo tā tevi „piepogā” pie krēsla kaut uz brīdi. Tā ir iespēja iet šo ceļu no prāta uz sirdi. Saprotu, ne visi ir kristieši, ne katram Kristus bērniņš piedzimst, taču kā simbols tas kaut ko paskaidro. Atliek šos svētkus piedzīvot – intīmi, saudzīgi. Būt klāt. Samīļot sevi, pieņemt sevi. Man šķiet, ka Ziemassvētki ir laiks, kad ir jāizlīgst ar pasauli, pieņemot to tādu, kāda tā ir vai kādu to vēlamies. Uz to jau aicina Ziemassvētki – uz pateicību.”
