Iemācīt Ziemassvētkus 2
Dziedātāja smejas – studenta būšana viņas ikdienā, kurā pirmajā vietā ir četru bērnu audzināšana, ienesot patīkamu pārmaiņu. „Man kā sievietei pietrūkst tās citas dimensijas. Gribas virzīt domu taciņu uz iekšu, ne tikai dot uz āru. Kad cilvēks mācās, nākas domāt – ko viņš vēlas pateikt. To pašu referātu rakstot nākas sakoncentrēties, nevis spridzināt uz visām pusēm. Man arī patīk tas, ka bērni redz – lūk, mamma mācās!”
Nekur tālu no mammas lomas gan netiekot arī „darbā”, pasmaida dziedātāja. Nule pirmizrādītajā Ineses Zanderes un sešu latviešu komponistu koncertuzvedumā „Kartupeļu opera” Evitai atkal tikusi… mammas loma. „It kā šķiet – šī ir tikai bērnu izrāde, bet, manuprāt, tā ir globāls notikums mūzikā. Visi komponisti ir ļoti godprātīgi pastrādājuši! Katram ir unikāla valoda. Mārtiņš Brauns ir ļoti skatuvisks, Andris Sējāns ir īsts bērnu mūzikas komponists, Rihards Dubra – ļoti uz iekšu vērsts, Evija Skuķe – jauna, daudzsološa komponiste ar ārkārtīgi smalku mūzikas faktūru, Lolita Ritmane – ļoti interesanta. Esmu iemīlējusi savus kartupeļu bērniņus – Rīgas Doma kora skolas meitenes. Pauzēs bērni rāpjas klēpī, dod buču, ķeras ap kaklu. Redzu, vajag to mīlestības kastīti piepildīt, kamēr tiek līdz mājām.”
Evitas pašas ģimenē jau kopš decembra sākuma valdot Ziemassvētku smarža – piparkūku cepšana un augoši formiņu kalni ir ikdiena. Viņa ir pārliecināta – Ziemassvētkus var un vajag iemācīt bērniem. „Kad bērni bija mazi, arī mums bija dāvanas un Ziemassvētku vecītis. Bērnam tu filozofiski neko nepaskaidrosi – galvenais ir notikums, uzmanība, krāsas, smaržas.”
„Pagājušajā gadā, pēc Zolitūdes traģēdijas, vienojāmies, ka nepirksim dāvanas veikalos. Tas šķita tik briesmīgi – aiziet uz veikalu, un – nomirt… Bijām aizbraukuši uz traģēdija vietu, un pēc tam izteicu bērniem domu, ka nevēlos redzēt nevienu pirktu dāvanu. Lielākā dāvana esam mēs viens otram! Visu gadu taču apdāvināmies – vārda dienās, dzimšanas dienās. Ja tas pats notiek Ziemassvētkos, ar ko tie atšķiras? Izlozējām, kurš sveķot kuram kādu velti taisīs. Izrādās, bērniem tā patīk dot kaut ko no savas sirds, savām rokām darināt. Nav tā, ka katrs darinātu kaut ko vienu – katram ir vismaz piecas! Šogad jau oktobrī bija rosība, jautāja – kad šogad lozēsim?”
Evita priecājas, ka pagājušajā gadā lielā svētku dāvana visai ģimenei bija suns – dzeltenā labradoru meitene Gabe, kurai vārdu aizņēmušies no eņģeļa Gabriela. Dziedātāja smejas, patiesībā suns bijis pašas sapnis kopš bērnu dienām. „Es to apkaroju 40 gadus! Tagad domāju, nu kāpēc man to vajadzēja darīt! Ja jūs redzētu, cik daudz tāds suns iemāca! To, kā sagaidīt vienam otru mājās. Skolā neveicies, man darbā – slikti, pārvelkos dusmīga, bet viņš stāv kā dievs, gaida un smaida!
